darbinieku_nosutisana.png - 4.79 KB latvija_100_logo.png - 10.36 KB

strukturfondi.jpg - 22.31 KB

logo_cmyk.jpg - 1.8 MB

gimidraudzkomers_logo.png - 16.12 KB 

e_paraksts_logo.png - 3.03 KB

 

osha_logo_lv.jpg - 4.56 KB
 

Jautājums

Kā Jūs rīkojaties gadījumos, kad bērns slikti uzvedas?

Cenšos izprast bērna sliktas uzvedības cēloņus

Uz laiku liedzu datora/telefona lietošanu vai citus izklaides pasākumus

Sarāju, brīdinot par sodu nākamajā reizē

Jomas rakstruojums 

Darba aizsardzības sistēma

Darba aizsardzības sistēmas pilnveidošana notiek izstrādājot jaunus normatīvos aktus, veicot sociālo partneru (darba devēju un darbinieku) un plašākas sabiedrības izglītošanu un informēšanu par darba aizsardzības jautājumiem, pilnveidojot trīspusējo sadarbību ar sociālajiem partneriem, īstenojot Valsts darba inspekcijas administratīvās kapacitātes un darba efektivitātes celšanu un sadarbojoties ar ES dalībvalstīm dažādu projektu ietvaros.

Par darba aizsardzības sistēmas juridisko pamatu kalpo 2001.gada 20.jūnijā pieņemtais Darba aizsardzības likums, kurš ir stājies spēkā ar 2002.gada 1.janvāri, aizstājot 1993.gada 4.maija likumu "Par darba aizsardzību".

Darba aizsardzības likums un līdz ar to visa darba aizsardzības sistēma ir balstīta uz "kaitējuma novēršanas principu" (drošas un veselībai nekaitīgas darba vides izveide, darba vides riska novērtēšana un novēršana, darba vietas pielāgošana indivīdam u.c.).

Lai sekmētu darba aizsardzības normatīvo aktu ieviešanu un veicinātu izpratni par šiem jautājumiem, īpaša nozīme ir darba aizsardzības sistēmā iesaistīto institūciju saskaņotai, koordinētai un efektīvai darbībai, konsultācijām ar darba devējiem un darbiniekiem, kā arī sabiedrības informēšanai par darba aizsardzības jautājumiem.

Darba aizsardzības sistēmas darbā ir iesaistīta virkne institūciju, tai skaitā Labklājības ministrijas pārraudzībā esošā Valsts darba inspekcija, kura ir galvenā darba aizsardzības sistēmu uzraugošā un kontrolējošā institūcija. Ministrija cieši sadarbojas ar Latvijas Darba Devēju konfederāciju (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS). Izstrādājot jaunos likumdošanas aktus darba aizsardzības jomā, sociālo partneru pārstāvji tiek iesaistīti jau pašā likumdošanas izstrādes sākumposmā, tādējādi dodot iespēju viņiem izteikt savu viedokli un saskaņot to jau pēc iespējas agrīnākā posmā.

Darba aizsardzības likumdošanas sakārtošana un tās saskaņošana ar ES likumdošanas prasībām ir nozīmīgs solis, taču ar to ir par maz, lai nodrošinātu sekmīgu darba aizsardzības sistēmas darbību gan valsts, gan uzņēmumu līmenī.

Par ļoti nozīmīgu soli informācijas plūsmas nodrošināšanā un aktuālās darba aizsardzības informācijas pieejamībā ir jāuzskata Eiropas Savienības Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras kontaktpunkta izveide Valsts darba inspekcijā (http://www.osha.lv), kurā ir iespējams iepazīties gan ar darba aizsardzības likumdošanu, gan arī atrast praktisku un skaidrojošu informāciju par darba aizsardzības jautājumiem. Pateicoties Eiropas Savienības sniegtajam atbalstam un finansējumam, ko Latvija ir saņēmusi PHARE projektu ietvaros, ir izstrādāti vairāki informatīvi skaidrojoši materiāli par dažādām darba aizsardzības tēmām. Ir izveidotas arī vairākas citas interneta mājas lapas, kurās latviski atrodama nozīmīga informācija par darba aizsardzības jautājumiem.

Vēsture

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijai vajadzēja veidot savu nacionālo darba aizsardzības sistēmu, pakāpeniski attīstot gan tiesisko, gan arī institucionālo bāzi, vienlaikus neaizmirstot arī par darbinieku tiesībām uz drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi. Darba aizsardzības reformu var iedalīt divos posmos.

Par reformas sākumposmu var uzskatīt 1993.gadu, kad tika pieņemti divi būtiskākie darba aizsardzības sistēmas likumi - likums "Par darba aizsardzību", kas kalpoja par pamatu turpmākās darba aizsardzības sistēmas izveidei, un atjaunotais likums "Par Valsts darba inspekciju", kas nodrošināja kontroli un uzraudzību pār darba aizsardzības prasību ievērošanu. Likuma "Par darba aizsardzību" mērķis bija noteikt darba aizsardzības principus Latvijas Republikā, valsts institūciju, darba devēju, darbinieku vai viņu arodu organizāciju uzdevumus, atbildību un kompetenci, kā arī to savstarpējās attiecības drošas darba vides garantēšanā. Likums kalpoja par ārējo darba aizsardzības sistēmas "rāmi", kas noteica būtiskākās un vispārīgās darba aizsardzības prasības gan attiecībā uz darba devējiem, gan darbiniekiem, gan arī viņu savstarpējai sadarbībai, kā arī vispārīgās prasības darba videi un darbu veikšanai. Tomēr pirmajā likumā „Par darba aizsardzību" lielā mērā bija saglabājusies iepriekšējās sistēmas pieeja darba aizsardzības jautājumu risināšanā, jo līdz jauno nacionālās likumdošanas tiesību aktu izstrādei, spēkā joprojām palika virkne Padomju laika normatīvo aktu. Rezultātā tika saglabāts princips, kad darbiniekam par nodarītajiem kaitējumiem tika atlīdzināts ar atvieglojumiem un piemaksām, bet netika domāts par prevenciju, kas reaģētu jau uz pašiem kaitīgajiem apstākļiem, nevis uz to radītajām sekām.

Par galveno atbildīgo institūciju, kas valdības uzdevumā veic valsts pārvaldi darba aizsardzības jomā, organizējot darba aizsardzības likumdošanas aktu izstrādi, tika nozīmēta Labklājības ministrija. Lai darba aizsardzības jomā nodrošinātu valsts uzraudzību un kontroli, 1992. gadā tika atjaunota Valsts darba inspekcijas darbība. Valsts darba inspekcija ir valsts uzraudzības un kontroles institūcija, un tai ir juridiskās personas statuss. Inspekcija darbojas Labklājības ministrijas pārraudzībā atbilstoši savam nolikumam un likumam "Par Valsts darba inspekciju". Būtiska Valsts darba inspekcijai dotā funkcija ir darbinieku un darba devēju konsultēšana par inspekcijas kompetencē esošajiem jautājumiem.

1994.gadā tika ratificēta virkne SDO konvenciju, tai skaitā konvencija par darba drošību un veselību un darba vidi (Nr.155), kas tiek uzskatīta par pamatkonvenciju darba aizsardzības jomā. Tādejādi Latvijas Republika izrādīja savu gatavību ievērot konvencijās minētās prasības, un deklarēja, ka valstī pastāvošais darba aizsardzības līmenis ir līdzvērtīgs šajās konvencijās noteiktajam.

Latvija bija atteikusies no Padomju sistēmas likumiem, bet ne no tās principiem, tāpēc bija nepieciešamība pēc nākamā darba aizsardzības reformas posma, ko veicināja arī Latvijas vēlme iestāties Eiropas Savienībā.

Par darba aizsardzības reformas otrā posma sākumu var uzskatīt 1995.gadā Luksemburgā parakstīto Latvijas un Eiropas Savienības Asociācijas līgumu par likumdošanas tuvināšanu (stājās spēkā ar 1998.gadu). Tādējādi Latvijas Republikai bija jāpielāgo sava likumdošana atbilstoši ES likumdošanas principiem, mainot arī līdzšinējās likumdošanas strukturālo būtību - piemērojot „horizontālo likumdošanas pieeju", kas attiecas uz nozari kopumā nevis konkrētu darbības veidu vai iekārtu.

„Horizontālajai likumdošanai" ir vairākas priekšrocības: pirmkārt, nosakot vispārīgās prasības samazinās risks, ka parādoties kādām jaunām tehnoloģijām vai iekārtām neradīsies tāda situācija, ka tās nedrīkstētu lietot, kamēr netiktu izstrādāti speciāli darba aizsardzības noteikumi to lietošanai; otrkārt, tiek nodrošināta visu darbinieku aizsardzība vienlaicīgi, neatkarīgi no nozares, kurā viņi strādā; treškārt, tā ir efektīvāka, jo pastāvīgu minimālo un vispārīgo normu iestrādes gadījumā, nav nepieciešami regulāri grozījumi normatīvajos aktos.

Jaunā darba aizsardzības sistēma, kas Latvijā šobrīd tiek attīstīta un pilnveidota, ir vērsta uz darba devēja un darbinieku ciešāku sadarbību, darbinieku iesaistīšanu un konsultēšanu par darba drošības un veselības aizsardzības jautājumiem, kopīgu risinājumu meklēšanu, individuālu pieeju katram darbiniekam, izvērtējot to, kas viņam konkrētajā situācijā ir optimāli nepieciešams, lai veiktu darba pienākumus drošos un veselībai nekaitīgos apstākļos. Sistēma balstās uz darba devēju un darbinieku abpusēju ieinteresētību darba drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanā. Darba devēju un darbinieku ciešākas sadarbības rezultātā paaugstināsies arī darbinieku informētība un izpratne par dažādu pasākumu nepieciešamību un lietderīgumu.

Viens no būtiskākajiem ES normatīvo aktu pamatprincipiem darba aizsardzības jomā, ir darba vides riska novērtēšana un tā samazināšana, tādējādi apkarojot cēloņus (riskus), nevis sekas, kas vēl šobrīd ir raksturīgi Latvijas likumdošanai (piemaksas par darbiem kaitīgos apstākļos, papildus atvaļinājumi, saīsināts darba laiks utt. kas citiem vārdiem nozīmē, ka darbinieki saņem kompensācijas par savas veselības bojāšanu).

Jaunajos darba aizsardzības normatīvajos aktos (likumos un Ministru kabineta noteikumos), vairs netiek norādītas skaitliskās vērtības, tādējādi padarot noteikumu ievērošanu elastīgāku un vieglāk pielietojamu katram darbiniekam individuāli. Visas nepieciešamās skaitliskās vērtības tiek noteiktas standartos, kuru pielietošana vairumā gadījumu ir brīvprātīga.

Analizējot darba aizsardzības reformu kopumā redzams, ka ir sakārtota un pilnveidota likumdošanas sistēma, un sācis funkcionēt darba aizsardzības sistēmas mehānisms.

Šobrīd praktiski ir pārņemta arī Eiropas Savienības likumdošana darba aizsardzības jomā, veicinot pāreju no "kaitīguma atlīdzināšanas" principa uz "kaitīguma novēršanas" principu.