attēls

Ir zināma publiskā iepirkuma ''Atbalsta personas pakalpojuma apraksta, organizēšanas un finansēšanas kārtības izstrāde, atbalsta personas pakalpojuma izmēģinājumprojekta īstenošana un izmēģinājumprojekta rezultātu izvērtējums'' uzvarētājs - tā ir biedrība RESURSU CENTRS CILVĒKIEM AR GARĪGIEM TRAUCĒJUMIEM "ZELDA".

Biedrībai ir pieredze pakalpojumu nodrošināšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem, līdz šim biedrība ir arī izstrādājusi atbalstītās lemtspējas koncepciju personām ar garīga rakstura traucējumiem, ņemot vērā citu valstu pieredzi.

Aktivitātes ietvaros biedrība izstrādās atbalsta personas pakalpojuma aprakstu, organizēšanas un finansēšanas kārtību un īstenos izmēģinājumprojektu, kura ietvaros 330 personas ar garīga rakstura traucējumiem varēs saņemt atbalsta personas pakalpojumu.
Atbalsta personas uzdevums būs palīdzēt personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem plānot un pašai pieņemt lēmumus par savu dzīvi, veselības vai sociālo aprūpi, finansēm un īpašumiem.

2010. gadā Latvija ratificēja Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju „Par personu ar invaliditāti tiesībām", saskaņā ar kuru dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem. 2013. gadā stājās spēkā grozījumi Civillikumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu likumā, kas paredz atteikties no pilnīgas rīcībspējas atņemšanas, aizstājot to ar ierobežotas rīcībspējas institūtu. Pilnas rīcībspējas ierobežošana vairs nav iespējama.

Atbalstītā lemtspēja ir juridisks alternatīvs mehānisms personas rīcībspējas ierobežošanai. Tas paredz, ka personai rīcībspēja tiek saglabāta pilnā vai daļējā apjomā, bet tiek noteikts kādās jomās un apjomā personai nepieciešams atbalsts.

Kas ir atbalstītā lemtspēja?
2010. gada 1. martā Latvija ratificēja Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju „Par personu ar invaliditāti tiesībām" (turpmāk - Konvencija). Saskaņā ar Konvencijas 19. pantu konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem. Savukārt Konvencijas 12. panta otrā daļa noteic, ka personām ar invaliditāti tāpat kā citām personām ir rīcībspēja visās dzīves jomās. Šī panta trešā daļa dalībvalstīm uzliek pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tāda atbalsta pieejamību, kas personām ar invaliditāti varētu būt nepieciešams, īstenojot savu rīcībspēju. Konvencijas 12.panta ceturtā daļa noteic, ka, veicot ar rīcībspējas īstenošanu saistītos pasākumus, tiek ievērotas attiecīgās personas tiesības, griba un izvēle, netiek pieļauti interešu konflikti un ietekmes ļaunprātīga izmantošana, tie ir samērīgi un atbilstoši konkrētās personas apstākļiem, tos piemēro pēc iespējas īsāku laiku, un regulāri pārbauda kompetenta, neatkarīga un objektīva iestāde vai tiesu instance. Šīm garantijām ir jābūt proporcionālām tam, cik lielā mērā šie pasākumi skar konkrētās personas tiesības un intereses. Konvencija neatbalsta rīcībspējas ierobežojumu.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk - ST) 2010. gada 27. decembrī pieņēma spriedumu lietā Nr.2010-38-01, kurā atzina Civillikuma 358. un 364. pantu par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam, un noteica, ka minētie panti nav spēkā ar 2012. gada 1.janvāri. Saistībā ar minēto ST spriedumu un, lai īstenotu Konvencijas 12.pantā noteiktās saistības, tika veikti grozījumi Civillikumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu likumā, kas stājās spēkā ar 2013.gada 1.janvāri. Līdz 2013.gada 1.janvārim Civillikuma normas paredzēja, ka personai, kurai trūkst lielākās daļas vai visu garīgo spēju, var pilnībā ierobežot rīcībspēju. Tas nozīmēja, ka persona pati nevarēja pieņemt lēmumus par savā dzīvē svarīgiem jautājumiem, piemēram, kur dzīvot, vai dibināt ģimeni, kā arī personai bija liegtas politiskās tiesības. Izmaiņas minētajos normatīvajos aktos paredz atteikties no pilnīgas rīcībspējas atņemšanas, aizstājot to ar ierobežotas rīcībspējas institūtu. Visas līdz šim par rīcībnespējīgām atzītās personas ar 2013.gada 1.janvāri kļuva par personām ar ierobežotu rīcībspēju.

Šo personu, kurām iepriekš tika atzīta rīcībnespēja, rīcībspējas ierobežojumus nepieciešams pārskatīt pēc jaunā tiesiskā regulējuma saskaņā ar Civilprocesa likuma pārejas noteikumu 62.punktu septiņu gadu laikā. Ar Civillikuma izmaiņām atcelti vairāki ierobežojumi, tostarp aizliegums personām ar garīga rakstura traucējumiem atzīt un apstrīdēt paternitāti, kā arī slēgt laulības. Saskaņā ar Civillikuma pašreiz spēkā esošo redakciju personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem var ierobežot rīcību un pārvaldību pār viņa mantu, ja tas nepieciešams šīs personas interesēs un tas ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt.

Civillikuma 358.1 pants nosaka, ka rīcībspēja personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem var tikt ierobežota tādā apjomā, kādā tā nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt. Šādā gadījumā personai nodibināma aizgādnība. Tiesa, izvērtējot personas spējas, vispirms nosaka, vai un kādā apjomā aizgādnis ar aizgādnībā esošo personu rīkojas kopā, un tikai pēc tam - vai un kādā apjomā aizgādnis rīkosies patstāvīgi.

Civillikuma 356.1 pants nosaka, ka persona nav ierobežojama personiskajās nemantiskajās tiesībās, kā arī aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses iestādēs un tiesā saistībā ar tās rīcībspējas un brīvības ierobežojumiem, domstarpībām, strīdiem ar aizgādni un aizgādņa iecelšanu un atcelšanu. Rīcībspēju var ierobežot tikai noteiktās jomās, piemēram, par finanšu jautājumiem un tiesībām pārvaldīt savu mantu. Tomēr pilnas rīcībspējas ierobežošana vairs nav iespējama, jo ir tiesības, kuras šīm personām nav atņemamas un kurās gribas izteikumus var paust pati persona, piemēram, noslēgt laulību.

Civillikuma 364.2 pants paredz arī aizgādnības nodibināšanu bez rīcībspējas ierobežošanas, t.i., tiesa var nodibināt pagaidu aizgādnību līdz diviem gadiem personai, kurai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi un, kura nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt, ja tas steidzami nepieciešams personas interesēs, traucējumi ir pārejoši un ja persona ar savu aktīvo darbību nespēj radīt sev kaitējumu.

Konvencijas 12. panta nosacījumi pieļauj paredzēt pakāpenisku regulējuma ieviešanu atkarībā no valsts finansiālajām iespējām. Šobrīd esošais regulējums par aizgādnības nodibināšanu un kopīgu lēmumu pieņemšanu aizgādnim un aizgādnībā esošai personai, kura viedoklis vienmēr ir jānoskaidro, tika ieviests, ņemot vērā pastāvošo tiesisko un institūciju sistēmu regulējumu. Taču būtu jāparedz arī tiesiskais regulējums, ieviešot attiecīgu atbalstu, tādejādi daudzos gadījumos nebūtu nepieciešams ierobežot personas rīcībspēju un nodibināt aizgādnību.

Saistībā ar minēto nepieciešams turpināt rīcībspējas institūta pilnveidošanu, nodrošinot atbalstu, kas būtu atbilstošs konkrētās personas vajadzībām un spējām. Atbalstītā lemtspēja ir juridisks alternatīvs mehānisms personas rīcībspējas ierobežošanai. Tas paredz, ka personai rīcībspēja tiek saglabāta pilnā vai daļējā apjomā, bet tiek noteikts kādās jomās un apjomā personai nepieciešams atbalsts, kuru nodrošina atbalsta persona.

Personas rīcībspēja šajā gadījumā tiek saglabāta pilnā vai daļējā apjomā, nosakot jomas, kādās personai ir nepieciešams atbalsts. Atbalsta personas iecelšana neietekmē personas rīcībspēju un atbalsta personu nevar nozīmēt pret personas gribu, jo atbalsta personas ir personas, kas sniedz atbalstu personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem ikdienas dzīves jautājumu risināšanā un lēmumu pieņemšanā (personiskus, finanšu un juridiska rakstura), kas saistoši arī trešajām personām. Taču atbalsta personai nav tiesību rīkoties atbalstāmās personas vietā. Atbalsta sniedzējs palīdz personai izprast informāciju, pieņemt lēmumus, pamatojoties uz personas vēlmēm, un izskaidrot tās trešajām personām.