Kalendārs
POTCPSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930
Jautājums

Kā Jūs rīkojaties gadījumos, kad bērns slikti uzvedas?

Cenšos izprast bērna sliktas uzvedības cēloņus

Uz laiku liedzu datora/telefona lietošanu vai citus izklaides pasākumus

Sarāju, brīdinot par sodu nākamajā reizē

Vēsture 
 
1918.gada nogalē Tautas padome pieņēma pagaidu likumu par pašvaldībām, kas lika pirmos sociālās likumdošanas pamatus. Pagaidu likums uzdeva pašvaldībām pienākumu rūpēties par sociāli apgādājamiem pēc dzīves vietām.

1918.gada decembrī tika uzsākta Sociālā departamenta izveide.

1919.gada jūlijā Sociālā departamenta darbība aptvēra tādus jautājumus kā darba aizsardzību, darba konflikti, kara invalīdu apgādība, sociālā apgādība un darba tirgus pārraudzība, utt.
      

1920.gadā Sociālo departamentu pārveidoja par Darba ministriju. Tālākā Darba ministrijas darbības laikā tika izveidota Sociālās apgādības un Pensiju nodaļa. Darba ministrijai tika pievienots arī līdz tam Iekšlietu ministrijas sastāvā esošais Sociālais departaments ar tā sastāvā esošajām darba aizsardzības, sociālās apdrošināšanas un kara invalīdu nodaļām.

1920.gada 15.decembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma grozījumus un papildinājumus bijušajam Krievijas likumam par strādnieku nodrošināšanu slimības gadījumos. Šis likums tika attiecināts uz visiem algotajiem darbiniekiem, izņemot lauksaimniecībā nodarbinātos un jūrniekus uz tālbraucēju kuģiem. Apdrošināšana bija obligāta un to darīja slimokases, kuras pārvaldīja pašu apdrošināto vēlēti orgāni. Iemaksas slimokasēs līdzīgās daļās izdarīja darba ņēmēji un darba devēji, tikpat, cik apdrošinātie, maksāja arī valsts.

1921.gada sākumā nodibinājās jauna nodaļa, kuras uzdevums bija pārzināt un ieviest visu valsts ierēdņu un kalpotāju (izņemot dzelzceļnieku) ārstnieciskās palīdzības sniegšanu. 1922.gadā tika nodibināta Sabiedrisko darbu nodaļa, kuras kompetencē bija bezdarba jautājumu risināšana.

Domājot par veselības aizsardzības attīstību, 1919.gada 6.martā Liepājā pie Iekšlietu ministrijas tika nodibināta Kurzemes medicīniskā pārvalde. Tās uzdevumos ietilpa tautas veselības kopšana un aizsardzība valstī. Vēlāk Kurzemes medicīniskā pārvalde tika pārveidota par Veselības departamentu.

Par sanitāro uzraudzību un higiēniski sanitārajiem jautājumiem atbrīvotajos apriņķos bija atbildīgi apriņķu ārsti un feldšeri. Liepājā iecēla pilsētas ārstu, bet Rīgu sadalīja trīs iecirkņos, katrā nozīmējot pa vienam tiesas policijas ārstam. Šo mediķu galvenie uzdevumi bija lipīgu slimību apkarošana, uzraudzība par apriņķa iedzīvotāju veselības stāvokli, tiesas medicīniskie pienākumi, aptieku uzraudzība, zāļu tirdzniecība, kā arī uzraudzība pār bērnu saņēmējām.

Valsts pastāvēšanas pirmajos gados Veselības departaments veltīja vislielāko vērību akūtu lipīgu slimību apkarošanai, no kurām visizplatītākā bija izsitumu un atguļas tīfs, kā arī venēriskās slimības.

1919.gada sākumā Liepājā darbu sāka Veselības departamenta Aptieku pārvalde (kopš 1923.gada oktobra- Farmācijas pārvalde). Aptieku pārvaldes uzdevums bija sakārtot aptieku darbu un zāļu tirgu, kas bija izpostīts kara laikā. Darbojošās aptiekās trūka medikamentu, izplatīta parādība bija nekvalitatīvas zāles un tirgošanās ar narkotiskām vielām.

1920.gada pavasarī nodibināja Darba aizsardzības departamentu, kas pārņēma arī Fabriku inspekcijas pienākumus. Darba inspektori uzraudzīja darba aizsardzības un daļēji arī sociālās apdrošināšanas likumu ievērošanu.

Pēc kara, 1920.gadā sāk dibināties pirmās slimokases, taču lielākā daļa Latvijas slimokasu nodibinās gadu vai divus vēlāk.

1925.gada 1.aprīlī Veselības departamentu pievienoja Darba ministrijai un pārdēvēja to par Tautas labklājības ministriju, kurā ietilpst trīs departamenti: Darba aizsardzības, Sociālās apgādības un Veselības.

1927.gadā Saeima pieņēma likumu par algotu darbinieku apdrošināšanu nelaimes un arodu slimību gadījumos, kas bija viens no modernākajiem sociālās apdrošināšanas likumiem pasaulē. Šajā laikā tika pieņemti arī noteikumi par kolektīvu darba līgumiem, kas regulēja darba devēju un darbinieku attiecības.

1931.gada 28.aprīlī Saeima pieņēma likumu par Tautas labklājības ministriju, nosakot, ka tā pārzina sociālo apgādību, pensijas, darba aizsardzību, sociālo apdrošināšanu un tautas veselības kopšanu un aizsardzību.

1938.gadā svarīgs bija likums par apdrošināšanu nelaimes gadījumos un arodslimībās. Tāpat Ministru kabinets pieņem arī „Likumu par dzīves vakara nodrošināšanas fondu”, kas paredzēja līdzekļu uzkrāšanu iedzīvotāju vecuma dienu nodrošinājumam. Latvijas brīvvalsts laikā izveidotā sociālās apgādības un darba aizsardzības likumdošana bija viena no modernākajām un progresīvākajām Eiropā.

Latvijas brīvvalsts laikā (1920.-1940.gados) Tautas labklājības (darba) ministru amatā strādāja divpadsmit ministri:

  • Fridrihs Ozoliņš ( 12.06.1920. -18.12.1920.)
  • Pauls Mincs ( 19.12.1920.- 18.06.1921.)
  • Roberts Dukurs ( 19.06.1921.- 26.01.1923.)
  • Klāvs Lorencs ( 27.01.1923.- 27.06. 1923.)
  • Gustavs Klaustiņš ( 28.06.1923.- 26.01.1924.)
  • Ādams Krieviņš ( 27.01.1924.- 31.03.1925.)
  • Voldemārs Salnais (01.04.1925.- 23.12.1925.)
  • Vladislavs Rubulis (24.12.1925.-18.12.1926.), ( 24.01.1928.- 16.03.1934.), ( 18.05. 1934.- 26.06.1937.)
  • Ansis Rudevics ( 19.12.1926.- 23.01.1928.)
  • Juris Pabērzs ( 17.03.1934.- 15.05.1934.)
  • Hermanis Apsītis ( 27.06.-1937.- 31.12.1937.)
  • Jānis Volonts ( 01.01.1938.- 20.06.1940.)

Mūsdienu vēsture

Latvijas neatkarības atgūšana 1991.gada 21.augustā būtiski ietekmēja ne tikai valsti kopumā, bet arī katru indivīdu un viņa labklājību. Latvija kā valsts faktiski bija jāveido no jauna, jo PSRS laikā piekoptā politika Latvijas, kā patstāvīgi funkcionējošas valsts, ilgtermiņa attīstībai bija nederīga. Līdzīgi kā citās pārejas perioda valstīs, arī Latvijā sociālie jautājumi un ar tiem saistītās problēmas šajā laikā kļuva īpaši aktuālas.

Tautsaimniecības strukturālās izmaiņas, ieviešot tirgus ekonomikas principus, radīja būtiskas pārmaiņas arī sociālās drošības sistēmas principos. Tika uzsākta jaunas sistēmas izveide/reforma, kuras galvenie pamatprincipi bija decentralizācija, personas līdzdarbība un atbildības veicināšana, un pakalpojumu piešķiršana atbilstoši katras konkrētas personas vajadzībām.

Vispārējās administratīvās reformas ietvaros 1991.gada nogalē, apvienojot Veselības aizsardzības ministriju, Sociālās nodrošināšanas ministriju, Darba un sociālo lietu komiteju, kā arī Ekonomikas ministrijas Labklājības departamentu, tika izveidota Labklājības ministrija. Jaunizveidotās ministrijas pārziņā bija trīs galvenās jomas – sociālā drošība, darbs un veselība. Laika gaitā ministrijas kompetencē tika pārņemti arī tādi starpsektoru jautājumi kā nabadzības mazināšana, dzimumu līdztiesības veicināšana un demogrāfija.

Pēc 8.Saeimas vēlēšanām, jaunievēlētā valdība, nosakot savas prioritātes, nolēma daļu Labklājības ministrijas funkciju veikšanu nodot atsevišķām institūcijām. Atkārtoti tika izveidota Veselības ministrija un Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimeņu lietās sekretariāts. Kopš 2003.gada 1.februāra Labklājības ministrija ir atbildīga par sociālo drošību, darbu un dzimumu līdztiesību.

Atjaunotās Latvijas laikā Labklājības ministriju vadījuši 12 ministri:
  • Teodors Eniņš (1989.gada oktobris-1993.gada jūlijs)
  • Jānis Ritenis (1993.jūlijs – 1994.septembris)
  • Andris Bērziņš (1994.gada septembris – 1995.gada decembris)
  • Vladimirs Makarovs (1995.gada decembris – 1999.gada jūlijs)
  • Roberts Jurdžs (1999.gada jūlijs – 2000.gada aprīlis)
  • Andrejs Požarnovs (05.05.2000 - 02.05.2002)
  • Viktors Jaksons (22.05.2002 - 07.11.2002)
  • Dagnija Staķe (21.11.2002 - 07.11.2007)
  • Iveta Purne (08.11.2007 - 11.03.2009)
  • Uldis Augulis (12.03.2009.-02.11.2010.)
  • Ilona Jurševska (03.11.2010.- 24.10.2011.)
  • Ilze Viņķele (25.10.2011.-21.01.2014.)
  • Uldis Augulis (22.01.2014.-10.02.2016.)
Pašreiz labklājības ministrs ir Jānis Reirs.