Noderīgi

 

• Ko maina Lisabonas līgums salīdzinot ar esošajiem līgumiem?

Kalendārs

Jautājums

Eiropas Savienība (ES) neregulē katras dalībvalsts sociālo politiku, bet gan nosaka galvenās vadlīnijas un minimālos standartus. Laika gaitā ES dalībvalstis ir sākušas kopīgi risināt arvien vairāk sociālo problēmu, taču tiešs sociālais atbalsts dažādu pabalstu vai pensiju veidā joprojām ir katras dalībvalsts ziņā.

ES sociālā politika aptver šādas jomas:

1. darba tiesiskās attiecības;
2. vienlīdzīga attieksme;
3. sociālais dialogs;
4. sociālā aizsardzība;
5. drošība un veselība darbā;
6. nodarbinātība.

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 2.pantā starp citiem Kopienas uzdevumiem minēta arī nepieciešamība „panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, sieviešu un vīriešu vienlīdzību, (..) paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisku un sociālu kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm" (saskaņā ar grozījumiem Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, kas izdarīti ar Māstrihtas līgumu 1992.gadā un Amsterdamas līgumu 1997.gadā). Ņemot vērā šos uzdevumus, arvien vairāk palielinās ES loma sociālajā politikā, tomēr sākotnēji sociālās politikas attīstība ES līmenī nebija prioritāte.

Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (parakstīts 1957.gadā) bija iekļauti panti par brīvas darbaspēka kustības nodrošināšanu un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tikai 1970.gadu sākumā Ministru padome pieņēma Sociālo pasākumu programmu, kuras prioritātes bija darba un dzīves apstākļu uzlabošana, darbinieku līdzdalība uzņēmumu vadīšanā, kā arī augstāka un kvalitatīvāka nodarbinātības līmeņa sasniegšana. Ievērojot šīs prioritātes, laika posmā no 1974. līdz 1986.gadam tika pieņemta lielākā daļa direktīvu, kuras skar darbinieku tiesību aizsardzības, darba drošības un higiēnas, kā arī dzimumu līdztiesības jomu.

Rodoties bažām, ka sociālās integrācijas process atsevišķās dalībvalstīs var pazemināt noteiktos sociālos standartus, Vienotajā Eiropas aktā (parakstīts 1986.gadā) pieņemtie grozījumi Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteica, ka, harmonizējot tiesību aktus, dalībvalstis tos var neīstenot vai īstenošanu atlikt, ja paredzētie pasākumi nacionālos standartus varētu pazemināt.

Nozīmīga bija Eiropas Kopienas Sociālās Hartas par strādājošo sociālajām pamattiesībām parakstīšana 1989.gadā, tajā iekļaujot tādus jautājumus kā drošība un veselība darbā, maksimālais darba dienas ilgums, strādājošo līdzdalība uzņēmuma vadīšanā un dzimumu vienlīdzība.

Pēc hartas pieņemšanas visas dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju, ierosināja iekļaut Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums, parakstīts 1992.gadā) atsevišķu Sociālo sadaļu. Tā kā Lielbritānija pret šādu risinājumu iebilda, tad Sociālā sadaļa tika iekļauta kā Protokols pie Līguma par Eiropas Savienību, kuram Lielbritānija nepievienojās.

Dalībvalstu integrāciju sociālajā jomā veicināja 1993. un 1994.gadā pieņemtās ES sociālās politikas pamatnostādnes. 1993.gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar Eiropas sociālās politikas pamatnostādnēm (Green Paper on European Social Policy), tā iedibinot Eiropas sociālo modeli, kurš balstās uz demokrātiju un indivīda tiesībām, brīvu koplīgumu slēgšanu, vienādu iespēju nodrošināšanu visiem, sociālo labklājību un solidaritāti. Savukārt 1994.gadā Eiropas Komisija publicēja Eiropas Sociālās politikas koncepciju (White Paper on European Social Policy), kā galvenos nākotnes mērķus iekļaujot nodarbinātības un likumdošanas sociālās politikas jomā attīstību.

Līdz ar Amsterdamas līguma (parakstīts 1997.gadā) pieņemšanu, Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā tika iekļauta atsevišķa sadaļa „Sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunieši", kā arī jauna sadaļa „Nodarbinātības politika". Sociālās politikas uzdevumus papildināja ar jauniem, proti, cīņu pret diskrimināciju un no sabiedrības atstumto personu integrēšanu.

ES valstu un valdību vadītāju tikšanās laikā Lisabonā 2000.gadā sociālo un nodarbinātības jautājumu risināšanu atzina par ES kopējo mērķi. Lisabonā noteica jaunu ES attīstības stratēģisko mērķi nākamajiem desmit gadiem: „Līdz 2010.gadam panākt, lai ES kļūtu par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas spējīga nodrošināt noturīgu izaugsmi ar vairāk un labākām darba vietām un lielāku sociālo saliedētību."

Tikšanās laikā arī tika noformulēta atvērtās koordinēšanas metode, kas tika izstrādāta, lai dalībvalstīm palīdzētu sekmīgi attīstīt dažādas savas politikas, atvēlot Eiropas Komisijai koordinējošo lomu. Šī metode ietver:

• vadlīniju un mērķu sasniegšanas termiņu noteikšanu;
• kvantitatīvu un kvalitatīvu indikatoru radīšanu, balstoties uz labu praksi un ievērojot katras valsts un nozares vajadzības;
• vadlīniju ieviešanu valsts un reģionālajā politikā, ņemot vērā valstu un reģionu atšķirības;
• periodisku pārraudzīšanu, novērtēšanu un pārskatīšanu. 

Ar atvērtās koordinēšanas metodes palīdzību rodas iespēja sekmēt dalībvalstu sadarbību un labas prakses apmaiņu, vienojoties par kopīgiem mērķiem un nosakot to sasniegšanas vadlīnijas. Nodarbinātības un sociālās iekļaušanas jomā kopējās vadlīnijas papildina arī valstu rīcības plāni. Atvērtās koordinēšanas metode ietver cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību, sociālās drošības politiku un sociālās aizsardzības modernizēšanu. Nākotnē iecerēts iekļaut arī sadarbību veselības jomā, īpaši pievēršot uzmanību iedzīvotāju novecošanās problēmai.

Pašlaik galvenie ES sociālās politikas mērķi ir šādi:

• veicināt nodarbinātību (saskaņā ar Lisabonas tikšanās laikā noteikto - sasniegt nodarbinātības līmeni 70% apmērā līdz 2010.gadam);
• veicināt arvien pieaugošu darba produktivitāti un kvalitāti;
• padarīt pieejamāku darba tirgu, tai pašā laikā ņemot vērā darbam nepieciešamo kompetenci;
• pievērst vairāk uzmanības izglītībai un apmācībai mūža garumā;
• palielināt nodarbinātību pakalpojumu sektorā;
• nodrošināt efektīvu, Eiropas konkurētspējai atbilstošu sociālo politiku;
• sekmēt vienlīdzīgas iespējas visos aspektos, cīnoties pret ksenofobiju, rasismu un diskrimināciju pret sievietēm un invalīdiem.