Kalendārs
POTCPSSv
     12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
Jautājums

Kā Jūs rīkojaties gadījumos, kad bērns slikti uzvedas?

Cenšos izprast bērna sliktas uzvedības cēloņus

Uz laiku liedzu datora/telefona lietošanu vai citus izklaides pasākumus

Sarāju, brīdinot par sodu nākamajā reizē

AKTUALITĀTĒM Pilns arhīvs
Sociālais darbinieks: mīti un patiesība | 13.04.2017.

Mēdz teikt, ka visi laimīgie cilvēki ir vienādi laimīgi, bet nelaimīgie – katrs nelaimīgs pa savam. Turklāt dzīve mēdz mest ļoti krasus līkločus. Šodien problēmas var nomākt arī to, kas vēl vakar dzīvoja bez bēdām. Ja tā gadās, tad viss atkarīgs no katra spējām radoši pielāgoties jaunajai situācijai. Nelaime tā, ka lielākajā daļā gadījumu jaunajā situācijā mēs meklējam veco atbildi. Tas ir normāli, jo ietaupa spēkus un enerģiju. Taču mēs cenšamies izmantot veco atbildi arī tad, kad apstākļi ir tik ļoti izmainījušies, ka šī atbilde absolūti vairs nav piemērota. Un tas liecina, ka cilvēks pieķeras veciem ieradumiem, kas tomēr neizved no strupceļa.

Sarežģītu sociālo problēmu risināšanā atsevišķām personām vai ģimenēm bieži ir nepieciešama palīdzība, lai atrastu piemērotāko esošajai situācijai un savām vajadzībām efektīvāko risinājumu. Lai palīdzētu cilvēkiem noteikt, mazināt un risināt šīs problēmas, liela nozīme ir sociālajam darbam, ko veic pašvaldību sociālie darbinieki sadarbībā ar citiem sociālā darba speciālistiem un palīdzošo profesiju pārstāvjiem.

Latvijā šobrīd pašvaldību sociālajos dienestos strādā gandrīz 1300 sociālie darbinieki. Viņu pienākumu loks ir plašs – sākot ar atbalstu klientam dažādu sociālo problēmu risināšanā, palīdzību klientam attīstīt spējas risināt personiskās un starppersonu problēmas, atbalstu piesaistīt sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personai un beidzot ar izglītošanu. Ar sociālā darbinieka palīdzību grūtībās nonākušajiem tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas, aprūpe un uzmanība, lai cilvēks justos vajadzīgs un iekļautos sabiedrībā. Tomēr par sociālo darbu un cilvēkiem, kas to veic, sabiedrībā valda diezgan daudz mītu. Lūk, patiesība par dažiem populārākajiem no tiem.


1.   mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai pašvaldību sociālajos dienestos


Nav tiesa! Liela daļa sociālo darbinieku tiešām strādā pašvaldību sociālajos dienestos, taču jūs viņus sastapsiet arī nevalstiskajās organizācijās, slimnīcās, dienas aprūpes centros, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās (citiem vārdiem – pansionātos un bērnunamos), dienas centros, krīzes centros, naktspatversmēs, pusceļa mājās, grupu mājās un dzīvokļos. Bez sociālo darbinieku palīdzības neiztiek arī ieslodzījuma vietās, probācijas dienestā. Tāpat sociālie darbinieki strādā arī institūcijās, kas plāno, administrē un īsteno sociālā darba politiku un sociālos pakalpojumus. Piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, Rīgas domes Labklājības departamentā, Labklājības ministrijā un citur.


2.mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai ar nabadzīgajiem un piešķir viņiem pabalstus


Ne tikai! Personas, kurām trūkst vai nav pietiekošu iztikas līdzekļu, respektīvi - trūcīgas un maznodrošinātas personas - ir tikai viena daļa no sociālo darbinieku klientu loka. Sociālais darbs ir apzināta un plānveida izvērtējumā balstīta profesionāla darbība, kuras misija ir radīt apstākļus un piedāvāt iespēju visiem cilvēkiem, attīstot viņu pašu potenciālu un piesaistot resursus, pašiem mainīt savu apgrūtinošo sociālo situāciju. Cilvēki tiek motivēti uzlabot savu dzīves kvalitāti.

Protams, ja personai vai ģimenei trūkst nauda/finanšu līdzekļi vai, ja tie nav pietiekoši, tad sociālais darbinieks nereti sniedz arī sociālo palīdzību. Te runa ir par pašvaldību pabalstiem. Bet tas ir tikai viens no resursiem sociālajā darbā. Atsevišķām personām vai ģimenēm bieži vien ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, lai atrastu piemērotāko un efektīvāko risinājumu arī citās situācijās. Piemēram, tas var būt iemaņu trūkums, kad piedzimst bērns. Tā var būt vardarbība dažādās izpausmēs, atkarības, bezdarbs, u.c. Visos šajos gadījumos būtiska nozīme ir tieši sociālajam darbam, ko veic sociālie darbinieki. Viņi strādā ar ikviena vecuma, dzimuma, rases, reliģiskās pārliecības u.c. atšķirību cilvēkiem neatkarīgi no to sociālekonomiskā statusa, ar vienu mērķi - palīdzēt atrisināt sociālās problēmas, kas ietekmē katra šī cilvēka ikdienu.
 

3.mīts. Sociālais darbinieks var atrisināt jebkuru situāciju un problēmu


Nu, protams, ka tas nav iespējams. Bieži sociālie darbinieki “palīdz satikties” cilvēkiem, kuriem trūkst resursu, ar resursiem, ar to domājot sociālos pakalpojumus, finanšu līdzekļus sociālās palīdzības formā utt. Taču būtiskākais ir tas, ka sociālie darbinieki kopā ar klientu izzina un meklē arī cilvēka paša stiprās puses un iekšējos resursus. Tos pēc tam klients pats, ar sociālā darbinieka atbalstu, var pilnveidot savas sociālās situācijas uzlabošanai vai atsevišķos gadījumos – nepasliktināšanai. Ne velti sociālos darbiniekus dēvē arī par “pārmaiņu aģentiem”, nevis par “pārmaiņu veicējiem”. Tas nozīmē, ka tikai un vienīgi katrs cilvēks pats ir spējīgs mainīt savu sociālo situāciju! Saprotams, ka tas nebūt nav viegli, un tāpēc arī bieži vien ir nepieciešams atbalsts un palīdzība, ko sniedz sociālais darbinieks. Vienkāršāk sakot, sociālā darba rezultāts ietekmē sabiedrību kopumā, mūsu visu labklājību, tomēr sociālais darbinieks viens pats nevar nodrošināt ne personas, ne ģimenes, ne arī sabiedrības labklājību.



4. mīts. Sociālais darbinieks ir “glābējs”, kurš strādā 24 stundas septiņas dienas nedēļā


Nē, tā nav! Sociālais darbinieks nav nedz “glābējs”, nedz “ugunsdzēsējs”, nedz “ātrā palīdzība”. Viņš arī nespēj acumirklī uzlabot jebkuru situāciju. Viņš neaizdod naudu, un viņam nav virkne brīvu mājvietu, ko uzreiz piedāvāt vajadzības gadījumā.  Jāsaprot, ka sociālajam darbiniekam nav nekādu burvju nūjiņu - lai gan, iespējams, kāds to arī vēlētos! Sociālajam darbiniekam, veicot savu profesionālo darbu, nav arī neierobežots laiks. Viņam, tāpat kā ikvienam strādājošajam, ir konkrētas darba stundas un brīvais laiks. Turklāt sociālais darbs ir profesionālu darbību kopums, kas tiek veikts arī attiecīgā tam piemērotā vietā, vidē, noteiktos apstākļos un ar noteiktu mērķi, nevis jebkur. Vidējā sociālā darbinieka darba nedēļa ir 40 stundas, taču nereti viņi strādā arī vakaros pēc darba laika beigām, nedēļas nogalēs un svētku dienās, ja ir neatliekama krīzes situācija, kas jārisina. Bet diemžēl nereti sociālais darbinieks, vēloties maksimāli palīdzēt citiem, pazaudē robežu starp darbu un personīgo dzīvi. Tāpēc, lai izvairītos no pārpūles un izdegšanas, sociālais darbinieks mācās distancēties un nodalīt darbu no personīgās dzīves, lai saglabātu veselīgu dzīves līdzsvaru.


5.mīts. Ikviens labsirdīgs, laipns un “labs” cilvēks var būt sociālais darbinieks


Tā tas nav! Labsirdība, laipnība un virkne citu lielisku īpašību ir noderīgas, pat nepieciešamas, taču ar to vien nepietiek, lai strādātu par sociālo darbinieku. Vēsturiski sociālais darbs ir radies un attīstījies laikā, kad cilvēki palīdzēja viens otram, kad kādam no viņiem bija radušās problēmas. Mūsdienās pasaulē un arī Latvijā sociālais darbinieks ir profesija, un sociālā darbinieka kvalifikāciju iegūst personas ar attiecīgu augstāko izglītību. Ir vienmēr jāatceras, ka sociālais darbinieks ir viens no to profesiju pārstāvjiem, kas ikdienā reāli palīdz citiem. Tāpēc, lai sociālais darbinieks varētu praktizēt savā profesijā, viņam regulāri ir jāpilnveido sava profesionālā kompetence – piedaloties apmācībās, gan arī supervīzijā – procesā, kurā sociālais darbinieks var analizēt pats savu praktisko darbu, atrast risinājumus ar darbu saistītām problēmām, kas var būt gan praktiskas, gan metodiskas, gan emocionālas.

 
 
Ilze Skrodele-Dubrovska
Labklājības ministrijas metodiskās vadības un kontrole
departamenta direktores vietniece

Latvijai nepieciešama efektīva, atbildīga un ilgtspējīga sociālā uzņēmējdarbība | 29.03.2017.

Sociālā uzņēmējdarbība ir salīdzinoši jauna un vēl ne tik labi pazīstama. Pirmā izpratne par sociālo uzņēmējdarbību kā īpašu sociālo problēmu risināšanas metodi radās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Itālijā, kad sabiedrībai bija jāmeklē risinājumi neparasti liela bezdarba problēmai. Šobrīd sociālie uzņēmumi rada darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti, drukā grāmatas un iestudē teātri, kā arī piedāvā iespējas no atkarībām sirgstošiem jauniešiem iegūt profesiju vai papildināt zināšanas. Vienkāršāk sakot, sociālā uzņēmējdarbība ļauj risināt sociālās problēmas ar biznesa instrumentiem - uzņēmums ražo preces vai sniedz pakalpojumus kā tradicionālajā uzņēmējdarbībā, tikai ar mērķi risināt sociālo problēmu, nevis ar mērķi gūt finansiālu labumu uzņēmuma īpašniekiem. Šādi tiek panākts, ka gan kvantitatīvi tiek risinātas vairāk sabiedrības sociālo problēmu, gan paplašinās arī iesaistīto personu – ieguvēju skaits.

Sociālās uzņēmējdarbības jomas un to radītā ietekme ir ļoti atšķirīga, bet primāri tieši atkarīga no vispārējā sociālās un ekonomiskās situācijas, pieejamās izglītības un veselības aprūpes, vides faktoriem un citiem būtiskiem aspektiem konkrētā reģionā, valstī vai pilsētā. Šādu uzņēmumu darbības jomas Eiropā galvenokārt koncentrējas sociālo pakalpojumu, nodarbinātības, tirdzniecības, vides, izglītības un sabiedrības attīstības sfērās. Tomēr jāsaka, ka šajā uzņēmējdarbības formā joprojām ir daudz brīvu nišu.  Pasaulē ir atzīts, ka ne vienmēr valstīm ir kapacitāte atrisināt visas sociālā sektora problēmas pašām, kamēr privātais sektors, finansiālā neizdevīguma dēļ, ar to nenodarbojas.

Kāda tad ir sociālo uzņēmumu tiesiskā prakse Latvijā? Sociālās uzņēmējdarbības veicēji patlaban vai nu reģistrējas komersanta statusā, ko regulē Komerclikums, vai, ja naudas plūsmas apjoms nav lielāks, nekā to regulē Biedrību un nodibinājumu likums - nevalstiskas organizācijas (NVO) statusā. Lai gan Latvijā pastāv abas šīs jau minētās juridiskās formas, tomēr neviena no tām nav piemērota ilgtspējīgas sociālās uzņēmējdarbības vides attīstībai. Jo, veicot sociālo uzņēmējdarbību kā NVO, komercdarbība nevar būt pamatdarbība, bet, esot komersanta statusā, nav īsti definēts, kā tas ir, kad peļņa jāiegulda statūtos noteiktā sociālā mērķa sasniegšanā. Tāpat  esošais tiesiskais regulējums neatrunākritērijus un kārtību, kādā tiek iegūts sociālā uzņēmuma statuss, kā arī nav noteikta institucionālā atbildība un paredzēti valsts vai pašvaldību atbalsta mehānismi.

Arī pirms kāda laika Ministru kabineta apstiprinātajā koncepcijā ir konstatēts, ka būtiskākie šķēršļi sociālo uzņēmumu darbībai un attīstībai, ir tiesiskā ietvara trūkums, grūtības pieejā finansējumam darbības uzsākšanai vai attīstīšanai, kā arīefektīvas un pielāgotas atbalsta sistēmas trūkums, kā dēļ sociālo uzņēmumu ilgtspējīga pastāvēšana ir apgrūtināta.

Tādēļ ir nepieciešama jauna platforma sociālajai uzņēmējdarbībai. Saeimā top jauns likums par sociālo uzņēmējdarbību, tiek realizēts Eiropas Sociālā fonda projekts "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai". Projekta ietvaros tiek veidota sociālo uzņēmumu atbalsta sistēma un kārtība sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, izstrādāti atbalsta mehānismi – gan tiem uzņēmumiem, kas tikai veidosies, gan tiem, kas jau darbojas vai plāno paplašināties. Projektsļaus noteikt efektīvākās valsts atbalsta formas sociālo uzņēmumu attīstībai, lai tiktu veidoti jauni uzņēmumi un radītas darba vietas, kur mērķgrupas būtu ilgstošie bezdarbnieki, gados vecāki bezdarbnieki, bezdarbnieki, kuriem ir apgādājamie, personas ar invaliditāti, personas ar garīga rakstura traucējumiem. Vienkāršāk sakot, projekta īstenošana ļaus testa režīmā ieviest jaunas un efektīvas pieejas sociālu problēmu risināšanā mūsu valstī.

Veidojamās atbalsta sistēmas ietvaros Labklājības ministrijā tiks izveidots sociālās uzņēmējdarbības veicējureģistrs un uzsākts pats reģistrācijas process. 2017. gadā šajā reģistrā varēs reģistrēties komersanti, biedrības un nodibinājumi, ja tie atbildīs noteiktiem kritērijiem. Projektaietvaros tiek organizēti arī informatīvi pasākumi – reģionālie semināri, lai veidotu izpratni par sociālo uzņēmējdarbību kā instrumentu, kas var palīdzēt risināt sabiedrībai nozīmīgas problēmas.

Protams, sociālā uzņēmējdarbība nevar atrisināt visas ikdienas problēmas, tai arī nav jāpilda sociālās palīdzības funkcija un jākonkurē ar pabalstiem un citu palīdzību, kuru sniedz valsts un pašvaldības. Bet šādi uzņēmumi veidojaunas darbavietas, palīdz bezdarbniekiem attīstīt jaunas prasmes un atgriezties darba tirgū, sekmē izkļūšanu no nabadzības. Turklāt sociālie uzņēmumi, sniedzot atbalstu cilvēkiem un iesaistoties mazaizsargāto sabiedrības grupu dzīves kvalitātes uzlabošanā, sniedz gan savu ieguldījumu, gan arī iespēju pārējiem sabiedrības locekļiem būt tieši līdzdalīgiem sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanā, dažādu sociālo grupu nevienlīdzības un atstumtības mazināšanā.

 

  Imants Lipskis

Labklājības ministrijas darba tirgus politikas

departamenta direktors

Notiek piektā finanšu izglītības nedēļa | 27.03.2017.

24. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta 5. finanšu izglītības nedēļa (FIN 2017), kas notiks no 27. marta līdz 2. aprīlim. FIN 2017 kampaņa Latvijā notiks vienlaikus ar citviet pasaulē organizētiem finanšu pratības pasākumiem – Child and Youth Finance International (CYFI) 6. globālo naudas nedēļu (Global Money Week)un 3. Eiropas finanšu nedēļu, ko rīko Eiropas Banku federācija. 5. finanšu izglītības nedēļu rīko Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) kopā ar partneriem.

21. gadsimts izvirza iedzīvotājiem nepieciešamību pēc jaunām prasmēm – pēc e-prasmēm, pēc prasmēm rīkoties ar komunikāciju tehnoloģijām, tostarp arī dienaskārtībā izvirzās nepieciešamība orientēties finanšu jautājumos, lai prasmīgi rīkotos ar saviem finanšu resursiem un prastu tos arī pavairot, tādējādi pašiem radot sev finanšu „spilvenu” gan nebaltai dienai, gan nodrošinātām vecumdienām.

Labklājības ministrija ir viens no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas partneriem Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības stratēģijas 2014-2020 īstenošanā un savas kompetences jomā arī īsteno pasākumus, kas veicina iedzīvotāju finanšu pratību. Labklājības ministrijas un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras iedzīvotājiem sniedz zināšanas par pensiju sistēmu, valsts obligātās sociālās apdrošināšanas darbības pamatprincipiem un sociālās apdrošināšanas iemaksu ietekmi uz pensiju un pabalstu lielumu, tādējādi veicinot sabiedrības izpratni par finanšu pakalpojumiem, to būtību un riskiem. Bezdarbniekiem, darba meklētājiem un bezdarba riskam pakļautiem cilvēkiem konkurētspējas paaugstināšanai Nodarbinātības valsts aģentūra nodrošina virkni mācību kursu, kas saistīti ar finanšu pratības tematiem (mājsaimniecības budžeta plānošana, individuālās konsultācijas pie kredītu un nodokļu konsultanta, biznesa plāna konsultanta, jurista).

Plašāka informācija par 5. finanšu izglītības nedēļas ietvaros partneru īstenotajiem pasākumiem: FIN 2017 mājaslapā: www.finansunedela.lvun finanšu pratības vortālā:  www.klientuskola.lv

Labklājības ministrijas mājaslapā: animācijas filma par pensiju sistēmu „Kas ir pensija?” (https://www.youtube.com/watch?v=cDwATvzngjU&feature=youtu.be). Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informatīvie materiāli pieejami saitēs:

http://www.vsaa.lv/lv/noderigi/informativie-materiali

Kas ir jāzina par pensiju indeksāciju | 09.03.2017.

Latvijā pensiju apmērs tiek pārskatīts, veicot pensiju indeksāciju. Un te ir jāpatur prātā, cik liela konkrētajā gadā ir vidējā summa, no kuras iemaksas veikuši sociālo iemaksu veicēji. Tas ir svarīgi tāpēc, ka likums „Par valsts pensijām” nosaka, ka valsts pensijas vai tās daļas apmērus, kas nepārsniedz pusi no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī, tiek pārskatīts 1. oktobrī. Pensiju indeksācijas aprēķinos tiek ņemts vērā faktiskais patēriņa cenu indekss valstī, kā arī 50% (iepriekš 25%) no apdrošināšanas iemaksu summas reālā pieauguma procentiem. Politiski represētajām personām, I grupas invalīdiem un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem pārskata visu valsts pensijas apmēru.

Vienkāršāk sakot, šāda indeksācijas kārtība nodrošina personām ar maziem ienākumiem visas pensijas indeksāciju, savukārt personām ar salīdzinoši lieliem ienākumiem – daļu pensijas indeksāciju. Beidzamo reizi, 2016. gada oktobrī tika indeksētas pensijas vai tās daļa, kas nepārsniedza 332 eiro un tika piemērots indekss 1,0186. Nu, piemēram, 200 eiro liela pensija tika indeksēta pilnā apmērā, savukārt 400 eiro lielai pensija tika indeksēta tikai pensijas daļa 332 eiro apmērā.

Jautājumi, kas skar pensijas, ir ļoti jutīgi un ne vienmēr vienkārši saprotami. Tāpēc Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa atbildēja uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem par šo tematu.

Vai pensionāram ir kaut kas jādara pašam, lai saņemtu pensijas indeksāciju?

Nē, pensionāriem pašiem nekas jādara nav! Pensiju indeksāciju nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) un tā notiek automātiski - katru gadu 1. oktobrī. Tas nozīmē, ka ar oktobri ikviens, kam pienākas pensija, saņems to jau noindeksētā apmērā. Un nevajag arī uztraukties par to, vai VSAA zinās, cik kuram pienāksies pēc pensiju indeksācijas. VSAA rīcībā ir visi nepieciešamie dati un pārrēķins notiek automātiski.

Kā uzzināt, par cik palielināsies katra konkrēta cilvēka pensija?

Savu pensijas apmēru cilvēks var uzzināt portālā www.latvija.lvvai vēršoties jebkurā VSAA nodaļā (http://www.vsaa.lv/lv/kontakti/kontaktinformacija). 

Vai arī turpmāk pensiju apmērs tiks indeksēts?

Jā, tas notiek saskaņā ar likumu„Par valsts pensijām” un pensiju indeksācija notiek katru gadu 1. oktobrī.

Kā veidojas koeficents, pēc kura aprēķina pensiju indeksāciju?

Koeficents, ko lieto pensiju indeksācijai, veidojas no faktiskā patēriņa cenu indeksa valstī un daļas no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma. Atgādināšu, ka no 2017. gada šī daļa no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma ir 50 procenti. Pensiju indeksācijā piemērojamo indeksu VSAA aprēķina, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem datiem un Centrālās statistikas pārvaldes datiem. Par pamatu indeksācijai ņem vērā piešķirto pensijas apmēru, neskaitot to piemaksu apmēru, kas piešķirts pie pensijas par apdrošināšanas stāžu līdz 1996. gadam.

Vai rudenī indeksācijas rezultātā palielināsies visas pensijas?

Pensiju indeksācija attiecas uz visiem vecuma pensiju, invaliditātes pensiju, izdienas pensiju un apgādnieka zaudējuma pensiju saņēmējiem, kuriem tās ir piešķirtas vai pārrēķinātas līdz konkrētā gada 30. septembrim.

Kā un vai notiek arī krīzes laikā piešķirto pensiju pārskatīšana?

Jā, personām, kurām no 2010. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim piešķirta vai pārrēķināta vecuma, izdienas vai apgādnieka zaudējuma pensija un kuras aprēķinā ir ņemti vērā negatīvie pensijas kapitāla indeksi, pensijas tiek pārskatītas.

2016. gadā pārskatīja pensijas, kas piešķirtas vai pārrēķinātas 2010. gadā. Vidējais pensijas apmēra palielinājums 2016. gadā pārskatītajām pensijām bija 11,85 eiro.

2017. gadā pensiju pārskatīšana turpinās un tiek pārskatītas pensijas, kas piešķirtas vai pārrēķinātas 2011. gadā. Pensiju pārrēķins notiek automātiski, un senioriem papildus nekas nav jādara. Pensijas apmērs tiek pārskatīts no 2017. gada 1. janvāra un, ja tas ir lielāks par iepriekš saņemto pensijas apmēru, tad ne vēlāk kā līdz 2017. gada 30. jūnijam VSAA izmaksās pārskatītās pensijas starpību un uz pensionāra deklarētās dzīves vietas adresi nosūtīs lēmumu par jauno pensijas apmēru.

Savukārt 2018. gadā pārskatīs pensijas, kas piešķirtās vai pārrēķinātās 2012., 2013., 2014. un 2015. gadā.

 

 

TIEŠRAIDE: SOCIĀLĀS UZŅĒMĒJDARBĪBAS KONFERENCE | 06.03.2017.

Sociālās uzņēmējdarbības divu dienu konferences (2. – 3. marts) pirmās dienas norisei bija iespējams sekot video tiešraidē Labklājības ministrijas tīmekļa vietnē www.lm.gov.lv

Tie, kuriem nebija iespēja klātienē vai tiešraidē sekot līdzi pieredzes stāstiem, ko līdzdalīja viesi – sociālie uzņēmēji no Lielbritānijas (CLARITY & The Soap Co), Dānijas (Gamle Mursten) un Nīderlandes (Van Hulley), drīzumā varēs noskatīties visu trīs uzrunu videoierakstu.

Sekojiet aktualitātēm konferences informatīvajā sadaļā – http://www.lm.gov.lv/text/3615

Konference tika organizēta Eiropas Sociālā fonda projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” vienošanās Nr.9.1.1.3/15/I/001 ietvaros.

 

 

Informāciju sagatavoja:

Dace Šūpule

Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" sabiedrisko attiecību speciāliste

Dace.Supule@lm.gov.lv

Var pieteikties projektu konkursā par bērnu tiesību aizsardzības un vardarbības prevenciju | 21.02.2017.

Labklājības ministrija (LM) aicina pašvaldības un nevalstiskās organizācijas no 20. februāra līdz 6. martam piedalīties projektu konkursā par bērnu tiesību aizsardzības un vardarbības prevenciju. Projekta mērķis ir sniegt pamatprasmes un zināšanas par drošību un vardarbības risku mazināšanu attiecībās ar citiem cilvēkiem bērniem, īpaši pirmsskolas un sākumskolas vecumā, un speciālistiem, kuri ikdienā strādā ar bērniem (pedagogi, sociālie pedagogi, sociālie darbinieki u.c.)

Gan ANO Bērnu tiesību komisija, gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija savā ikdienas darbā nodrošinot Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 darbību secinājusi, ka Latvijā vēl joprojām ir ļoti augsti vardarbības pret bērniem un pusaudžu savstarpējās vardarbības rādītāji. Tādēļ, lai nodrošinātu bērnu aizsardzību un mazinātu vardarbības riskus, vienlaikus izglītojot pašus bērnu un jauniešus par iespējamām vardarbības formām un izpausmēm LM organizē projektu konkursu, kas izglītotu bērnus un speciālistus par vardarbību, tās izpausmi un iespējamiem riskiem, kā arī iespēju saņemt palīdzību.

Pašvaldības un nevalstiskās organizācijas konkursā var pieteikties, iesniedzot LM nepieciešamos dokumentus, kuri norādīti projektu konkursa “Bērnu tiesību aizsardzības un vardarbības prevencijas pasākumu īstenošana” nolikumā un Valsts programmas bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai īstenošanas kārtībā.

Ar konkursa nolikumu un projekta iesnieguma veidlapām var iepazīties un to saņemt LM katrudarba dienu no plkst.8.30 līdz 17.00 Rīgā, Skolas ielā 28 (1.stāvā, iepriekš sazinoties ar LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecāko eksperti Baibu Stankēviča, tālr. 67021590). Tāpat ar to var iepazīties interneta vietnes www.lm.gov.lv sadaļā „Aktuāli”.

Projekta īstenošanas termiņš ir 2017. gada 22. decembris. Projektu paredzēts finansēt no valsts budžeta līdzekļiem.

Nolikums Projektampdf.gif - 641 B
1.pielikums Projekta iesniegumsword.gif - 648 B
2.pielikums Projekta budžeta tāmeexcels.gif - 643 B
3.pielikums Informacija par kvalifikācijuword.gif - 648 B
4.pielikums Starpatskaiteword.gif - 648 B
5.pielikums Saturiskā atskaiteword.gif - 648 B
6.pielikums Finanšu atskaiteexcels.gif - 643 B
7.pielikums PNA word.gif - 648 B

 

Stājas spēkā likumprojekts „Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā” | 06.02.2017.

Šā gada 12. janvāri Saeima 3. lasījumā pieņēma likumprojektu ‘’Grozījumi ‘’Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā’’ (turpmāk – likums), kas stāsies spēkā 09.02.2017. Likumā ir iekļauti 30 grozījumi, no kuriem būtiskākie paredz:
  • precizēt 13 terminu skaidrojumus (definīcijas) sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā, tajā skaitā nosakot jaunus jēdzienus: ‘’klienta aprūpes līmenis’’, psihosociāla rehabilitācija’’, ‘’apgādnieks’’, ‘’profesionālās piemērotības noteikšana’’, krīzes situācija’’;
  • noteikt, ka novērtējot klienta materiālos resursus par ienākumu netiek uzskatīts ģimenes valsts pabalsts;
  • ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumu pakāpeniskai deinstitucionalizācijai, paredzot ierobežot līdz 6 mēnešiem valsts finansētas institucionālās aprūpes periodu bāreņiem un bez vecāku gādības esošajiem bērniem vecumā līdz 2 gadiem;
  • noteikt deleģējumu Ministru kabinetam noteikt valsts finansētas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma sniegšanā iesaistītā personāla skaitu un kvalifikāciju;
  • noteikt, ka par valsts budžeta līdzekļiem personas ar invaliditāti un personas ar prognozējamu invaliditāti ir tiesīgas saņemt profesionālās piemērotības noteikšanu kā atsevišķu pakalpojumu un profesionālo rehabilitāciju;
  • noteikt jaunu pakalpojumu - par valsts budžeta līdzekļiem psihosociālo rehabilitāciju ir tiesīgas saņemt personas ar onkoloģisku slimību un to ģimenes locekļi, kā arī paliatīvā aprūpē esošie bērni un viņu ģimenes locekļi (stājas spēkā no 01. 01. 2018.);
  • noteikt valsts budžeta atbalstu pašvaldībām, lai nodrošinātu nepieciešamos pasākumus sabiedrībā balstīto pakalpojumu piešķiršanai tām personām, kuras izvēlas izbeigt VSAC pakalpojumu saņemšanu, kā arī attiecībā uz bērniem, kuri atstās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju un nonāks aprūpē pie aizbildņa vai audžuģimenē (stājas spēkā no 01.01. 2019.); 
  • noteikt, ka valsts piedalās ar sociālā darba speciālistu profesionālās kompetences pilnveides nodrošināšanu pašvaldībās saistīto izdevumu finansēšanā 50 % apmērā atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām;
  • precizēt personas ienākumu avotus, no kuriem tiek aprēķināta samaksa par personas uzturēšanos ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā (piemēram, no atlīdzības par nelaimes gadījumu darbā);
  • noteikt uzdevumu Labklājības ministrijai izstrādāt sociālo pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes novērtēšanas kritērijus un vadlīnijas sociālās palīdzības piešķiršanai;
  • noteikt tiesības Sociālās integrācijas valsts aģentūrai Eiropas Savienības politiku instrumentu ietvaros noteikt profesionālo piemērotību bezdarbniekiem, kuri bijuši bez darba vismaz 12 mēnešus un saņēmuši Nodarbinātības valsts aģentūras nosūtījumu uz profesionālās piemērotības noteikšanu; sniegt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām nav noteikta invaliditāte vai prognozējama invaliditāte;
  • precizēt nosacījumus sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrēšanai Sociālo pakalpoju sniedzēju reģistrā;
  • noteikt pašvaldības sociālajam dienestam pienākumu iesaistīties ārpusģimenes aprūpē esoša bērna vajadzību novērtēšanā un pēc patstāvīgas dzīves uzsākšanas vismaz divu gadu garumā veikt sociālās situācijas izmaiņu novērtēšanu un nodrošināt nepieciešamo atbalstu; 
  • noteikt pašvaldību sociālajiem dienestiem un bērnu ilgstošās aprūpes institūcijām pienākumu regulāri sniegt informāciju bāriņtiesai gadījumos, kad bērns ievietots aprūpes iestādē;
  • noteikt tiesības pašvaldību sociālajiem dienestiem pieprasīt un bez maksas saņemt informāciju, kura nepieciešama dienestam noteikto uzdevumu - veikt sociālo darbu ar ģimenēm un personām, izvērtēt klientu vajadzības un resursus, sniegt sociālo palīdzību, izpildei;
  • ieviest sociālās aprūpes klientu grupēšanu 4 līmeņos, definējot katru aprūpes līmeni, nosakot, ka klientiem sociālās aprūpes pakalpojums jāorganizē atbilstoši viņiem noteiktajam aprūpes līmenim (stājas spēkā no 01. 12. 2017.);
  • noteikt, ka lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu institūcijas vadītājs var pieņemt arī tādā gadījumā, ja cita pašvaldība (ne tā, kura pieņēma lēmumu par ievietošanu) ne vēlāk kā mēnesi pirms pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanas rakstveidā apliecinājusi VSAS/SAC vadītājam, ka tās administratīvajā teritorijā pēc rakstveida vienošanās ar attiecīgo personu tai tiks nodrošināta izmitināšana un nepieciešamie sociālie pakalpojumi;
  • noteikt, ka personai, naudas summa, kas paliek tās rīcībā pēc ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma apmaksas, nedrīkst būt mazāka par 15 procentiem no tai izmaksājamās pensijas vai atlīdzības, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra (stājas spēkā ar 01.01. 2020.);
  • noteikt, ka par VSAC/SAC klienta tiesību nodrošināšanu un šim nolūkam nepieciešamo institūcijas darba organizēšanu ir atbildīgs ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs;
  • noteikt, ka ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par nepieciešamību noteiktā laika periodā ierobežot personas tiesības brīvi pārvietoties, ja šādas uzraudzības nepieciešamība, pamatojoties uz personas veselības stāvokli, noteikta viņas individuālajā rehabilitācijas vai aprūpes plānā;
  • noteikt, ka sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā;
  • noteikt, ka pašvaldība, neizvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, var piešķirt ģimenei (personai) pabalstu krīzes situācijā (aizstāj līdzšinējo pabalstu ārkārtas situācijā).

 

ARHĪVS Pilns arhīvs