Kalendārs

Jautājums

Pesniju politika 

Pensiju sistēmas reforma tika uzsākta 1990-to gadu sākumā. Šīs reformas mērķis bija pārveidot pensiju sistēmu atbilstoši jaunajiem sociāli - ekonomiskajiem apstākļiem Latvijā.

Latvija bija viena no pirmajām valstīm Centrālajā un Austrumeiropā, kas uzsāka daudzlīmeņu pensiju sistēmas ieviešanu un pirmā valsts pasaulē, kas ieviesa uz kapitāla uzkrāšanas principiem balstīto nefondēto paaudžu solidaritātes pensiju shēmu.

Pensiju reforma bija nepieciešama vairāku iemeslu dēļ:

• Vecā sistēma neatbilda tirgus ekonomikas apstākļiem. Līdz tam pastāvošā pensiju sistēma neatbilda jaunajiem - tirgus ekonomikas principiem un līdz ar to vairs nespēja funkcionēt.
• Cilvēki nebija ieinteresēti maksāt nodokļus, jo pensijas apmērs nebija atkarīgs no iemaksu apjoma. Pensiju lielums bija atkarīgs no darba stāža un vidējās algas valstī, nevis no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra. Lai strādājošais iegūtu tiesības uz pensiju, pietika ar to, ja darba devējs veica iemaksas atbilstoši valstī noteiktajai minimālajai algai.
• Zemais pensionēšanās vecums un sabiedrības novecošanās. Pensiju sistēmas reformas nepieciešamību noteica arī sabiedrības novecošanās. Pastāvot šādai demogrāfiskai situācijai, nākotnē nepietiktu naudas līdzekļu pensiju izmaksai.

Latvijā ir izveidota un darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma:

• Pirmais - valsts obligātā nefondēto pensiju shēma;
• Otrais - valsts obligātā fondēto pensiju shēma;
• Trešais - privātā brīvprātīgā pensiju shēma.

Tā ir apdrošināšanas sistēma, kurā apvienota katra cilvēka personiskā ieinteresētība savu vecumdienu nodrošināšanā un paaudžu solidaritāte. Pensiju sistēmas galvenais princips: jo lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas šodien, jo lielāka būs pensija rīt. Visu trīs līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas stabilitāti, jo izlīdzina katrā līmenī iespējamo demogrāfisko vai finansiālo risku, kas piemīt katram no šiem līmeņiem. 

Salīdzinājumā ar pensiju sistēmu, kas darbojās līdz reformas uzsākšanai un nākotnē draudēja ar naudas līdzekļu izsīkumu pensiju izmaksām, šādai pensiju sistēmai ir vairākas priekšrocības. Tā ir finansiāli stabila ilgtermiņā un, neskatoties uz augsto un nākotnē vēl vairāk pieaugošo iedzīvotāju demogrāfiskās novecošanās līmeni, ir spējīga nodrošināt pensiju izmaksu un regulāru indeksāciju. Tā ir spējīga noturēt ilgtermiņā nemainīgu valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi un, tādējādi, neplānojot tās tālāku paaugstināšanu, spēj aizsargāt strādājošos no sociālās apdrošināšanas iemaksu slodzes palielināšanās. Visos trīs līmeņos pensijas apmērs ir atkarīgs no veiktajām iemaksām, tādējādi tie, kas iemaksā vairāk, jeb atliek pensionēšanos uz vēlāku laiku, iegūst lielākus ienākumus pensijas vecumā. Kopīga iezīme ir arī tā, ka visos trīs līmeņos šīs iemaksas tiek uzkrātas (nosacīti vai tieši), pelnot procentus un veidojot pensijas kapitālu.

Pensiju sistēmā, kas pastāvēja pirms reformas, pensijas apmērs bija atkarīgs vienīgi no darba stāža un vidējās algas valstī. Bez tam netika piedāvāta pensijas kapitāla uzkrāšana, kas ļauj shēmas dalībniekam pašam līdzdarboties sava pensijas kapitāla uzkrāšanā, sekojot finanšu kapitāla tirgus rādītājiem un, it īpaši, izvēlētā ieguldījumu plāna darbības rezultātiem.

Piedaloties trīs līmeņu pensiju shēmā, ir plašākas iespējas nodrošināt savas vecumdienas. Tā kā 1.līmeņa shēmas finansiālo stāvokli galvenokārt ietekmē demogrāfiskie un darba tirgus faktori, bet fondētās shēmas - finanšu kapitāla tirgus, tad šie līmeņi, savstarpēji izlīdzinot riskus, viens otru atbalsta ceļā uz kopējā mērķa - pensionāru labklājības - īstenošanu.

Valsts pensiju sistēmas 1.līmeni (valsts obligātā nefondēto pensiju shēma) regulē likums „Par valsts pensijām", kas stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī. Šī pensiju shēma ir balstīta uz valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām un darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa. Tas nozīmē, ka iemaksas, kuras veic sociāli apdrošinātas personas, tiek novirzītas pašreizējo pensiju izmaksām. Pensiju sistēmas ideoloģija ir vērsta uz to, lai ieinteresētu darbspējīgā vecuma iedzīvotājus pilnībā iesaistīties valsts sociālajā apdrošināšanā un pēc iespējas ilgāk turpināt darbu, atliekot pensionēšanos uz vēlāku laiku.

Tiek īstenots princips:

• vairāk iemaksā - vairāk saņem,
• ej pensijā vēlāk - saņem vēl vairāk.

Valsts pensiju sistēmas 2.līmenis (valsts obligātā fondēto pensiju shēma) saskaņā ar 2000.gada 17.februārī Saeimā pieņemto Valsts fondēto pensiju likumu savu darbību uzsāka ar 2001.gada 1.jūliju, un to administrē Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Valsts fondēto pensiju shēmas mērķis ir, nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi valsts vecuma pensijām (t.i. 20% no algas), iegūt pensijas palielinājumu, daļu no šīm iemaksām ieguldot finanšu kapitāla tirgū, kur šie naudas līdzekļi pelnītu procentus.

Pensiju sistēmas 2. līmenis ir obligāts tiem, kas līdz 2001. gada 1. jūlijam nebija sasnieguši 30 gadu vecumu (dzimuši pēc 1971.gada 1.jūlija). Savukārt tie, kas bija 30 līdz 49 gadu vecumā (dzimuši no 1951.gada 2.jūlija līdz 1971.gada 1.jūlijam ieskaitot), varēja un joprojām var pievienoties šim līmenim brīvprātīgi. Ja cilvēks pieder šai vecuma grupai un ir izlēmis piedalīties pensiju 2. līmenī, viņam jāadresē savs iesniegums Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai. Ar laiku 2. līmenī tiks iesaistīti visi strādājošie.

2. pensiju līmenī iesaistīto dalībnieku veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas ar viņu izvēlētā līdzekļu pārvaldītāja starpniecību tiek ieguldītas finanšu tirgū un uzkrātas konkrētā cilvēka pensijai. 

Iesaistoties pensiju 2. līmenī, papildu sociālās apdrošināšanas iemaksas nav jāveic. Kopējais iemaksu apjoms pensijas kapitālam (20% no ienākumiem) paliek nemainīgs, bet tas tiek pārdalīts starp pensiju sistēmas 1.līmeni un 2.līmeni. 2008.gadā 2. līmenim tiek novirzīti 8 % no ienākumiem, 2009.gadā - 9%, bet 2010.gadā - 10%. No 2010.gada iemaksu apjoms 1. un 2. līmenī būs vienāds - katrā 10%.