darbinieku_nosutisana.png - 4.79 KB latvija_100_logo.png - 10.36 KB

strukturfondi.jpg - 22.31 KB

logo_cmyk.jpg - 1.8 MB

gimidraudzkomers_logo.png - 16.12 KB 

e_paraksts_logo.png - 3.03 KB

 

Jautājums

Kur Jūs labāk gribētu redzēt informāciju par savu pensijas 1. un 2. līmenī uzkrāto kapitālu?

Portālā latvija.lv

Portālā manapensija.lv

Internetbankā

VSAA nodaļā

Mani tas neinteresē

  • Par aprūpes tiesību atņemšanu un atjaunošanu

METODISKIE IETEIKUMI
BĀRIŅTIESĀM UN PAGASTTIESĀM
PAR APRŪPES TIESĪBU ATŅEMŠANU UN ATJAUNOŠANU

Atbilstoši grozījumiem Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk- Civillikuma) ģimenes tiesību daļā, kas stājušies spēkā 2003.gada 1.janvārī, un grozījumiem likumā "Par bāriņtiesām un pagasttiesām", kas ir spēkā no 2003.gada 7.augusta, aprūpes tiesības definētas kā viens no aizgādības tiesību elementiem.

Civillikuma 177.pants paredz, ka bērna aprūpe nozīmē uzturēšanu (nodrošināšanu ar ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi), kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.

1. Aprūpes tiesību atņemšana

Bāriņtiesa vai pagasttiesa (turpmāk- bāriņtiesa) pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu šādos gadījumos:

1.  Ir faktiski šķēršļi, kas kādam no vecākiem liedz iespēju aprūpēt bērnu.

2. Bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas (apzinātas rīcības vai nolaidības) dēļ.

Par faktiskiem šķēršļiem var uzskatīt: brīvības atņemšanas soda izciešanu, vecāku veselības stāvokli, tad, ja vecāks pats atsakās lūgt bērnam ārpusģimenes aprūpi sava veselības stāvokļa dēļ. Šajos gadījumos, pieņemot lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu, bāriņtiesai lēmumā jāatsaucas uz Civillikuma 203.panta pirmās daļas 1.punktu un jāvērtē faktiskie šķēršļi, kas objektīvi liedz iespēju vecākiem aprūpēt bērnu. Šajos gadījumos nav vecāku vainas bērnu aprūpes nenodrošināšanā.

Gadījumos, ja vecāki savas vainas dēļ nav nodrošinājuši bērnam pienācīgu aprūpi, un bērna dzīvība vai veselība (gan fiziskā, gan garīgā) ir apdraudēta, pieņemot lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu, bāriņtiesai lēmumā jāatsaucas uz Civillikuma 203.panta pirmās daļas 2.punktu.

Gadījumos, kad māte atstājusi bērnu pēc dzemdībām slimnīcā un  vecāki devuši piekrišanu adopcijai, bāriņtiesai pēc tam jāpieņem lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu, jo fakts, ka vecāki piekrituši adopcijai pats par sevi aprūpes tiesības neierobežo.

Lemjot par aprūpes tiesību atņemšanu vienam vai abiem vecākiem, vienlaikus jāvērtē nepieciešamība lemt par tiesību ierobežošanu noteikt bērnu dzīvesvietu, jo šīs tiesības neietilpst aprūpes tiesību sastāvā. Ja bāriņtiesa konstatē, ka ir nepieciešams ierobežot vecāku tiesības noteikt bŗna dzīvesvietu, lēmumā par aprūpes tiesību atņemšanu jāatsaucas gan uz Civillikuma 203.panta attiecīgo daļu, gan arī uz 187.pantu, kas  paredz, ka vecāku tiesības noteikt bērna dzīvesvietu var ierobežot, ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas vecākiem liedz iespēju aprūpēt bērnu. Lēmumā tad jānorāda, ka vecākiem atņem aprūpes tiesības un ierobežo tiesības noteikt bērna dzīvesvietu.

Civillikuma 203.panta otrā daļa paredz, ka tad, ja aprūpes tiesības tiek atņemtas vienam no vecākiem, aprūpi īsteno otrs vecāks. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai šādos gadījumos pirmām kārtām jādara viss iespējamais, lai sameklētu otru vecāku un mudinātu viņu uzņemties rūpes par bērnu. Ja bāriņtiesa uzskata, ka attiecībā uz šo cilvēku pastāv kāds no iepriekšminētajiem iemesliem aprūpes tiesību atņemšanai, tā vai nu pati pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu, (ja šis cilvēks ir attiecīgās pašvaldības iedzīvotājs), vai arī lūdz tās pašvaldības, kuras iedzīvotājs ir šis vecāks, bāriņtiesu lemt par aprūpes tiesību atņemšanu.

Ja vecāki nevar nodrošināt bērnam pienācīgu aprūpi un audzināšanu savas slimības dēļ, nav jāpieņem lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu, bet šāds bērns ir atzīstams par palikušu bez vecāku gādības, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 254 "Noteikumi par sociālajām garantijām bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem", kas pieņemti 1999.gada 13.jūlijā, un viņam ir tiesības uz ārpusģimenes aprūpi- aizbildnību, audžuģimeni vai ievietošanu aprūpes iestādē.

Šādos gadījumos vecāki griežas ar iesniegumu bāriņtiesā un lūdz savam bērnam ārpusģimenes aprūpi, kā iemeslu tam norādot savu veselības stāvokli. Bāriņtiesai, lemjot par bērna ārusģimenes aprūpi, lēmumā jāatsaucas uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 29.panta "Ārpusģimenes aprūpe pēc vecāku lūguma" pirmo daļu.

Ja bāriņtiesa konstatē, ka vecāki veselības stāvokļa dēļ nespēj nodrošināt bērnam pienācīgu aprūpi, taču atsakās paši lūgt bērnam ārpusģimenes aprūpi, tas uzskatāms par faktisku šķērsli un var būt par iemeslu aprūpes tiesību atņemšanai.

Ja bāriņtiesa, saņemot informāciju par to, ka bērnam netiek nodrošināta nepieciešamā aprūpe, konstatē, ka bērna vecāku atrašanās vieta nav zināma - vecāki nav deklarējuši dzīvesvietu Latvijā  un nav zināma viņu atrašanās vieta ( to var apliecināt izziņa no Iedzīvotāju reģistra, apsekošanas akti dzīves vietā,  izziņa no policijas, ka minētā persona atrodas meklēšanā u.c. ), tā pieņem lēmumu par attiecīgas ārpusģimenes aprūpes formas piemērošanu bez vecāku gādības palikušajam bērnam, nelemjot par aprūpes tiesību atņemšanu.

Ja bērna vecāki dzīvesvietu nekur nav deklarējuši, bet faktiski dzīvo pašvaldības teritorijā, lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu pieņem šīs pašvaldības bāriņtiesa.

Tajos gadījumos, kad apsekošanas laikā bāriņtiesa konstatē, ka bērns atstāts viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, vai ir pamatotas aizdomas, ka bērns cieš no vecāku vardarbības, bāriņtiesas priekšsēdētājs  vienpersoniski pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu un nekavējoties nogādā bērnu drošos apstākļos- ievieto audžuģimenē vai, ja tas nav iespējams,- bērnu patversmē, vai nepieciešamības gadījumā, nogādā slimnīcā. Vienpersoniskajā lēmumā norādāms lēmuma pieņemšanas pamatojums- fakti, kas apstiprina to, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos.  Ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc šāda vienpersoniska lēmuma pieņemšanas priekšsēdētājs sasauc bāriņtiesas sēdi, kas lemj par aprūpes tiesību atjaunošanu vecākiem vai bērna ārpusģimenes aprūpi.

Ja bāriņtiesai rodas pamatotas aizdomas, ka bērns ir cietis no vecāku vardarbības, tai nekavējoties jāpieņem lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu un jāgādā, lai bērns saņemtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību un sociālo rehabilitāciju. Likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" paredz, ka aprūpes tiesības tiek atņemtas ne tikai pierādītas vardarbības gadījumā, bet arī tad, ja ir radušās pamatotas aizdomas par vardarbību.

Lēmuma pieņemšanai par pamatu var būt sarunas protokols ar bērnu, kurā bērns pats pastāsta par viņam nodarīto, psihologa atzinums, kurš aizpildīts, lai bērns saņemtu sociālo rehabilitāciju, pedagogu vai mediķu ziņojumi par pamanītajām vardarbības pazīmēm u. c. dokumenti.

Arī visos citos gadījumos, kad bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu, lietā jābūt savāktiem materiāliem, kas apliecina, ka pastāv kāds no iepriekšminētajiem iemesliem aprūpes tiesību atņemšanai.

Ja aprūpes tiesības tiek atņemtas tāpēc, ka vecāki nenodrošina bērnam pienācīgu aprūpi un audzināšanu, kā dēļ ir apdraudēta bērna dzīvība vai veselība, lietā jābūt apsekošanas aktiem, sarunu protokoliem ar vecākiem un citiem dokumentiem, kas apliecina, ka vecāki nepilda savus pienākumus pret bērnu.

Ja ģimenē ir bērni skolas vecumā, lietā jābūt dokumentiem par to, vai bērns regulāri apmeklē skolu, vai vecāki interesējas par bērna sekmēm. Ja bērni ir pirmsskolas vecumā,  svarīgi pie ģimenes ārsta noskaidrot, vai bērni saņem nepieciešamo veselības aprūpi- vai vecāki viņus ved uz profilaktiskajām apskatēm, vai bērni laikus tikuši vakcinēti, vai bērnu slimības gadījumā vecāki pildījuši mediķu norādījumus, vai bērniem nav kāda ielaista, ilgstoši neārstēta slimība.

Viens no visbiežāk minētajiem iemesliem, kādēļ tiek atņemtas aprūpes tiesības, ir tas, ka vecāki pārmērīgi lieto alkoholu. Vecāku alkoholisms pats par sevi, protams, ir bērna attīstībai nelabvēlīgs apstāklis, taču šinī gadījumā iemesls aprūpes tiesību atņemšanai ir tas, ka alkoholisma dēļ vecāki nav nodrošinājuši bērnam pienācīgu aprūpi un audzināšanu. Tātad svarīgi ir noskaidrot un dokumentēt to, kādas sekas tas ir atstājis uz bērnu audzināšanu. Iespējamas arī tādas situācijas, kad vecāki nav alkoholiķi, taču citu iemeslu dēļ nespēj nodrošināt bērniem atbilstošu aprūpi un audzināšanu.. Tādā gadījumā svarīgi vispirms kopā ar sociālajiem darbiniekiem meklēt iespēju, kā palīdzēt vecākiem, un tikai tad, ja palīdzības pasākumi nav devuši rezultātus un bērna palikšana ģimenē nav iespējama, lemt par aprūpes tiesību atņemšanu.

2003.gada 1.janvārī stājies spēkā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Šī likuma 11.pantā uzskaitīti pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi, kuru skaitā ietilpst arī pienākums sniegt sociālos pakalpojumus (tātad, arī sociālā darba pakalpojumu) vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi. Tas nepārprotami nozīmē to, ka darbs ar nelabvēlīgām ģimenēm ir sociālā darbinieka pienākums.

Princips, ka vispirms jāmeklē iespēja palīdzēt vecākiem un tikai tad, ja situācija ģimenē nav uzlabojusies, jālemj par aprūpes tiesību atņemšanu, attiecas, uz visiem gadījumiem, izņemot tos, kad palikšana ģimenē tieši apdraud bērna dzīvību vai veselību.

Ja aprūpes tiesības tiek atņemtas vienam no bērna vecākiem, aprūpi īsteno otrs vecāks. Ja aprūpes tiesības atņemtas abiem vecākiem, bāriņtiesa pieņem lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi. Vispiemērotākā ārpusģimenes aprūpes forma šādā gadījumā būtu audžuģimene, kas nodrošina bērnam ģimenisku vidi uz laiku, līdz bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atjaunošanu vecākiem. Ja pašvaldībā nav pieejami audžuģimeņu pakalpojumi, bērnam ieceļams aizbildnis, informējot aizbildni tūlīt pēc attiecīga lēmuma pieņemšanas, ka aizbildņa pienākums ir veicināt vecāku un bērna savstarpējos kontaktus, izņemot gadījumus, kas tas apdraud bērnu vai aizbildni, un ka pēc sešiem mēnešiem, ja būs iespējams atjaunot aprūpes tiesības, bērns atgriezīsies pie saviem vecākiem

"Bērnu tiesību aizsardzības likuma" 27.panta piektā daļa paredz, ka pēc tam, kad pieņemts lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu, pašvaldības iestādēm kopā ar ģimeni jāsastāda ģimenes atbalsta programma, kuras mērķis ir panākt situācijas uzlabošanos un bērna atgriešanos ģimenē. Šādas programmas sastādīšana ietilpst sociālā darbinieka kompetencē, taču to var uzsākt tikai,  saņemot attiecīgo informāciju no bāriņtiesas, kā arī bāriņtiesas darbiniekiem aktīvi iesaistoties programmas izstrādāšanā un realizācijā.

3. Aprūpes tiesību atjaunošana

Atbilstoši Civillikumā noteiktajam, bāriņtiesai pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad pieņemts lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu, jālemj par iespēju atjaunot vecākiem aprūpes tiesības vai par nepieciešamību iesniegt pieteikumu tiesai par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem.

Tajos gadījumos, kad aprūpes tiesības vecākiem atņemtas faktisko šķēršļu dēļ (Civillikuma 203.panta pirmās daļas 1.punkts), nav nepieciešams lietu pārskatīt pēc sešiem mēnešiem, jo lemt par aprūpes tiesību atjaunošanu būs iespējams tikai tad, kad šo šķēršļu vairs nebūs- vecāki būs atgriezušies no apcietinājuma vai viņu veselības stāvoklis būs uzlabojies.

Gatavojot izskatīšanai bāriņtiesas sēdē lietu par aprūpes tiesību atjaunošanu vecākiem, nepieciešams savākt informāciju par to, vai ir novērsti aprūpes tiesību atņemšanas iemesli. Ja aprūpes tiesības atņemtas tādēļ, ka vecāki vardarbīgi izturējušies pret bērniem, lietā noskaidrojams, vai novērsti vardarbīgas uzvedības iemesli. Ja iemesls vardarbībai bijis nepietiekamas vecāku zināšanas un izpratne bērnu audzināšanas jautājumos, jānoskaidro, vai vecāki ir izpratuši notikušo un ieguvuši nepieciešamās zināšanas. Šādu informāciju var iegūt sarunās ar pašiem vecākiem, pieprasot sociālā darbinieka, kurš 6 mēnešu laikā strādājis ar ģimeni, izvērtējumu. Ja vardarbības cēlonis bijis vecāku neprasme risināt konfliktus un adekvāti rīkoties stresa situācijā, jāpārliecinās, vai vecāki šīs prasmes apguvuši. Šādu atzinumu var sniegt attiecīgs speciālists, kurš strādājis ar vecākiem- sociālais darbinieks, psihologs, psihoterapeits, ģimenes konsultants.

Ja aprūpes tiesību atņemšanas iemesls bijis tas, ka vecāki nav nodrošinājuši bērnam pietiekošu aprūpi, kā dēļ apdraudēta bērna dzīvība vai veselība, visbiežāk aprūpes nenodrošināšana saistīta ar vecāku alkaholismu. Tad, lemjot par aprūpes tiesību atjaunošanu, jāizvērtē informācija, ko var sniegt narkologs, ģimenes locekļi, kaimiņi, policijas darbinieki par to, vai vecāku uzvedībā notikušas būtiskas izmaiņas.

Izskatot lietas par aprūpes tiesību atjaunošanu, noskaidrojams, vai vecāki ārpusģimenes aprūpes laikā interesējušies par bērnu, apciemojuši viņu (ja vien bāriņtiesa bērna interesēs nav pieņēmusi lēmumu par aizliegumu satikties ar bērnu), kāda bijusi bērna un vecāku attiecību dinamika.

Pirms lēmuma pieņemšanas par aprūpes tiesību atjaunošanu ieteicams atļaut bērniem ciemoties pie vecākiem nedēļas nogalēs un brīvdienās, lai varētu pārliecināties, ka vecāki spēj  bērnus pienācīgi aprūpēt. Apciemojumam jānotiek bāriņtiesas kontrolē. Piekrišanu ciemoties pie vecākiem, kuriem vēl nav atjaunotas atņemtās aprūpes tiesības, dod bāriņtiesa, pieņemot par to lēmumu atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 33.panta ceturtajā daļā noteiktajam.

Uz bāriņtiesas sēdi, kurā izskata lietu par aprūpes tiesību atjaunošanu, uzaicināmas personas, kas var sniegt būtisku informāciju par vecākiem, pirmām kārtām, sociālais darbinieks, kurš vadījis atbalsta programmas izstrādāšanu vecākiem un koordinējis tās realizāciju. Ja sociālais darbinieks vienlaikus ir arī bāriņtiesas loceklis, tad šinī sēdē viņš ierodas kā uzaicinātā persona un nepiedalās lietas izskatīšanā un lēmumā pieņemšanā.

Pēc tam, kad bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par aprūpes tiesību atjaunošanu vecākiem, ģimene paturama bāriņtiesas kontrolē.

4. Lēmums par nepieciešamību atņemt vecākiem aizgādības tiesības.

Atbilstoši Civillikuma 203.panta trešajā daļā noteiktajam, ja sešu mēnešu laikā  no aprūpes tiesību atņemšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par nepieciešamību atņemt vecākiem aizgādības tiesības.

Ja pēc sešiem mēnešiem aprūpes tiesības vēl nav iespējams atjaunot, jo situācija ģimenē gan ir uzlabojusies, bet vēl nav tik stabila, lai bērns varētu atgriezties pie vecākiem, bāriņtiesa var nolemt neiesniegt prasības pieteikumu tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu, bet pārskatīt šo lietu pēc noteikta laika.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums aprūpēt bērnu, rūpēties par viņa drošību un novērst trešās personas apdraudējumu, noteikt bērna dzīvesvietu, rūpēties par bērna mantu un pārstāvēt viņu personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Izskatot lietu par nepieciešamību atņemt vecākiem aizgādības tiesības, bāriņtiesai rūpīgi jāizvērtē, vai vecāki ir vai nav novērsuši tos apstākļus, kas bijuši par iemeslu aprūpes tiesību atņemšanai. Ja vecāki iemeslus, kuru dēļ bērns atradies veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, nav novērsuši, kaut arī pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa ir snieguši nepieciešamo atbalstu un palīdzību, pieņemams lēmums par prasības iesniegšanu tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem.

Pēc šāda lēmuma pieņemšanas bāriņtiesa sagatavo un iesniedz tiesā prasības pieteikumu par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem. Prasības pieteikumā būtiski norādīt iemeslus, kādi bija  aprūpes tiesību atņemšanai, kā arī minēt pašvaldības institūciju sniegto atbalstu vecākiem sešu mēnešu periodā pēc bāriņtiesas lēmuma pieņemšanas. Ieteicams prasību pamatot ar atbalsta programmā plānoto aktivitāšu izvērtēšanu- kas vecākiem bija jāveic, lai bērns varētu pie viņiem atgriezties, un kas nav paveikts, kādi ir programmā paredzēto pasākumu neizpildes iemesli, kā dēļ bērns nevar atgriezties ģimenē.

Prasības pieteikumā jāpamato, ka pastāv Civillikuma 200.panta pirmajā daļā minētie apstākļi- vecāki ar bērnu apietas sevišķi slikti (piemēram, vecāku vardarbība pret bērnu) vai arī nerūpējas par bērnu vai nenodrošina bērna uzraudzību un, tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību.

Ja tiesa,  izskatot bāriņtiesas prasību par aizgādības tiesību atņemšanu, to neapmierina vai arī, atbilstoši Civillikuma 200.panta otrajā daļā noteiktajam, neatņemot aizgādības tiesības, brīdina vecākus un uzliek viņiem par pienākumu izpildīt noteiktas darbības bērna apdraudējuma novēršanai, vecāku aprūpes tiesības neatjaunojas, un bērns turpina atrasties ārpusģimenes aprūpē līdz ir iespējams atjaunot aprūpes tiesības.

5. Kopsavilkums.

Vecākiem ir  tiesības un pienākums aprūpēt bērnu, rūpēties par viņa drošību un novērst trešās personas apdraudējumu, noteikt bērna dzīvesvietu, rūpēties par bērna mantu un pārstāvēt viņu personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Ja ir faktiski šķēršļi, kas kādam no vecākiem liedz iespēju aprūpēt bērnu vai arī bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas (apzinātas rīcības vai nolaidības) dēļ, bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem.

Pēc tad, kad pieņemts lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu, pašvaldības iestādēm kopā ar ģimeni jāsastāda ģimenes atbalsta programma, kuras mērķis ir panākt situācijas uzlabošanos un bērna atgriešanos ģimenē.

Ja aprūpes vai aizgādības tiesību atņemšanas iemesli ir atkrituši, vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa lemj par aprūpes tiesību atjaunošanu vai lietas ierosināšanu tiesā par aizgādības tiesību atjaunošanu. Ja sešu mēnešu laikā apstākļi nav uzlabojušies un nav iespējams vecākiem atjaunot aprūpes tiesības, bāriņtiesa lemj par nepieciešamību iesniegt pieteikumu tiesai par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem.

Bāriņtiesa savas kompetences ietvaros rūpējas, lai bez vecāku gādības palikušie bērni augtu ģimenē-

audžuģimenē vai pie aizbildņa, ja vecākiem atņemtas aprūpes tiesības;

 tiktu adoptēti, ja vecākiem atņemtas aizgādības tiesības vai vecāki piekrituši adopcijai.