Kalendārs

Jautājums

Situācijas raksturojums 

Oficiāli Latvijā nav noteikta nabadzība, tāpēc tiek pielietotas Eiropas Komisijas definīcijas, runājot par nabadzību, sociālo atstumtību un sociālo iekļaušanu. Saskaņā ar Eiropas Komisijas noteikto, par nabadzīgām tiek uzskatītas personas, ja to ienākumi un resursi (ekonomiskie, sociālie un kultūras) ir tik ierobežoti, ka viņu dzīves līmenis ir zemāks par sabiedrībā pieņemto un tiem tiek liegtas vai ir ierobežotas pamattiesības.

Sociālā atstumtība ir indivīdu vai cilvēku grupu nespēja iekļauties sabiedrībā nabadzības, nepietiekamas izglītības, bezdarba, diskriminācijas vai citu apstākļu dēļ. 

Sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas ir iedzīvotāju grupas, kurām ir liegtas vai apgrūtinātas iespējas iegūt pietiekamus ienākumus, saņemt dažādus pakalpojumus un preces, kuras ir būtiski nepieciešamas pilnvērtīgai funkcionēšanai sabiedrībā.

Savukārt sociālā iekļaušana ir process, kura mērķis ir nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām nodrošināt iespējas, pakalpojumus un resursus, kuri nepieciešami, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedrības ekonomiskā, sociālā un kultūras dzīvē, uzlabojot dzīves līmeni un labklājību, kā arī lielākas līdzdalības iespējas lēmumu pieņemšanā un pieejamību personas pamattiesībām.

Nabadzība Latvijā tiek mērīta pēc Eiropas Savienības Statistikas biroja (EUROSTAT) izstrādātās metodoloģijas, jo Latvijā nav noteikts oficiālais nabadzības riska slieksnis vai nabadzības līnija. Lai novērtētu un pārraudzītu situāciju sociālās iekļaušanas jomā, tiek pielietoti t.s. Lākenas indikatori[1], kurus aprēķina Latvijas Centrālā Statistikas pārvalde (turpmāk - CSP).

Pēc CSP rīcībā esošajiem datiem 2006.gadā relatīvā nabadzības līnija Latvijā bija 88 lati mēnesī uz vienu ekvivalento patērētāju. Iedzīvotāju īpatsvars, kas 2006.gadā dzīvoja zem šīs relatīvās nabadzības līnijas, t.i., kuri iztiek ar ne vairāk kā 88 latiem mēnesī, bija 23%. 

Analizējot nabadzības riskam pakļautos iedzīvotājus pēc vecuma, 2006.gadā pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki bija pakļauti vislielākiem nabadzības riskiem - 32% (75 gadi un vecāki), 30% (60 un 65 gadi un vecāki). Dzimumgriezumā vērtējot, sievietes Latvijā ir pakļautas nabadzībai vairāk nekā vīrieši, īpaši sievietes, kuras dzīvo vienas - 58% (vīriešiem - 49%). Savukārt pēc mājsaimniecību veida 2006.gadā vislielākam nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti:

• Pensionāri (65 gadi un vecāki), kuri dzīvo vieni - 69%;
• Daudzbērnu ģimenes (ar 3 un vairāk bērniem) - 52%;
• Ģimenes ar bērniem, kurus uztur tikai viens apgādnieks (galvenokārt - sievietes) jeb viena vecāka ģimene - 40%.

[1] Apstiprināti Lākenas Eiropadomē 2002.gadā.