Kalendārs
POTCPSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930
Jautājums

Kā Jūs rīkojaties gadījumos, kad bērns slikti uzvedas?

Cenšos izprast bērna sliktas uzvedības cēloņus

Uz laiku liedzu datora/telefona lietošanu vai citus izklaides pasākumus

Sarāju, brīdinot par sodu nākamajā reizē

AKTUALITĀTĒM Pilns arhīvs
Rīgā notiek starptautisks seminārs par darba tirgus prognozēšanu | 28.06.2017.

Divas dienas - 27. un 28. jūnijā - Rīgā notika Eiropas Izglītības fonda (ETF) rīkotais 6.seminārs par darba tirgū nepieciešamo prasmju prognozēšanu un to atbilstības darba tirgus prasībām nodrošināšanu. Semināra mērķis ir veicināt Eiropas Savienības (ES) un Austrumu partnerības valstu sadarbību un pieredzes apmaiņu, aplūkojot ES valstu pieredzi darba tirgus prognozēšanas mehānismu izstrādē, tās rezultātu ieviešanā rīcībpolitikā un darba tirgus politikas īstenošanā.

Ar nodarbinātības politiku Latvijā, darba tirgus īstermiņa prognozēšanas sistēmu un apmācību pasākumu bezdarbniekiem īstenošanu semināra dalībniekus iepazīstināja Labklājības ministrijas (LM) un Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pārstāvji. Semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar Latvijas darba tirgus ilgtermiņa prognozēšanas mehānismu, datu avotiem un metodoloģiju, kā par prognozēšanas rezultātu integrēšanu izglītības politikā.

Klātesošajiem bija iespēja iepazīties arī ar Īrijas pieredzi prasmju prognozēšanā, kā arī Eiropas Profesionālās izglītības centra ziņojumu par inovatīvu metožu izmantošanu darba devēju vajadzību izzināšanā.

Pasākuma laikā Austrumu partnerības valstis dalījās ar savu pieredzi, kā arī sniedza savu redzējumu par Latvijā esošajiem risinājumiem un to pārneses iespējām savās valstīs. Gan ETF kolēģi, gan semināra dalībnieki atzinīgi novērtēja Latvijā esošos prognozēšanas ietvarus, kā arī starpinstitūciju sadarbību prognožu izstrādē un rezultātu ieviešanā dzīvē. Pozitīvi tika novērtēti arī tiešsaistē pieejamie NVA elektroniskie pakalpojumi.

105.jpg - 60.32 KB   105.jpg - 60.32 KB

Informāciju sagatavoja:
Egils Zariņš, Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists, 64331829, egils.zarins@lm.gov.lv
 

Atvērta pieteikšanās sociālo uzņēmumu dalībnieku reģistrā | 08.06.2017.

Labklājības ministrija (LM) 2017. gada 8. jūnijā uzsāk iesniegumu pieņemšanu dalībai Eiropas Sociālā fonda projektā „Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai”.

Dalību projektā aicināti pieteikt komersanti (SIA, AS), biedrības un nodibinājumi, kas darbojas sociālās uzņēmējdarbības jomā, plāno to attīstīt savas pamatdarbības ietvaros, vai īstenot jaunus, uz pozitīvu sociālo ietekmi vērstus projektus.

Lai sniegtu sīkāku informāciju par nosacījumiem dalībai projektā, otrdienās un ceturtdienās no plkst. 9.00 līdz plkst. 12.00, tiks sniegtas konsultācijas pa tālruni 64331822.

Lai dokumentu iesniegšanas process ikvienam būtu pieejams un ērts, iesniegumu un pievienotos dokumentus LM varēs iesniegt personīgi (kā arī nogādāt ar kurjeru), sūtīt pa pastu ierakstītā vēstulē, vai sūtīt elektroniski, ja tie ir parakstīti ar drošu elektronisko parakstu.

Iesniegumu pieņemšana notiks nepārtraukti projekta īstenošanas laikā. Pasākuma dalībnieka reģistrēšanās Labklājības ministrijas pasākuma dalībnieku reģistrā ir priekšnoteikums, lai turpmāk varētu pretendēt uz grantu AS “Attīstības finanšu institūcijā ALTUM”. Pieteikties grantiem varēs sākot no šā gada jūlija, savukārt jau šobrīd ALTUM mājaslapā pieejama informācija par atbalsta saņemšanas kritērijiem.

Plašāka informācija:

- par pieteikšanās kārtību, iesniedzamajiem dokumentiem, LM darba laiku, iesniegumu izskatīšanu un lēmumu pieņemšanu – http://www.lm.gov.lv/text/3672

- par projektu – http://www.lm.gov.lv/text/3496

Projekts tiek īstenots ESF projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” ietvaros, saskaņā ar Ministru Kabineta 2015. gada 11. augusta noteikumiem Nr. 467 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.1.1.specifiskā atbalsta mērķa "Palielināt nelabvēlīgākā situācijā esošu bezdarbnieku iekļaušanos darba tirgū" 9.1.1.3.pasākuma "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" īstenošanas noteikumi".

Labklājības ministra Jāņa Reira uzruna diskusijā „Šodienas bērni – Latvijas nākamā simtgade” | 29.05.2017.

Augsti godātais Prezidenta kungs!
Ļoti cienījamā Vējones kundze!
Viesi un kolēģi!

Bērni ir tā sabiedrības daļa, kas liks pamatus un veidos mūsu valsti rīt un parīt. Valsts un starptautiskā politika tiek veidota tā, lai maksimāli mazinātu un nepieļautu vardarbīgu izturēšanos pret bērniem un ģimeni. Bet kā ir dzīvē? Skarbi skaitļi rāda, ka katrs trešais bērns ir cietis no vardarbības ģimenē un sabiedrībā ir augsts tolerances līmenis pret vardarbību ģimenē. Diemžēl neviena politika vai dokuments nevar sadziedēt mazāku un lielāku cilvēku traumas un vilšanos, kas gūtas, dzīvojot institūcijās, nevis ģimenē.

Valsts nevar aizstāt ģimeni. Tas, ko valsts var un ir jādara - gādāt par cilvēku drošību - drošību visplašākajā nozīmē. 

Svarīga ir drošība, ka valsts rīkosies bērna vislabākajās interesēs, gādās un parūpēsies, lai bez vecāku gādības palikušie bērni uzaugtu ģimeniskā vidē un bez vardarbības. 

Svarīga ir pārliecība, ka bērna nākotni izšķiroši lēmumi tiek pieņemti augstā līmenī, profesionāli un efektīvi. 

Svarīga ir izpratne, ka to cilvēku un pakalpojumu sniedzēju, kas nodrošina šo ģimenisko vidi, darbs tiek atbilstoši novērtēts un nodrošināta gan viņu sociālā aizsardzība, gan nepieciešamo papildu speciālistu pieejamība. 

Svarīga ir pārliecība, ka bērnu tiesību regulējums, izpilde un kontrole valstī būs drošās un profesionālās rokās - gan civiltiesību, gan krimināltiesību jomā.

Šī gada notikumi liecina, ka bērnu tiesību aizsardzības jomā nepieciešamas būtiskas un kardinālas izmaiņas un mums, Labklājības ministrijā ir redzējums par dažādiem iespējamiem risinājumiem. Tajā pašā laikā es ticu un zinu, ka ir lietas, kuras var izdarīt vēl ātrāk, efektīvāk un bērnu interesēm atbilstošāk. Mans mērķis ir panākt, lai jau pavisam tuvā nākotnē ikviens bērns Latvijā var justies drošs, un ikvienam ir sava ģimenes māju sajūta. 

Cieša sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām un labākajiem savas jomas ekspertiem ir izšķiroši svarīga ceļā uz institūciju likvidēšanu. Tajā pašā laikā, likvidējot bērnu aprūpes iestādes, ir jārada piemērota vieta un vide, kur par bez ģimenes gādības palikušajiem bērniem parūpēsies. Tas ir tas, ar ko tieši šobrīd strādājam – deinstitucionalizācijas jeb sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu attīstība, atbalsta pilnveidošana audžuģimenēm un citi konkrēti pasākumi situācijas uzlabošanai.

Pienācis laiks piepildīt labi un priekšzīmīgi izstrādātos dokumentus ar jēgpilnu saturu, apvienot zināšanas, pieredzi un reālos dzīvesstāstus, labie nodomi jāiedzīvina reālos darbos. Tāpēc aicināsim labākos jomas ekspertus, sabiedriski aktīvus cilvēkus, nevalstiskās organizācijas un speciālistus Bērnu lietu sabiedriskā padomē. Padomi redzu kā konsultatīvu forumu, padomdevēju un vietu vispusīgai diskusijai, kur galvenais uzdevums būs izstrādāt vienotu ceļa karti kopējam valsts līmeņa starpnozaru plānam un uzraudzīt tā efektīvu ieviešanu. Bērnu lietu sabiedriskā padomes misija būs sekot, lai valsts un pašvaldību politikas plānojot un projektus īstenojot, uzmanības, rīcības un atbildības centrā būtu bērns.

Valsts darba inspekcija: „Darba aizsardzības prasību neievērošana var beigties ar traģēdiju" | 28.04.2017.

Tuvojoties 28. aprīlim, Starptautiskajai darba aizsardzības dienai, Valsts darba inspekcija (VDI) vērš darba devēju uzmanību darbinieku apmācības un instruēšanas nozīmei. Darbā notikušo nelaimes gadījumu statistika liecina, ka katru gadu 40,4 % nelaimes gadījumu cēloņu ir saistīti ar nepilnībām nodarbināto apmācībā, kā arī trūkumiem darba aizsardzības prasību ievērošanā.

Lai padziļināti analizētu darba vietās notikušos smagos un letālos nelaimes gadījumus, kā arī noskaidrotu to cēloņus, VDI veic izmeklēšanu. Nereti darba devēji nepiekrīt VDI izmeklēšanā konstatētajiem nelaimes gadījumu darbā cēloņiem un vēršas tiesu instancēs. Tomēr absolūti lielākajā vairumā gadījumu tiesas spriedumi attiecībā uz darba devēju sūdzībām šajos jautājumos ir noraidoši. VDI vēlas vērst uzmanību sekojošiem nelaimes gadījumiem darba vietās, kuros cietušie guva  smagas un letālas traumas:

  • SIA “ĢL KONSULTANTS” vērsās tiesā, apstrīdot VDI izmeklēšanā konstatēto darba devēja atbildību, uzskatot, ka nelaimes gadījuma vienīgais cēlonis bijis darba drošības noteikumu pārkāpums no darbinieka puses. Darbinieks strādāja tranšejā bez sienu stiprinājumiem un gāja bojā grunts nogruvumā. Administratīvā Apgabaltiesa VDI sastādīto aktu par nelaimes gadījumu darbā atstāja negrozītu, savā spriedumā norādot, ka darbinieku atbildība par darba aizsardzības pasākumu ievērošanu ir pakārtota darba devēja atbildībai. Darbinieks var ievērot darba aizsardzības pasākumus attiecīgajā darba vidē un vietā, ja darba devējs ir nodrošinājis atbilstošu darba aizsardzības pasākumu izstrādi un ir iepazīstinājis ar tiem darbiniekus. (Lieta Nr.A420374013. Spriedums stājies spēkā 2016. gada 20. decembrī);
  • AS KVV “Liepājas Metalurgs” metāla griezējs, veicot stropēšanas darbus, guva smagas traumas. Cietušais formāli bija instruēts par 53 dažāda plaša profila instrukcijām. Darba devējs apstrīdēja VDI sastādītajā nelaimes gadījuma darbā aktā viņam uzlikto atbildību. Administratīvā Apgabaltiesa konstatēja, ka pamatots ir arguments, ka daļa apskatīto instrukciju nav pat pietuvināti saistāmas ar cietušā kvalifikāciju un veicamajiem darba uzdevumiem. Cietušais bija parakstījies par to, ka ticis instruēts, piemēram, par šķirotāja, izstrādājumu marķētāja, siltumtīklu operatora u.c. ar viņa darbu nesaistītām instrukcijām. Administratīvā Apgabaltiesa secināja, ka cietušajam netika veikta stropētāja darba veidam  un tiesību normu prasībām atbilstoša instruktāža darba vietā. (Lieta Nr. A420292815. Darba devējam šo spriedumu ir tiesības apstrīdēt kasācijas kārtībā);
  • SIA “Zaļā Mārupe” apstrīdēja tiesā VDI izmeklēšanas aktā noteikto darba devēja atbildību par normatīvo aktu pārkāpumiem, kuri bija par cēloni nelaimes gadījumam darba vietā. Atrodoties slēgtā biogāzes ražošanas tehnoloģiskā tilpnē bez autonomiem elpošanas aparātiem, dzīvību zaudēja 2 nodarbinātie un 1 guva vieglus veselības traucējumus. Administratīvā rajona tiesa atzina, ka darbinieki nebija informēti par biogāzes risku un darba aizsardzības pasākumiem, kas veicami, strādājot vidē, kur ir iespējama saskare ar biogāzi. Tiesas ieskatā, VDI pamatoti ir izdarījusi secinājumu, ka nelaimes gadījumā cietušie nebija apmācīti darba aizsardzībā un nebija informēti par biogāzes radīto apdraudējumu cilvēka dzīvībai, kas bija viens no nelaimes gadījuma cēloņiem (Lieta Nr. A420291315. Darba devējs turpina tiesāties un spriedumu ir  pārsūdzējis Administratīvajā apgabaltiesā);
  • SIA “Maxima Latvija” Administratīvajā rajona tiesā un Administratīvajā apgabaltiesā apstrīdēja un zaudēja abus tiesu procesus pret VDI saistībā ar VDI par 2013. gada 21. novembrī Zolitūdē notikušā nelaimes gadījuma sastādītajiem aktiem attiecībā uz 4 bojāgājušiem un 2 smagi cietušiem SIA “Maxima Latvija” darbiniekiem. Aktos kā viens no nelaimes gadījuma cēloņiem bija norādīts fakts, ka darba devējs SIA “Maxima Latvija” veikalā nodarbinātos nebija instruējis par īpašos gadījumos lietojamo drošības zīmju (akustiskais signāls un vārdiskās saziņas zīmes) nozīmi un atbilstošu rīcību šo zīmju darbības laikā. SIA “MAXIMA Latvija” veikala ēkā Priedaines ielā 20, Rīgā, uzstādītās automātiskās ugunsdrošības signalizācijas sistēmas raidītie akustiskie signāli un vārdiskā saziņa atbilstoši standartam LVS 446 bija vienlaicīgi gan ugunsdrošībai, gan arī īpašiem gadījumiem paredzētās drošības zīmes, kuru ilgstošas darbības laikā bija jāveic cilvēku evakuācija (Lieta Nr.A420362814). Augstākās tiesas Senātā 2017. gada 20. aprīlī ir  iesniegta SIA “Maxima Latvija” kasācijas sūdzība).

“Visi šie gadījumi apliecina, cik būtiski ir nodrošināt kvalitatīvu un jēgpilnu apmācību un instruktāžu darba aizsardzībā. Neticu, ka minētie uzņēmumi negribētu neko mainīt savā darba kultūrā un darba organizācijā, ja viņiem būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ. Aicinu visus darba devējus mācīties no šiem traģiskajiem gadījumiem un  turpmāk savā uzņēmumā veidot tādu darba vidi un kultūru, kur darba drošība ir prioritāšu augšgalā un visi darbinieki ir informēti par drošām darba metodēm, kā arī pats uzņēmums seko līdzi, lai ikviens nodarbinātais ievērotu darba aizsardzības prasības,” norāda VDI direktors Renārs Lūsis.

 

VDI informē, ka ar tiesas spriedumiem sīkāk var iepazīties: https://manas.tiesas.lv/eTiesas/

 

Informāciju sagatavoja:

Dace Aleksāne,

Valsts darba inspekcijas Sadarbības un attīstības nodaļas

Vecākā eksperte ārējo sakaru jautājumos

Tālr. +371 25484797, E-pasts: dace.aleksane@vdi.gov.lv,

www.vdi.gov.lv, www.osha.lv, www.stradavesels.lv

Aptauja cilvēkiem ar invaliditāti, kuri saņem asistenta pakalpojumu pašvaldībā | 27.04.2017.

Labklājības ministrija lūdz cilvēkus ar invaliditāti, kuri saņem asistenta pakalpojumu pašvaldībā, piedalīties aptaujā. Tā ir par asistenta pakalpojuma atbilstību personu ar invaliditāti vajadzībām. Aptaujas rezultāti tiks izmantoti kā izziņas materiāls, lai uzlabotu personu ar invaliditāti iespējas saņemt viņu vajadzībām piemērotu asistenta pakalpojumu.

Anketu var aizpildīt gan paši cilvēki ar invaliditāti, gan viņu uzticības personas – ģimenes locekļi, radinieki, draugi vai citas uzticības personas –, ja persona ar invaliditāti pati nevar aizpildīt anketu.

Aicinām izteikt savu viedokli, jo tas mums ir svarīgs! Aptaujas anketa pieejama šeit: www.visidati.lv/aptauja/1278504231/

Sociālais darbinieks: mīti un patiesība | 13.04.2017.

Mēdz teikt, ka visi laimīgie cilvēki ir vienādi laimīgi, bet nelaimīgie – katrs nelaimīgs pa savam. Turklāt dzīve mēdz mest ļoti krasus līkločus. Šodien problēmas var nomākt arī to, kas vēl vakar dzīvoja bez bēdām. Ja tā gadās, tad viss atkarīgs no katra spējām radoši pielāgoties jaunajai situācijai. Nelaime tā, ka lielākajā daļā gadījumu jaunajā situācijā mēs meklējam veco atbildi. Tas ir normāli, jo ietaupa spēkus un enerģiju. Taču mēs cenšamies izmantot veco atbildi arī tad, kad apstākļi ir tik ļoti izmainījušies, ka šī atbilde absolūti vairs nav piemērota. Un tas liecina, ka cilvēks pieķeras veciem ieradumiem, kas tomēr neizved no strupceļa.

Sarežģītu sociālo problēmu risināšanā atsevišķām personām vai ģimenēm bieži ir nepieciešama palīdzība, lai atrastu piemērotāko esošajai situācijai un savām vajadzībām efektīvāko risinājumu. Lai palīdzētu cilvēkiem noteikt, mazināt un risināt šīs problēmas, liela nozīme ir sociālajam darbam, ko veic pašvaldību sociālie darbinieki sadarbībā ar citiem sociālā darba speciālistiem un palīdzošo profesiju pārstāvjiem.

Latvijā šobrīd pašvaldību sociālajos dienestos strādā gandrīz 1300 sociālie darbinieki. Viņu pienākumu loks ir plašs – sākot ar atbalstu klientam dažādu sociālo problēmu risināšanā, palīdzību klientam attīstīt spējas risināt personiskās un starppersonu problēmas, atbalstu piesaistīt sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personai un beidzot ar izglītošanu. Ar sociālā darbinieka palīdzību grūtībās nonākušajiem tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas, aprūpe un uzmanība, lai cilvēks justos vajadzīgs un iekļautos sabiedrībā. Tomēr par sociālo darbu un cilvēkiem, kas to veic, sabiedrībā valda diezgan daudz mītu. Lūk, patiesība par dažiem populārākajiem no tiem.


1.   mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai pašvaldību sociālajos dienestos


Nav tiesa! Liela daļa sociālo darbinieku tiešām strādā pašvaldību sociālajos dienestos, taču jūs viņus sastapsiet arī nevalstiskajās organizācijās, slimnīcās, dienas aprūpes centros, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās (citiem vārdiem – pansionātos un bērnunamos), dienas centros, krīzes centros, naktspatversmēs, pusceļa mājās, grupu mājās un dzīvokļos. Bez sociālo darbinieku palīdzības neiztiek arī ieslodzījuma vietās, probācijas dienestā. Tāpat sociālie darbinieki strādā arī institūcijās, kas plāno, administrē un īsteno sociālā darba politiku un sociālos pakalpojumus. Piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, Rīgas domes Labklājības departamentā, Labklājības ministrijā un citur.


2.mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai ar nabadzīgajiem un piešķir viņiem pabalstus


Ne tikai! Personas, kurām trūkst vai nav pietiekošu iztikas līdzekļu, respektīvi - trūcīgas un maznodrošinātas personas - ir tikai viena daļa no sociālo darbinieku klientu loka. Sociālais darbs ir apzināta un plānveida izvērtējumā balstīta profesionāla darbība, kuras misija ir radīt apstākļus un piedāvāt iespēju visiem cilvēkiem, attīstot viņu pašu potenciālu un piesaistot resursus, pašiem mainīt savu apgrūtinošo sociālo situāciju. Cilvēki tiek motivēti uzlabot savu dzīves kvalitāti.

Protams, ja personai vai ģimenei trūkst nauda/finanšu līdzekļi vai, ja tie nav pietiekoši, tad sociālais darbinieks nereti sniedz arī sociālo palīdzību. Te runa ir par pašvaldību pabalstiem. Bet tas ir tikai viens no resursiem sociālajā darbā. Atsevišķām personām vai ģimenēm bieži vien ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, lai atrastu piemērotāko un efektīvāko risinājumu arī citās situācijās. Piemēram, tas var būt iemaņu trūkums, kad piedzimst bērns. Tā var būt vardarbība dažādās izpausmēs, atkarības, bezdarbs, u.c. Visos šajos gadījumos būtiska nozīme ir tieši sociālajam darbam, ko veic sociālie darbinieki. Viņi strādā ar ikviena vecuma, dzimuma, rases, reliģiskās pārliecības u.c. atšķirību cilvēkiem neatkarīgi no to sociālekonomiskā statusa, ar vienu mērķi - palīdzēt atrisināt sociālās problēmas, kas ietekmē katra šī cilvēka ikdienu.
 

3.mīts. Sociālais darbinieks var atrisināt jebkuru situāciju un problēmu


Nu, protams, ka tas nav iespējams. Bieži sociālie darbinieki “palīdz satikties” cilvēkiem, kuriem trūkst resursu, ar resursiem, ar to domājot sociālos pakalpojumus, finanšu līdzekļus sociālās palīdzības formā utt. Taču būtiskākais ir tas, ka sociālie darbinieki kopā ar klientu izzina un meklē arī cilvēka paša stiprās puses un iekšējos resursus. Tos pēc tam klients pats, ar sociālā darbinieka atbalstu, var pilnveidot savas sociālās situācijas uzlabošanai vai atsevišķos gadījumos – nepasliktināšanai. Ne velti sociālos darbiniekus dēvē arī par “pārmaiņu aģentiem”, nevis par “pārmaiņu veicējiem”. Tas nozīmē, ka tikai un vienīgi katrs cilvēks pats ir spējīgs mainīt savu sociālo situāciju! Saprotams, ka tas nebūt nav viegli, un tāpēc arī bieži vien ir nepieciešams atbalsts un palīdzība, ko sniedz sociālais darbinieks. Vienkāršāk sakot, sociālā darba rezultāts ietekmē sabiedrību kopumā, mūsu visu labklājību, tomēr sociālais darbinieks viens pats nevar nodrošināt ne personas, ne ģimenes, ne arī sabiedrības labklājību.



4. mīts. Sociālais darbinieks ir “glābējs”, kurš strādā 24 stundas septiņas dienas nedēļā


Nē, tā nav! Sociālais darbinieks nav nedz “glābējs”, nedz “ugunsdzēsējs”, nedz “ātrā palīdzība”. Viņš arī nespēj acumirklī uzlabot jebkuru situāciju. Viņš neaizdod naudu, un viņam nav virkne brīvu mājvietu, ko uzreiz piedāvāt vajadzības gadījumā.  Jāsaprot, ka sociālajam darbiniekam nav nekādu burvju nūjiņu - lai gan, iespējams, kāds to arī vēlētos! Sociālajam darbiniekam, veicot savu profesionālo darbu, nav arī neierobežots laiks. Viņam, tāpat kā ikvienam strādājošajam, ir konkrētas darba stundas un brīvais laiks. Turklāt sociālais darbs ir profesionālu darbību kopums, kas tiek veikts arī attiecīgā tam piemērotā vietā, vidē, noteiktos apstākļos un ar noteiktu mērķi, nevis jebkur. Vidējā sociālā darbinieka darba nedēļa ir 40 stundas, taču nereti viņi strādā arī vakaros pēc darba laika beigām, nedēļas nogalēs un svētku dienās, ja ir neatliekama krīzes situācija, kas jārisina. Bet diemžēl nereti sociālais darbinieks, vēloties maksimāli palīdzēt citiem, pazaudē robežu starp darbu un personīgo dzīvi. Tāpēc, lai izvairītos no pārpūles un izdegšanas, sociālais darbinieks mācās distancēties un nodalīt darbu no personīgās dzīves, lai saglabātu veselīgu dzīves līdzsvaru.


5.mīts. Ikviens labsirdīgs, laipns un “labs” cilvēks var būt sociālais darbinieks


Tā tas nav! Labsirdība, laipnība un virkne citu lielisku īpašību ir noderīgas, pat nepieciešamas, taču ar to vien nepietiek, lai strādātu par sociālo darbinieku. Vēsturiski sociālais darbs ir radies un attīstījies laikā, kad cilvēki palīdzēja viens otram, kad kādam no viņiem bija radušās problēmas. Mūsdienās pasaulē un arī Latvijā sociālais darbinieks ir profesija, un sociālā darbinieka kvalifikāciju iegūst personas ar attiecīgu augstāko izglītību. Ir vienmēr jāatceras, ka sociālais darbinieks ir viens no to profesiju pārstāvjiem, kas ikdienā reāli palīdz citiem. Tāpēc, lai sociālais darbinieks varētu praktizēt savā profesijā, viņam regulāri ir jāpilnveido sava profesionālā kompetence – piedaloties apmācībās, gan arī supervīzijā – procesā, kurā sociālais darbinieks var analizēt pats savu praktisko darbu, atrast risinājumus ar darbu saistītām problēmām, kas var būt gan praktiskas, gan metodiskas, gan emocionālas.

 
 
Ilze Skrodele-Dubrovska
Labklājības ministrijas metodiskās vadības un kontrole
departamenta direktores vietniece

Latvijai nepieciešama efektīva, atbildīga un ilgtspējīga sociālā uzņēmējdarbība | 29.03.2017.

Sociālā uzņēmējdarbība ir salīdzinoši jauna un vēl ne tik labi pazīstama. Pirmā izpratne par sociālo uzņēmējdarbību kā īpašu sociālo problēmu risināšanas metodi radās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Itālijā, kad sabiedrībai bija jāmeklē risinājumi neparasti liela bezdarba problēmai. Šobrīd sociālie uzņēmumi rada darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti, drukā grāmatas un iestudē teātri, kā arī piedāvā iespējas no atkarībām sirgstošiem jauniešiem iegūt profesiju vai papildināt zināšanas. Vienkāršāk sakot, sociālā uzņēmējdarbība ļauj risināt sociālās problēmas ar biznesa instrumentiem - uzņēmums ražo preces vai sniedz pakalpojumus kā tradicionālajā uzņēmējdarbībā, tikai ar mērķi risināt sociālo problēmu, nevis ar mērķi gūt finansiālu labumu uzņēmuma īpašniekiem. Šādi tiek panākts, ka gan kvantitatīvi tiek risinātas vairāk sabiedrības sociālo problēmu, gan paplašinās arī iesaistīto personu – ieguvēju skaits.

Sociālās uzņēmējdarbības jomas un to radītā ietekme ir ļoti atšķirīga, bet primāri tieši atkarīga no vispārējā sociālās un ekonomiskās situācijas, pieejamās izglītības un veselības aprūpes, vides faktoriem un citiem būtiskiem aspektiem konkrētā reģionā, valstī vai pilsētā. Šādu uzņēmumu darbības jomas Eiropā galvenokārt koncentrējas sociālo pakalpojumu, nodarbinātības, tirdzniecības, vides, izglītības un sabiedrības attīstības sfērās. Tomēr jāsaka, ka šajā uzņēmējdarbības formā joprojām ir daudz brīvu nišu.  Pasaulē ir atzīts, ka ne vienmēr valstīm ir kapacitāte atrisināt visas sociālā sektora problēmas pašām, kamēr privātais sektors, finansiālā neizdevīguma dēļ, ar to nenodarbojas.

Kāda tad ir sociālo uzņēmumu tiesiskā prakse Latvijā? Sociālās uzņēmējdarbības veicēji patlaban vai nu reģistrējas komersanta statusā, ko regulē Komerclikums, vai, ja naudas plūsmas apjoms nav lielāks, nekā to regulē Biedrību un nodibinājumu likums - nevalstiskas organizācijas (NVO) statusā. Lai gan Latvijā pastāv abas šīs jau minētās juridiskās formas, tomēr neviena no tām nav piemērota ilgtspējīgas sociālās uzņēmējdarbības vides attīstībai. Jo, veicot sociālo uzņēmējdarbību kā NVO, komercdarbība nevar būt pamatdarbība, bet, esot komersanta statusā, nav īsti definēts, kā tas ir, kad peļņa jāiegulda statūtos noteiktā sociālā mērķa sasniegšanā. Tāpat  esošais tiesiskais regulējums neatrunākritērijus un kārtību, kādā tiek iegūts sociālā uzņēmuma statuss, kā arī nav noteikta institucionālā atbildība un paredzēti valsts vai pašvaldību atbalsta mehānismi.

Arī pirms kāda laika Ministru kabineta apstiprinātajā koncepcijā ir konstatēts, ka būtiskākie šķēršļi sociālo uzņēmumu darbībai un attīstībai, ir tiesiskā ietvara trūkums, grūtības pieejā finansējumam darbības uzsākšanai vai attīstīšanai, kā arīefektīvas un pielāgotas atbalsta sistēmas trūkums, kā dēļ sociālo uzņēmumu ilgtspējīga pastāvēšana ir apgrūtināta.

Tādēļ ir nepieciešama jauna platforma sociālajai uzņēmējdarbībai. Saeimā top jauns likums par sociālo uzņēmējdarbību, tiek realizēts Eiropas Sociālā fonda projekts "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai". Projekta ietvaros tiek veidota sociālo uzņēmumu atbalsta sistēma un kārtība sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, izstrādāti atbalsta mehānismi – gan tiem uzņēmumiem, kas tikai veidosies, gan tiem, kas jau darbojas vai plāno paplašināties. Projektsļaus noteikt efektīvākās valsts atbalsta formas sociālo uzņēmumu attīstībai, lai tiktu veidoti jauni uzņēmumi un radītas darba vietas, kur mērķgrupas būtu ilgstošie bezdarbnieki, gados vecāki bezdarbnieki, bezdarbnieki, kuriem ir apgādājamie, personas ar invaliditāti, personas ar garīga rakstura traucējumiem. Vienkāršāk sakot, projekta īstenošana ļaus testa režīmā ieviest jaunas un efektīvas pieejas sociālu problēmu risināšanā mūsu valstī.

Veidojamās atbalsta sistēmas ietvaros Labklājības ministrijā tiks izveidots sociālās uzņēmējdarbības veicējureģistrs un uzsākts pats reģistrācijas process. 2017. gadā šajā reģistrā varēs reģistrēties komersanti, biedrības un nodibinājumi, ja tie atbildīs noteiktiem kritērijiem. Projektaietvaros tiek organizēti arī informatīvi pasākumi – reģionālie semināri, lai veidotu izpratni par sociālo uzņēmējdarbību kā instrumentu, kas var palīdzēt risināt sabiedrībai nozīmīgas problēmas.

Protams, sociālā uzņēmējdarbība nevar atrisināt visas ikdienas problēmas, tai arī nav jāpilda sociālās palīdzības funkcija un jākonkurē ar pabalstiem un citu palīdzību, kuru sniedz valsts un pašvaldības. Bet šādi uzņēmumi veidojaunas darbavietas, palīdz bezdarbniekiem attīstīt jaunas prasmes un atgriezties darba tirgū, sekmē izkļūšanu no nabadzības. Turklāt sociālie uzņēmumi, sniedzot atbalstu cilvēkiem un iesaistoties mazaizsargāto sabiedrības grupu dzīves kvalitātes uzlabošanā, sniedz gan savu ieguldījumu, gan arī iespēju pārējiem sabiedrības locekļiem būt tieši līdzdalīgiem sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanā, dažādu sociālo grupu nevienlīdzības un atstumtības mazināšanā.

 

  Imants Lipskis

Labklājības ministrijas darba tirgus politikas

departamenta direktors

ARHĪVS Pilns arhīvs