Kalendārs

Jautājums

Situācijas raksturojums

Valsts sociālā apdrošināšana ir viena no sociālās drošības jomām, kas sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējam daļēji kompensē līdzšinējos ienākumus, ja viņš tos zaudējis noteikto sociālo risku iestāšanās gadījumos: aiziedams pensijā, zaudēdams darbu, iegūdams invaliditāti, zaudēdams apgādnieku, saslimdams, dodoties pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumā, kā arī ciesdams nelaimes gadījumā vai iegūdams arodslimību.

Valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgos organizatoriskos un finansiālos principus nosaka likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu" (spēkā no 1998.gada 1.janvāra).

Likums nosaka sociāli apdrošināmo personu loku, t.i., izdala obligāti sociāli apdrošināmās personas (darba ņēmēji, pašnodarbinātie) un personas, kuras sociālajai apdrošināšanai var pievienoties brīvprātīgi. 

Ir noteikti 6 sociālās apdrošināšanas veidi, kuriem personas pašas (pašnodarbinātie un personas, kas pievienojas sociālās apdrošināšanas sistēmai brīvprātīgi) vai to darba devēji veic sociālās apdrošināšanas iemaksas: pensiju apdrošināšana, apdrošināšana pret bezdarbu, apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšana,  maternitātes un slimības apdrošināšana un  vecāku apdrošināšana. Personas ir apdrošinātas pret tiem sociālajiem riskiem, kuri reāli var iestāties, piemēram, pašnodarbinātās personas neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba un nelaimes gadījumiem darbā apdrošināšanai, jo tās ir pašas atbildīgas par sava darba nosacījumiem.

Lai nodrošinātu sociālās apdrošināšanas stāža nepārtrauktību, no valsts pamatbudžeta un sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pensijai un bezdarba gadījumam tiek apdrošinātas atsevišķas personu grupas, piemēram, personas, kuras kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam,  maternitātes, bērna invalīda kopšanas vai vecāku pabalsta saņēmēji, personas, kuras saņem bezdarbnieka pabalstu, nestrādājošie invalīdi u.c. 

Tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus (pensijas, pabalstus un atlīdzības) dod sociālo iemaksu veikšana no saviem ienākumiem, turklāt šo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmēri ir tieši atkarīgi no ienākumiem, no kuriem aprēķinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Valstī ir noteikti ienākumu, no kuriem ir veicamas sociālās apdrošināšanas iemaksas, minimālie un maksimālie apmēri, ko katram gadam nosaka Ministru kabinets. No apdrošināto personu ienākumiem, kas pārsniedz valstī noteikto sociālās apdrošināšanas iemaksu maksimālo objektu, nav jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tāpat Ministru kabinets ir noteicis ienākumu, no kura veicamas sociālās apdrošināšanas iemaksas, minimālo apmēru pašnodarbinātajiem un personām, kas sociālās apdrošināšanas sistēmai pievienojas brīvprātīgi. Darba ņēmējiem minimālais apmērs ir valstī noteiktā minimālā mēnešalga (vai stundas tarifa likme). 

Sociālās apdrošināšanas pakalpojumi tiek finansēti no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, kura līdzekļus galvenokārt veido par darba ņēmējiem veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ņemot vērā šobrīd labvēlīgo demogrāfisko un ekonomisko situāciju valstī, pēdējos gados sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā veidojas uzkrājums, kas ļauj Labklājības ministrijai īstenot vairākas jaunas politikas iniciatīvas. Lai gan ir paredzams, ka arī turpmākajos gados ieņēmumi sociālās apdrošināšanas budžetā pieaugs, Latvijā (līdzīgi kā vairumā Eiropas valstu) vērojama visai strauja sabiedrības novecošanās, kas pastiprināsies nākamajos gados. Tā rezultātā, ņemot vērā zemo dzimstību un vidējā mūža ilguma palielināšanos, nākotnē valsts sociālās apdrošināšanas sistēma nonāks pieaugoša budžeta deficīta situācijā. Gadījumā, ja netiek kompensētas svārstības darbspējīgo iedzīvotāju demogrāfiskajā noslodzē ar pensionāriem, netiks nodrošināta sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtermiņa stabilitāte. Tādēļ, lai aizsargātu šobrīd strādājošo cilvēku tiesības uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nākotnē, ir nepieciešams rast risinājumu pēc iespējas efektīvai esošā sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļu pārpalikuma izmantošanai, un nav pieļaujama visa sociālās apdrošināšanas speciālā budžetā pārpalikuma izmantošana šodienas vajadzībām.