Invaliditāti nosaka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija.

To saīsināti sauc VDEĀVK.

Komisija cilvēkiem nosaka 1., 2. vai 3. invaliditātes grupu.

1.un 2. invaliditātes grupa ir cilvēkiem,

kuri nevar vai kuriem ir ļoti grūti par sevi rūpēties.

Arī 3. grupas invalīdiem vajadzīga palīdzība.

Taču viņi daudz ko var izdarīt paši bez citu cilvēku palīdzības

Dažreiz cilvēki gūst traumas darbā.

Dažreiz pēc slimības viņi vairāk nespēj par sevi rūpēties.

Ja cilvēks pēc slimības nevar izveseļoties,

viņam piešķir invaliditātes grupu.

 

Bērniem līdz 18 gadu vecumam arī var būt invaliditāte.

Taču viņiem nav invaliditātes grupas.

Lai nokārtotu invaliditāti,

cilvēkiem vispirms ir jāiet pie sava ģimenes vai ārstējoša ārsta.

Ārsts izpēta, kāda ir cilvēka veselība.

Viņš nolemj, vai cilvēks jāsūta uz VDEĀVK -

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju.

Komisija nolemj, vai cilvēkam noteikt invaliditāti.

 

Cilvēkam var noteikt invaliditāti uz mūžu.

Dažiem nosaka invaliditāti uz laiku.

Ja invaliditāte ir noteikta uz laiku,

tad mēnesi pirms invaliditātes termiņa beigām,

VDEĀVK  jāiesniedz dokumenti.

Komisija izlems par atkārtotu invaliditātes piešķiršanu.

 

Ja jums ir jautājumi par invaliditātes piešķiršanu,

zvaniet uz VDEĀVK informatīvo tālruni 67614885 !

Jūs varat zvanīt arī uz reģionālajām ārstu komisijām:

  • Rīgā – tālr.: 67892324, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Jēkabpilī – tālr.: 65235044, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Daugavpilī - tālr.: 65431184, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Gulbenē - tālr.: 64473158, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Jelgavā - tālr.: 63023232, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Liepājā - tālr.: 63425534, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Rēzeknē - tālr.: 64622360, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Valmierā – tālr.: 64202508, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874
  • Kuldīgā - tālr.: 63322823, vai mobilais tālr. 27842253 un 29269874

Mūsu valstī veci cilvēki saņem vecuma pensiju.

Cilvēki ar invaliditāti saņem invaliditātes pensiju.

Invaliditātes pensiju var saņemt cilvēki:

  • kuri nevar saņemt vecuma pensiju,
  • kuri atzīti par invalīdiem;
  • kuri ir strādājuši un maksājuši nodokļus ne mazāk kā 3 gadus.

Cilvēkam maksā invaliditātes pensiju

līdz viņš var saņemt vecuma pensiju.

Ja cilvēks ar invaliditāti strādā,

Viņš saņem gan algu, gan invaliditātes pensiju.

Invaliditātes pensijas ir dažādas.

3. grupas invalīdam pensija ir 80,00 eiro, bet invalīdam kopš bērnības - 122,69 eiro.

1. un 2. invalīdu pensijas lielums ir atkarīgs no tā:

  • cik liela bija viņa alga 5 gadu laikā pirms pensijas piešķiršanas;
  • cik ilgi cilvēks strādāja un maksāja nodokļus.

Ja cilvēks nav strādājis, tad viņam ir minimālā invaliditātes pensija:

  • 1.grupas invalīdiem pensija ir 128,00 eiro, invalīdam kopš bērnības - 196,30 eiro.
  • 2.grupas invalīdiem pensija ir 112,00 eiro, invalīdam kopš bērnības - 171,77 eiro.

Lai varētu saņemt invaliditātes pensiju,

jāiet uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru.

Lai piešķirtu invaliditātes pensiju,

būs vajadzīgi šādi dokumenti:

  •  iesniegums par invaliditātes pensijas piešķiršanu;
  • ja jūs strādājāt līdz 1996.gadam,

vajag arī apdrošināšanas (darba) stāžu apliecinošus dokumentus.

Nē, cilvēki ar invaliditāti var saņemt arī pabalstus.

Tā valsts palīdz cilvēkiem, kuri ir nonākuši grūtā situācijā.

Piemēram, cilvēks ar invaliditāti strādā un saslimst,

viņš var saņemt slimības pabalstu.

Cilvēks ar invaliditāti var saņemt

atlīdzību par ceļa izdevumiem, tehnisko palīglīdzekļu iegādi u.c.

 

Ja nelaimes gadījumā darbā vai no arodslimības cilvēks mirst,

tad viņa ģimene var saņemt:

  • atlīdzību par apgādnieka zaudējumu
  • un apbedīšanas pabalstu.

Bērna invalīda kopšanas pabalstu

saņem ģimenes, kurās ir bērns invalīds.

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija nosaka,

ka bērnam ir nepieciešama kopšana.

Kopšanas pabalsts ir 313,43 eiro mēnesī.

Vēl ģimene saņem 106,72 eiro pabalstu bērnam invalīdam.

Pabalstu bērniem maksā līdz 18 gadu vecumam.

 

Cilvēkiem ar invaliditāti,

kuri ir vecāki par 18 gadiem un kurus jākopj,

maksā pabalstu invalīdiem, kuriem ir nepieciešama kopšana.

Pabalsts ir 213,43 eiro mēnesī vai 313,43 eiro mēnesī.

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija nosaka,

ka cilvēkam ir nepieciešama īpaša kopšana.

Tikai tad invalīds var saņemt šo pabalstu.

 

Vēl cilvēki ar invaliditāti  var saņemt

pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai.

 

Šo pabalstu saņem invalīdi,

kuriem ir grūti pārvietoties.

 

Pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai ir

79,68 eiro par sešiem mēnešiem.

 

Lai saņemtu šo pabalstu,

vajag Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu.

Mūsu valstī invalīdiem bezdarbniekiem izveido subsidētās darba vietas.

Tas nozīmē, ka darba vieta tiek speciāli pielāgota cilvēkam ar invaliditāti.

Piemēram, darba vietā iegādājas speciālu galdu vai datorprogrammu.

Uzbūvē uzbrauktuvi, ja invalīds ir ratiņkrēslā.

Darba vietā invalīdam palīdz iemācīties to,

ko viņam jāprot, lai strādātu.

Viņam palīdz uzņēmuma darbinieks.

Šo darbinieku sauc par darba vadītāju.

Valsts viņam maksā par palīdzību cilvēkam ar invaliditāti.

pielagota_darba_vieta.jpg - 43.75 KB

Cilvēkam ar invaliditāti pielāgota darba vieta

Ir svarīgi, lai cilvēki ar invaliditāti apgūtu jaunu profesiju

vai pilnveidotu savas profesionālās zināšanas un prasmes.

 

Cilvēki ar invaliditāti var mācīties Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) koledžā un

Jūrmalas profesionālajā vidusskolā.

SIVA var mācīties šādās studiju programmās:

Personāla speciālists, grāmatvedis, mārketinga un tirdzniecības speciālists,

viesnīcu servisa organizators, datorsistēmu un datortīklu administrators,

programmētājs, surdotulks.

Mācības šajās profesijās notiek SIVA Koledžā.

 

SIVA cilvēki ar invaliditāti var iegūt arī profesionālo vidējo izglītību.

Jūrmalas profesionālajā vidusskolā var mācīties un apgūt šādas programmas:

Datorsistēmu tehniķis, pavārs, rūpniecības komercdarbinieks, veļas mazgātājs un gludinātājs,

pavāra palīgs, konditora palīgs, informācijas ievadīšanas operators, elektroiekārtu montētājs,

tirdzniecības zāles darbinieks, palīgšuvējs, montāžas darbu atslēdznieks, apdrukas tehnoloģijas.

Mācības šajās profesijās notiek Jūrmalas profesionālajā vidusskolā.

 

Mācīties SIVA varat, ja Jums ir invaliditāte 

un Veselības un darbspējas ekspertīzes

ārstu komisijas ieteikums apgūt jaunu profesiju.

Jaunas profesijas apguvi un atbalstu tās apguvei

sauc par profesionālo rehabilitāciju. 

 

Vairākas SIVA izglītības programmas var apgūt arī tālmācībā.

SIVA koledžas adrese ir:

Jūrmala, Dubulti, Slokas ielā 61.

Telefons 29466508

e-pats: koledza@siva.gov.lv

 

Jūrmalas profesionālajā vidusskolas adrese ir:

Jūrmala, Dubulti, Slokas ielā 68.

Telefons 28304941

e-pats: jpv@siva.gov.lv

Lai saņemtu profesionālo rehabilitāciju, cilvēkiem SIVA jāiesniedz:

  • Iesniegums, kurā norādīta izvēlētā profesionālās izglītības programma un profesija;
  • Ģimenes ārsta izziņa par cilvēka pašreizējo veselības stāvokli.

Papildus iesniegtajiem dokumentiem jāuzrāda:

  • VDEĀK izsniegta invaliditātes izziņa ar norādi par pakalpojuma nepieciešamību;
  • Pase;
  • Dokumenti, kas apliecina iepriekš iegūto izglītību un kvalifikāciju;
  • invalīda apliecība.

 

siva2.jpg - 105.15 KB

Nodarbības Sociālās integrācijas valsts aģentūrā

Par cilvēkiem ar invaliditāti rūpējas gan valsts, gan pašvaldība.

Pašvaldībā ir vairāki sociālie pakalpojumi cilvēkiem ar invaliditāti.

Sociālais pakalpojums ir atbalsts un palīdzība cilvēkiem.

Tas var būt emocionāls atbalsts grūtā brīdī.

Sociālais pakalpojums nav saistīts ar naudas izmaksāšanu.

Sociālos pakalpojumus sniedz dažādi speciālisti.

 

Aprūpe mājās - tas ir pakalpojums cilvēkiem, kuri nevar sevi aprūpēt.

Aprūpētājs atnāk pie cilvēka uz mājām.

Viņš palīdz uzkopt māju, sagatavot ēdienu, iepirkties.

kopj_cilveku_majas.jpg - 57.19 KB

 Sociālais darbinieks palīdz cilvēkam ar invaliditāti

Cilvēki ar invaliditāti iet uz dienas aprūpes centriem.

Dienas aprūpes centros cilvēki ar invaliditāti mācās,

lietderīgi pavada savu brīvo laiku,

saņem speciālistu un dienas aprūpes centra apmeklētāju atbalstu.

dienas_centra_bilde.jpg - 57.14 KB

Saldus dienas centrs

Daži cilvēki ar invaliditāti dzīvo grupu mājā (dzīvoklī).

Tie ir atsevišķi dzīvokļi vai mājas,

kurā dzīvo invalīdi ar garīga rakstura traucējumiem.

Grupu mājā (dzīvoklī) strādā darbinieki,

viņi atbalsta un palīdz invalīdiem,

ja viņiem ir grūtības.

Grupu mājā (dzīvoklī) invalīdi nemaksā pilnu maksu par dzīvokli.

daļu no maksas samaksā pašvaldība.

puscela_maja.jpg - 68.76 KB

Pusceļa māja

Pusceļa mājā dzīvo cilvēki ar invaliditāti,

kuri grib sākt dzīvot patstāvīgi.

Viņi mācās gatavot ēst, mazgāt veļu, apkopt sevi.

Līdz šim šie cilvēki dzīvoja sociālās aprūpes centros.

Viņiem nebija jāgādā pašiem par sevi.

 

Krīzes centrs ir vieta,

kur cilvēkam palīdz īpašos gadījumos.

krīzes centros var saņemt īslaicīgu psiholoģisko un cita veida palīdzību.

 

Patversmes un nakts patversmes ir domātas bezpajumtniekiem.

Tie ir cilvēki, kuriem nav kur dzīvot.

Patversmēs cilvēki var dzīvot līdz 3 mēnešiem.

Patversmē var saņemt ēdienu,

patversmē strādā un bezpajumtniekiem palīdz sociālie darbinieki.

patversme.jpg - 39.99 KB

 Patversme, kurā cilvēks var pārnakšņot

Invalīdu ikdienas dzīvi atvieglo tehniskie palīglīdzekļi.

Tehniskie palīglīdzekļi ir ierīces,

kas palīdz cilvēkam pārvietoties,

aprūpēt sevi un pilnvērtīgāk pavadīt brīvo laiku.

Tehniskie palīglīdzekļi ir: ratiņkrēsli, spieķi,

kruķi, surdo- un tiflotehnika, ortozes un protēzes,

pašaprūpes palīglīdzekļi un daudzas citas lietas.

Valsts apmaksā tehniskos palīglīdzekļus.

Tos var saņemt valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"" vai tā nodaļās.

Kuldīgā un Rēzeknē.

„Nacionālajā rehabilitācijas centrā „Vaivari" strādā ergoterapeiti.

Viņi izvērtē, kāds palīglīdzeklis cilvēkam ir vajadzīgs

un apmāca, kā ar to rīkoties.

Speciālisti pielāgo palīglīdzekļus katra cilvēka individuālajām vajadzībām.

 

Tehniskos palīglīdzekļus var nodot remontā.

Tāpat centra ergoterapeiti sniedz konsultācijas

par palīglīdzekļu lietošanu un vides pielāgošanu

mājās, darbā vai mācību vietā.

Savukārt protēzes, ortozes, dzirdes aparātus, ortopēdiskos apavus

var saņemt „Nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari"" līgumorganizācijās.

 

 

tcp1.jpg - 68.35 KB

Staigulis 

Ja cilvēks nespēj par sevi rūpēties,

viņu ievieto ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā

cilvēkam ar invaliditāti nodrošina mājokli,

uzturu un sociālo aprūpi, un rehabilitāciju.

 Sociālās aprūpes centrs "Kalupe"

sackalupe.jpg - 54.09 KB

Cilvēki ar invaliditāti var saņemt arī sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi

palīdz cilvēkiem saglabāt viņa ikdienas aktivitātes.

Ir svarīgi, lai cilvēks būtu neatkarīgs.

Tas nozīmē, lai viņš pēc iespējas visu darītu pats.

 

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumus var saņemt cilvēki invalīdi.

Tos var saņemt arī no vardarbības cietuši cilvēki.

Daudziem cilvēkiem ir alkohola problēmas.

Arī viņi var saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

baneris

Pēdējo septiņu gadu laikā Latvijā

cilvēku ar invaliditāti skaits ir palicis lielāks.

Cilvēkiem ar invaliditāti ir grūti

atrast darbu un strādāt.

Viņi nestrādā un kļūst par bezdarbniekiem.

 

Cilvēki ar invaliditāti bieži vien nevar sevi nodrošināt.

(Tas nozīmē -

viņi nevar samaksāt par savu dzīvokli, ēdienu, apģērbu.)

Viņi nevar pilnvērtīgi dzīvot.

Tas nozīmē - iet uz teātri, kino, ja vēlas.

Sportot, piedalīties festivālos, koncertos -

darīt lietas, ko viņi grib.

Dažreiz cilvēki ar invaliditāti dzīvo ļoti noslēgti -

viņiem nav draugu, par viņiem interesējas tikai viņu ģimenes.

 

Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA) projektā

"Personu ar invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem

integrācija nodarbinātībā un sabiedrībā"

cilvēki ar invaliditāti var mācīties,

iegūt profesiju vai prasmes,

kas palīdzēs viņiem nākotnē atrast darbu un strādāt.

           

Projektu finansiāli atbalsta Eiropas Savienība (ES).

Tas nozīmē, ka ES dod projektam naudu.

 

Projektā var piedalīties

cilvēki ar smagu invaliditāti un

cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem darbspējīgā vecumā.

Darbspējīgs vecums ir no 15 gadiem līdz pensijas vecumam.

 

Mācību laikā cilvēki ar invaliditāti mācās

speciāli pielāgotās telpās,

viņiem ir aprīkojums, lai iekļūtu telpās.

Tie ir speciāli pacēlāji,

lai cilvēks ratiņkrēslā pats varētu tik augšā un lejā pa kāpnēm,

ja ēkā nav lifta.

 

Viņiem ir pielāgotas informācijas tehnoloģijas (piemēram, pielāgota klaviatūra).

Cilvēkiem ar invaliditāti ir vajadzīgie tehniskie palīglīdzekļi-

īpaši piemērotas un ērtas mēbeles.

Piemērotas mēbeles var būt, piemēram, darba galds,

kuram ir viegli mainīt augstumu.

Pie tāda galda cilvēks, kuram ir grūti ilgi sēdēt,

var strādāt arī stāvot kājās.

 

Nedzirdīgiem cilvēkiem palīdz zīmju tulks,

neredzīgi cilvēki var lietot Braila rakstu.

 

Ja nepieciešams, cilvēki ar invaliditāti

var lietot speciālo transportu.

Tās ir automašīnas, kurās var braukt,

piemēram, cilvēki ratiņkrēslos.

 

Cilvēki ar invaliditāti

var trenēties pielāgotā trenažieru zālē.

 

Trenažieru zāle ir sporta zāle,

kurā ir rīki sporta treniņiem.

Piemēram, rīks, lai celtu smagumus.

Šos rīkus sauc par trenažieriem.

Arī cilvēki, kuri pārvietojas ratiņkrēslā,

var izmantot trenažieru zāli un baseinu.

Baseinā ir speciāls pacēlājs.

 

Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA)

cilvēki ar invaliditāti, izmantojot liftu,

var brīvi pārvietoties pa visiem ēkas stāviem,

katrā stāvā ir pielāgotas tualetes.

 

Mācību laikā cilvēki ar invaliditāti

dzīvo pielāgotās istabiņās.

 

 

Kas var piedalīties projektā?

Ne visi cilvēki ar invaliditāti var piedalīties projektā.

Projektā var piedalīties cilvēki

ar smagu invaliditāti (I un II grupas invaliditāte) un

cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem,

kuri nemācās vispārējās izglītības iestādēs,

un kuri ir vecāki par 15 gadiem.

 

Kā var pieteikties dalībai projektā,

kādi dokumenti jāiesniedz?

Lai piedalītos projektā,

cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem

vai smagu invaliditāti

jāiesniedz SIVA iesniegums.

Kopā ar iesniegumu jāiesniedz šādi dokumenti:

izglītības dokumentu (ja tādi ir ) kopijas.

Izglītības dokumenti ir, piemēram,

Atestāts par vidējo izglītību.

Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA)

Jāuzrāda dokumenta oriģināls.

Tāpat jāiesniedz ģimenes (vispārējās prakses) ārsta atzinums,

kurā diagnozes ir kods un blakus diagnozes kods,

vai atzinums par to, ka cilvēks ar invaliditāti var mācīties.

Personām ar smagu invaliditāti ārsta atzinumā

jānorāda invaliditātes grupa.

 

Kas ir profesionālās piemērotības noteikšana?

Ir svarīgi, lai cilvēki ar invaliditāti apgūtu jaunu profesiju

vai varētu veikt darbu, ko jau kādreiz strādājuši.

Profesionālās piemērotības noteikšana ir pakalpojums,

kura laikā noskaidro,

kādu profesiju cilvēkam ar invaliditāti ir labāk mācīties.

 

Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA)

izskata cilvēka ar invaliditāti iesniegumu un dokumentus.

Tad pieņem lēmumu par profesionālās rehabilitācijas pakalpojuma piešķiršanu.

Pirms profesionālās rehabilitācijas

cilvēkam ar invaliditāti nosaka profesionālo piemērotību.

 

Cilvēks ar invaliditāti runā ar dažādiem speciālistiem un pastāsta:

kur viņš ir mācījies un strādājis iepriekš,

kāpēc viņš grib mācīties.

Speciālisti noskaidro, vai viņš veselības dēļ

var strādāt profesijā, ko izvēlējies,

vai programma viņam nav pārāk grūta.

Uzzina, kā viņš mācās, saprot, iegaumē uzdoto.

Profesionālās piemērotības noteikšana notiek 10 dienas.

 

Kas ir profesionālā rehabilitācija?

Pēc tam, kad speciālisti noskaidro,

kāds darbs cilvēkam ar invaliditāti ir piemērots,

viņam ir profesionālā rehabilitācija.

Tas nozīmē, ka cilvēks ar invaliditāti mācās un iegūst profesiju.

 

Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA)

cilvēki ar invaliditāti var mācīties

5 profesionālās tālākizglītības programmās:

  • Lietvedis;
  • Florists;
  • Dārzkopis;
  • Noliktavas darbinieks;
  • Galdnieka palīgs.

 

Šajās programmās ir dažāds mācību laiks.

Piemēram, noliktavas darbinieks mācās pus gadu,

bet lietveži - veselu gadu.

Pēc mācībām programmā viņi iegūst profesiju.

 

Cilvēki ar invaliditāti var mācīties arī daudzās prasmju apmācības programmās:

  • Preču kraušana noliktavā;
  • Preču izvietošana tirdzniecības zālē;
  • Preču marķēšana;
  • Etiķešu līmēšana;
  • Preču komplektēšana;
  • Ratiņu stumšana lielveikalā;
  • Augļu, dārzeņu un tiem līdzīgu produktu šķirošana;
  • Dokumentu kopēšana;
  • Dokumentu kārtošana;
  • Ielas slaucīšana, lapu grābšana;
  • Dārza ravēšana (zemes rakšana, irdināšana);
  • Stādu sagatavošana un padošana;
  • Dārzeņu stādīšana;
  • Koku, krūmu stādīšana;
  • Zaru vākšana, kokmateriālu sakraušana (citi kokapstrādes palīgstrādnieka darbi);
  • Koka grebšana (dažādu priekšmetu izgatavošana);
  • Klūdziņu pīšana (dažādu priekšmetu izgatavošana);
  • Ziedu kārtošana (dažādu ziedu kompozīciju veidošana);
  • Vainagu izgatavošana;
  • Sveču liešana, materiālu sagatavošana;
  • Dāvanu noformēšana;
  • Zeķu, cimdu adīšana;
  • Vienkāršās pamatprasmes šūšanai ar šujmašīnu;
  • Veļas gludināšana;
  • Veļas šķirošana, marķēšana;
  • Veļas locīšana;
  • Trauku mazgāšana, spodrināšana;
  • Trauku novākšana;
  • Dārzeņu mizošana;
  • Grīdas mazgāšana;
  • Putekļu slaucīšana, mēbeļu pulēšana;
  • Maizes un konditorejas izstrādājumu iesaiņošana;
  • Ziepju vārīšana, izejmateriālu sagatavošana;
  • Dežurēšana, telpu un teritorijas pieskatīšana;
  • Virsdrēbju saņemšana, novietošana, uzraudzīšana.

Programmās viņi iemācās darīt vienkāršus darbus.

Programmās cilvēki ar invaliditāti mācās apmēram 4 mēnešus.

 

Kā cilvēkiem ar invaliditāti palīdz projekta laikā?

Projekta laikā cilvēki ar invaliditāti

dzīvo dienesta viesnīcā,

viņiem ir trīsreizēja ēdināšana.

Tas nozīmē, ka bez maksas viņi var

paēst brokastis, pusdienas un vakariņas.

Cilvēkiem ar invaliditāti palīdz speciālisti:

psihologs, karjeras konsultants,

sociālais darbinieks, fizioterapeits un citi.

Viņi var  interesanti pavadīt brīvo laiku.

 

Cilvēki ar invaliditāti no vietas, kur viņi dzīvo,

līdz vietai, kur viņi mācās, var braukt ar speciālo transportu.

Arī no mājām uz mācību vietu

cilvēki ar  invaliditāti var braukt  

ar speciālo transportu.

 

Pēc  mācībām cilvēkiem ar invaliditāti

palīdz atrast darbu.

Ja cilvēks ar invaliditāti strādā,

projekta darbinieki darbavietā pastāsta,

kā jāsakārto vieta, kur viņš strādā.

 

Informāciju par projektu var uzzināt: 
pa tālruni 27064068 (projekta ietvaros) 
rakstot uz e-pasta adresi: sivaprojekts@siva.gov.lv
SIVA mājas lapā: www.siva.gov.lv

Latvijā īsteno projektu “Bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide”.

Projekts paredz jaunu kārtību invaliditātes noteikšanā bērniem.

Ir jāpilnveido tas, kā nosaka invaliditāti bērniem.

Līdz šim bērna invaliditāti noteica pēc veselības traucējumiem.

Bet ir jāņem vērā traucējumu smaguma pakāpe.

Jaunā sistēma novērtēs bērna funkcionēšanas problēmas,

pārējo noteiks citi speciālisti

(piemēram, speciālais pedagogs, sociālais darbinieks u. c.).

Ir jānovērtē, kas un cik lielā mērā ir traucēts bērna organismā.

Svarīgi izvērtēt bērna spējas rūpēties par sevi vai veikt ikdienas darbības.

Stāvoklis tiks analizēts pēc starptautiskiem kritērijiem.  

Jaunā sistēma invaliditātes statusu noteiks,

ņemot vērā arī bērna vecumu.

Bērniem līdz 6 gadu vecumam invaliditāti noteiks pēc veselības stāvokļa.

No 7 gadu vecuma bērniem tiks izvērtēti funkcionālie traucējumi.

Bērniem no 14 līdz 18 (neieskaitot) gadu vecumam tiks noteikta

funkcionēšanas traucējumu smaguma pakāpe.

Šos traucējumus iedala smaguma pakāpēs – viegla, mērena, smaga, ļoti smaga.

Svarīgi izvērtēt bērna spējas rūpēties par sevi vai veikt ikdienas darbības.  

Traucējumu pakāpe būs par pamatu, lai:

  • noteiktu invaliditāti;
  • plānotu palīdzības pasākumus, piemēram, kompensāciju par transportu vai īpašu bērna kopšanu;
  • saņemtu asistenta palīdzību, kas aprūpē un pieskata bērnu ar invaliditāti.

2019. gada sākumā tika izmēģināta jaunā sistēma,

kurā piedalījās 50 bērni un viņu vecāki.

To pārbaudīja klātienē, un

bērnu vecāki vai bērni aizpildīja arī novērtējuma anketas.

Tajā piedalījās bērni ar veselības traucējumiem un funkcionēšanas ierobežojumiem

un viņu vecāki, kā arī ģimenes un  bērnu ārsti.

Izvērtējot bērna veselību, svarīgs ir ārsta viedoklis.

Bērna veselība jāvēro ilgākā laikā.

Svarīgi, lai arī bērns un viņa vecāki izsaka savas domas un sajūtas.

Projekta beigās Labklājības ministrija izvērtēs ieteikumus.

Pēc tam plānots izskatīt iespēju  

pilnveidot normatīvos aktus par invaliditātes noteikšanu bērniem.

Plānots sniegt skaidrojošu informāciju

nevalstiskām organizācijām un citām interesējošām pusēm.

ANO konvencijas

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Personu ar invaliditāti tiesību komitejas

Vispārējais komentārs Nr. 4 (2016) par tiesībām uz iekļaujošu izglītību (Konvencijas 24.pants)

Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO)

nodibināja 1945. gadā.

Tā ir organizācija, kura jau vairāk nekā 70. gadus

strādā, lai pasaulē būtu miers,

valstis sadarbotos ekonomikas, drošības,

demokrātijas un cilvēktiesību jautājumos.

 

ANO galvenā mītne atrodas Ņujorkā,

Amerikas Savienotajās Valstīs.

 

Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO)

izstrādā un pieņem daudzus dokumentus

par cilvēktiesību ievērošanu.

 

Viens no svarīgākajiem dokumentiem,

ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO)

ir Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija.

 

2005. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO)

pieņēma ļoti svarīgu dokumentu -

Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

 

Pēc Konvencijas pieņemšanas,

to ratificēja daudzās pasaules valstīs.

Ratificēt konvenciju nozīmē,

ka valsts to atzīt un strādā,

lai nodrošinātu cilvēku ar invaliditāti tiesības,

kā tas ir uzrakstīts Konvencijā.

 

Valstis, kas ratificēja Konvenciju sauc par dalībvalstīm.

Latvijā Konvenciju pieņēma 2010. gadā. 

 

ANO seko, kā valstis ievēro

Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

 

Apvienoto Nāciju Organizācijā

strādā Personu ar invaliditāti tiesību komiteja.

Tā seko, lai valstis ievērotu likumus

par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

 

ANO arī pieņem dokumentus,

par to, kā valstis ievēro Konvenciju.

 

Tādi dokumenti ir, piemēram, Vispārējie komentāri.

Vispārējā komentārā izskaidro Konvencijas noteikumus,

lai dalībvalstis labāk saprastu,

kas jādara valstī, lai tiktu ievērotas

cilvēku ar invaliditāti tiesības.

 

Vispārējais komentārs Nr. 4 ir par iekļaujošu izglītību.

Agrāk uzskatīja, ka cilvēki ar invaliditāti

tikai saņem dažādus pabalstus.

Šodien tiek uzskatīts, ka viņiem ir vienlīdzīgas iespējas kā visiem.

Arī tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

 

Komiteja ir satraukta par to,

ka daudzi miljoni cilvēku ar invaliditāti

joprojām nevar mācīties.

Tam ir daudzi iemesli, piemēram,

daudzi no viņiem dzīvo izolēti,

valstīm trūkst naudas, pedagogiem trūkst zināšanu,

dažkārt šos cilvēkus neaizsargā likumi.

 

Konvencijas 24.panta normatīvais saturs

Konvencijas par cilvēku ar invaliditāti 24. pantā

ir uzrakstīts, ka cilvēkiem ar invaliditāti

ir tiesības uz iekļaujošu izglītību visos izglītības līmeņos,

un viņiem nav jāmācās speciālajās skolās.

 

Iekļaujoša izglītība ir viena no cilvēka pamattiesībām.

Iekļaujošas izglītības pamatā ir cilvēks un viņa vajadzības kā vērtība.

Iekļaujoša izglītība ir process, kas nojauc šķēršļus iegūt izglītību.

Iekļaujoša izglītība nav savienojama ar atrašanos slēgtās skolās.

 

Vispārējā komentāra Nr. 4 normatīvā satura raksturojumā

paskaidro atšķirības starp

izslēgšanu, nošķiršanu (segregāciju), integrāciju un iekļaušanu.

 

Izslēgšana ir tieši vai netieši aizliegta iespēja iegūt izglītību.

Nošķiršana jeb segregācija notiek,

kad skolēni ar invaliditāti mācās atsevišķi no vienaudžiem

bērnudārzos vai skolās,

kas pielāgotas kādam noteiktam vai vairākiem invaliditātes veidiem.

Piemēram, ir skola tikai nedzirdīgiem bērniem.

 

Integrācija ir tad, kad skolēni ar invaliditāti mācās vispārizglītojošajās skolās,

ja viņi spēj darīt to pašu, ko skolēni bez invaliditātes.

 

Iekļaušana ir pārmaiņas visā izglītībā,

lai pārvarētu visus šķēršļus un ikviens varētu mācīties.

 

Arī UNESCO Konvencijā pret diskrimināciju izglītībā

ir teikts, ka tiesībām uz izglītību ir jābūt ikvienam.

 

Bērniem ar invaliditāti ir jāmācās skolās.

Katram no viņiem ir savas vajadzības.

 

Likumos diskrimināciju parasti saprot kā atšķiršanu,

izslēgšana vai ierobežošanu

ar mērķi pasliktināt vai pilnībā ierobežot

pieeju cilvēktiesībām un pamatbrīvībām.

 

Konvencija papildina diskriminācijas izpratni ar jēdzienu

saprātīga pielāgojuma neesamība.

 

Konvencijas 24. pantā ir teikts, ka iekļaujošai izglītībai,

ir šādi pamatelementi:

pieejamība, vides pieejamība, pieņemamība un pielāgotība.

 

Izglītības sistēmām un videi ir jābūt pieejamām visiem,

tām jābūt pieņemamām un pielāgojamām.

 

Visām dalībvalstīm jāgarantē skolēniem ar invaliditāti

plaša pieejamība izglītībai

visos izglītības līmeņos visā sabiedrībā.

Izglītības pieejamība nozīmē, ka ir jābūt

pieejamām ēkām, informācijai un sakaru pakalpojumiem.

Pieejamība nozīmē, ka cilvēki ar invaliditāti var mācīties visos līmeņos –

iegūtu ne tikai pamata, bet arī vidējo un augstāko izglītību.

 

Pieejmamība nozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums

veidot un ieviest ar izglītību saistītās preces, pakalpojumus,

ņemot vērā cilvēka ar invaliditāti individuālās vajadzības, kultūru, uzskatus un valodu.

 

Pielāgojamība ietver universālā dizains iekļaušanu

un īstenošanu, iekļaujot saprātīgu pielāgošanu. 

Svarīgs ir gan fiziskais nodrošinājums,

gan pedagogu sagatavotība darbam ar skolniekiem ar invaliditāti.

Mācību saturam ir jābūt elastīgam,

tas nozīmē, ka to jāpielāgo skolēna ar invaliditāti

individuālajām vajadzībām.

 

Valsts nedrīkst nedarīt neko, sakot, ka nepietiek resursu (naudas).

Tas  ir Konvekcijas 24. panta pārkāpums.

 

Pielāgojumiem un izmaiņām ir jābūt saprātīgiem.

Tas nozīmē, ka ir jāmeklē pēc iespējas vienkāršāki risinājumi,

lai katram bērnam ar invaliditāti nebūtu šķēršļu,

un viņš varētu mācīties skolā.

 

Saprātīgs pielāgojums palīdz bērnam mācīties skolā

un pielāgot skolu skolēnam ar invaliditāti,

nevis skolēnam pielāgoties skolai vai pamest to.

 

Vispārējais komentārs Nr. 4 nosaka,

ka bērniem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem

nevis jāatrodas speciālajā skolās, institūcijas.

Viņiem jāmācās „parastajās” skolās, kā arī

viņu vajadzībām jāpielāgo mācību materiāli un to saturs.

 

Komentārs izskaidro, ka iekļaujoša izglītība ir iespējama tikai tad,

ja visiem skolēniem ir vienlīdzīgas iespējas

attīstīt savus talantus un potenciālu.

 

Komentārs uzsver, cik nozīmīgi ir apkarot stereotipus,

aizspriedumus un negatīvu praksi izglītībā

attiecībā pret cilvēkiem ar invaliditāti.

Svarīgi novērst jebkādu diskrimināciju un stereotipus

gan pret bērniem ar invaliditāti, gan viņu ģimenes locekļiem.

 

Parasti valstīs nav specializētu augstskolu cilvēkiem ar invaliditāti,

tāpēc visām augstskolām jārēķinās ar šādiem studentiem,

kaut arī viņu nav daudz.

 

Komentārs aicina  dalībvalstis izvērtēt,

vai augstskolās nav jāievieš pasākumi,

kas veicinātu izglītības pieejamību

cilvēkiem ar invaliditāti augstākajā izglītības līmenī.

 

Dalībvalstu pienākumi

Konvencijas 24. pants ir starptautisks dokuments,

kas paredz visu cilvēku ar invaliditāti

tiesības uz iekļaujošu izglītību.

 

Konvencijā ir noteikti dalībvalstu pienākumi.

Dalībvalstīm jāisteno iekļaujošās izglītības principi,

jo speciālā izglītība nav savietojama ar Konvenciju,

šāda izglītības sistēma ir nevienlīdzīga.

 

 

Saistība ar citiem Konvencijas noteikumiem

Tiesības uz iekļaujošu izglītību var īstenot tikai tad,

ja īsteno citas cilvēku ar invaliditāti tiesības.

 

Iekļaujošā izglītība nav tikai iespēja cilvēkiem ar invaliditāti

mācīties kopā ar citiem ikvienā mācību iestādē.

Iekļaujoša izglītība ir pilnīgs diskriminācijas aizliegums,

tā ir neatkarīga dzīve sabiedrībā,

pieejami kultūras pasākumi,

brīva pārvietošanās, iespēja saņemt atbilstošu veselības aprūpi,

iespēja strādāt,

kā arī īstenot savas pilsoniskās un poliskās tiesības un brīvības,

piemēram, balsot vēlēšanās.

 

Īstenošana valsts līmenī

Izglītības ministrijai atbild par to,

lai valstī būtu iekļaujošā izglītība.

Izglītības ministrijai jāsadarbojas ar citām ministrijām,

jāseko, lai iekļaujošā izglītība būtu

nostiprināta likumos un citos normatīvajos aktos,

lai visos dokumentos ņemtu vērā skolēnu un studentu

ar invaliditāti intereses un vajadzības.

 

Iekļaujošā izglītība un  cilvēku ar invaliditāti dzīve institūcijās,

piemēram, pansionātos, bērnu namos nav savienojamas.

 

Iekļaušana ir svarīga bērna agrīnajā vecumā,

jo tā bērnam ir vieglāk no pirmsskolas

pāriet mācīties pamatskolā,

un pēc tam mācīties citās mācību iestādēs,

piemēram, arodskolās, profesionālajās vidusskolās.

 

Valdībām jārēķinās ar daudziem izdevumiem:

nepieciešami finansiālie resursi (nauda),

jādomā par pedagogu un skolu vadītāju apmācību.

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Personu ar invaliditāti tiesību komitejas

Vispārējais komentārs Nr. 5 (2017) par neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā

 

I Ievads

Vēsturiski uzskatīja, ka cilvēki ar invaliditāti

nevar patstāvīgi dzīvot vietā,

kuru paši izvēlējušies savai dzīvei.

 

Tāpēc  cilvēkus  ar invaliditāti

ievietoja institūcijās, piemēram, pansionātos, bērnu namos.

 

ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām

atzīst, ka  katram cilvēkam ar invaliditāti

ir tiesības uz neatkarīgu dzīvi un

brīvu izvēli kā, kur un ar ko dzīvot.

Viņiem ir tiesības pašiem kontrolēt savu dzīvi. 

 

Konvencija atzīst, ka cilvēkus  ar invaliditāti

nedrīkst nošķirt no sabiedrības.

Tāda nošķiršana ir degradējoša un aizskaroša.

 

Cilvēki ar invaliditātīt  var īstenot

tiesības uz neatkarīgu dzīvi tikai tad,

ja viņi var īstenot arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

 

Valstīs ir daudz izdarīts,

lai cilvēki ar invaliditāti

varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi.

Taču vēl ir  daudz šķēršļu,

piemēram, rīcībspējas ierobežojums, neatbilstoši likumi,

negatīva sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti un citi.

 

II Normatīvais saturs

A.Definīcijas

  • Neatkarīga dzīve – cilvēkiem ar invaliditāti ir viss nepieciešamais,

lai viņi paši var lemt par jebkuru savas dzīves jautājumu,

kontrolēt savu dzīvi.

Cilvēkiem nodrošina brīvu izvēli un neatkarību.

 

  • Iekļaušana sabiedrībā –

cilvēki ar invaliditāti

dzīvo tādu pašu dzīvi kā citi cilvēki.

Viņi, piemēram, var iet uz kino, teātri,

piedalīties sporta pasākumos,

satikties ar draugiem un kopā pavadīt brīvo laiku.

Cilvēkiem ar invaliditāti nodrošina piekļuvi pakalpojumiem,

un viņi var piedalīties sabiedriskajos procesos patstāvīgi,

piemēram, piedalīties diskusijās, demonstrācijās u.c.

  • Neatkarīgas dzīves apstākļi –

nozīmē, ka cilvēki ar invaliditāti nedzīvo institūcijās,

piemēram, pansionātos.

Viņi var izvēlēties, kur dzīvot.

  • Personīgā palīdzība –

cilvēkiem ar invaliditāti ir palīgs.

Tas ir pakalpojums, kuru vada cilvēks ar invaliditāti.

Tas nozīmē, ka viņš pasaka,

kāda palīdzība viņam ir vajadzīga.

 

B. Konvencijas 19.panta ievads

Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā (19.pants)

Cilvēkamiem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā,

tāpat kā citiem cilvēkiem.

Cilvēkiem ar invaliditāti nevar likt dzīvot kādā noteiktā vietā,

vai būt nošķirtiem no sabiedrības.

Būt nošķirtam no sabiedrības nozīmē , piemēram,

dzīvot tādā vietā, kur  tuvumā nedzīvo citi cilvēki,

vai nekad neiziet un neizbraukt ārpus savas dzīvesvietas.

 

Cilvēks ar invaliditāti var izvēlēties,

kur dzīvot un ar ko dzīvot,

saņemt dažādus pakalpojumus mājās un dzīvesvietā.

Pakalpojumiem ir jābūt tādiem, kādi ir vajadzīgi cilvēkiem ar invaliditāti.

 

C. Konvencijas 19.panta a)apakšpunkts

Neatkarīga dzīve un iekļaušanās sabiedrībā nozīmē, 

ka cilvēkiem ar invaliditāti ir iespēja izvēlēties,

kā, kur un ar ko dzīvot.

 

Lai viņi varētu izvēlēties sev vajadzīgo,

cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieciešama informācija

par izvēles iespējām vai ierobežojumiem.

 

D. Konvencijas 19.panta b)apakšpunkts

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības izvēlēties gan pakalpojumu,

gan tā saturu (ko tieši viņam vajag un cik daudz), gan pakalpojuma sniedzēju.

Pakalpojumi atbilst katra cilvēka  ar invaliditāti vajadzībām.

 

Valstīm ir jādara viss, lai būtu daudz labu pakalpojumu sniedzēju.

Atbalsta pakalpojumiem jāpalīdz cilvēkiem ar invaliditāti

dzīvot pašiem neatkarīgi.

 

E. Konvencijas 19.panta c)apakšpunkts

Šajā pantā ir rakstīts par pakalpojumiem,

kas nav saistīti ar invaliditāti.

Tiem jābūt pieejamiem visiem,

pieņemamiem un pielāgojamiem visiem.

Sabiedrisko objektu, pakalpojumu un preču pieejamība

ir svarīga visiem.

 

Svarīgs jautājums ir par pieejamiem mājokļiem: mājām, dzīvokļiem.

Valstij jāspēj nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti atbilstošus mājokļus,

lai viņus neievietotu vai viņi neatgrieztos institūcijās.

Turklāt mājoklim ir jāmaksā tik daudz,

lai cilvēki ar invaliditāti var par to samaksāt.

 

F.Pamatelementi

Valstīm jānodrošina, lai cilvēki ar invaliditāti var lemt kā,

kur un ar ko dzīvot,

lai viņiem ir mājoklis, kur dzīvot un šis mājoklis ir pieejams.

 

Valstis nodrošina atbalstu neatkarīgai dzīvei:

sakārto likumus un citus dokumentus

un seko, lai likumus ievēro.

Izstrādā individuālos atbalsta pakalpojumus,

seko, lai cilvēki ar invaliditāti nedzīvo institūcijās,

bet dzīvo neatkarīgi. 

 

III Dalībvalstu pienākumi

Valstīm ir jāinformē cilvēki ar invaliditāti par to,

kas ir cilvēktiesības, kas ir neatkarīga dzīve.

 

Valstīm jādara viss, lai pēc iespējas ātrāk

cilvēkiem ar invaliditāti būtu vienlīdzīgas iespējas un

tiesības uz neatkarīgu dzīvi.

 

Valstīm jāveicina sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām,

kuras pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses.

Ir jānovērš diskriminācija un jāgarantē vienlīdzīgas tiesības.

 

A.Pienākums cienīt

Valstīs nedrīkst iejaukties

cilvēku ar invaliditāti pieņemtajos lēmumos.

Valsts nedrīkst ierobežot cilvēka ar invaliditāti

izvēli dzīvot neatkarīgu dzīvi sabiedrībā.

Ir jāatceļ tādi likumi vai citi dokumenti,

kas neļauj cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot neatkarīgi.

Tas nozīmē, ka pakāpeniski jālikviē institūcijas,

piemēram, pansionāti, bērnu nami.

 

Valstis nedrīkst būvēt jaunas institūcijas

vai remontēt esošās, izņemot,

ja tas nepieciešams iemītnieku veselībai un drošībai.

 

B.Pienākums aizsargāt

Valstīm ir jādara viss, lai cilvēku ar invaliditāti ģimenes

vai citi cilvēki  netraucētu viņiem dzīvot neatkarīgi.

 

Atbalsta pamatā vienmēr jābūt cilvēku ar invaliditāti

individuālām prasībām un vajadzībām.

 

Valstīm jāaizliedz jebkāda veida diskriminācija,

t.sk. atteikums sniegt kādu konkrētu pakalpojumu invaliditātes dēļ.

 

C.Pienākums pildīt

Valstīm jādara viss, lai cilvēki ar invaliditāti

var dzīvot neatkarīgi.

Valstīm jāpalīdz cilvēkiem ar invaliditāti ģimenēm,

lai cilvēks ar invaliditāti var dzīvot neatkarīgi.

 

Valstīm ir jāstrādā, lai slēgtu institūcijas,

lai cilvēkiem ar invaliditāti būtu atbalsta pakalpojumi,

kuri nebūtu dārgi un piemēroti dažādiem dzīves apstākļiem.

 

Valstīm jānodrošina, ka atbalsta personāls,

kas strādās ar cilvēkiem ar invaliditāti,

ir apmācīts gan teorētiski, gan praktiski.

 

Tāpat valstīm jāpalīdz cilvēkiem saņemt juridiskās konsultācijas

un atbalstu tiesā,

ja cilvēks ar invaliditāti vēlas

izmantot savas tiesības uz neatkarīgu dzīvi.

 

Valstīm jānodrošina atbalsts ģimenes aprūpētājiem,

lai viņi varētu atbalstīt savus tuviniekus neatkarīgai dzīvei.

 

Tāpat valstīm jāzina par šķēršļiem,

ar kuriem saskaras cilvēki ar invaliditāti, uzsākot neatkarīgu dzīvi.

 

IV Saistība ar citiem Konvencijas pantiem

Neatkarīga dzīve un iekļaušanās sabiedrībā

ir cieši saistīta ar citiem Konvencijas pantiem,

tie viens otru neizslēdz, bet gan papildina.

 

Valstīm jākonsultējas ar NVO,

Jānodrošina, lai cilvēkus ar invaliditāti  nediskriminētu

un ievērotu sociālo aizsardzību, 

nodrošinātu pieejamus, sabiedrībā balstītus pakalpojumus.

 

Valstīm katastrofu gadījumos jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti

palīdzība, atbalsts un iespēja saņemt informāciju.

 

Valstīm jāatzīst cilvēku ar invaliditāti vienlīdzīgas tiesībspējas,

tiesas pieejamība, jāgarantē,

lai cilvēkus ar invaliditāti ļaunprātīgi neizmantotu un būtu aizliegta viņu ekspluatācija.

 

Valstīm jānodrošina, lai cilvēki ar invaliditāti

var saņemt tehniskos palīglīdzekļus,

rehabilitāciju, pienācīgu dzīves līmeni.

 

Jānodrošina viņu tiesības īstenot politiskās tiesības

un iesaistīties sabiedriskajos procesos,

brīvā laika pavadīšanas izvēles tiesības pēc saviem ieskatiem.

 

Valstīm jānodrošina, lai apkopotu un analizētu

datus par cilvēkiem ar invaliditāti.

 

V Īstenošana valsts līmenī

Valstīm jāatceļ visi likumi,

kuri ierobežo cilvēku ar invaliditāti neatkarību.

 

Jāveicina sabiedrības izpratne par to,

ka cilvēkim ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā kopā ar citiem.

 

Arī paši cilvēki ar invaliditāti

ir jāinformē par viņu tiesībām viņiem pieejama un saprotama veidā,

piemēram, Braila rakstā, vieglajā valodā.

 

Jānodrošina tāda vides pieejamība –

gan fiziskās, gan pakalpojumiem, lai cilvēki ar invaliditāti

var realizēt savas tiesības uz neatkarīgu dzīvi bez šķēršļiem.

 

Valstīm jāpiešķir līdzekļi (nauda),

lai viņi var dzīvot neatkarīgi un iekļauties sabiedrībā.

 

Valstīm jākonsultējas NVO,

kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses.

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Personu ar invaliditāti tiesību komitejas

Vispārējais komentārs Nr. 6 (2018) par vienlīdzību un nediskrimināciju*

 

Ievads

Šajā komentārā cilvēku ar invaliditāti tiesību komiteja

pasaka, kas jādara valstīm, lai cilvēkus ar inavliditāti

nediskriminētu un viņiem būtu vienādas tiesības.

 

Vēl joprojām uzskata, ka galvenais, kas jāzina par cilvēkiem ar invaliditāti,

ir viņu slimība.

Galvenais, kas jādara – viņi ir jāārstē.

Sabiedrībā pastāv pazemojoši stereotipi,

stigmatizēšana un aizspriedumi.

Cilvēkus  ar invaliditāti uztver kā slogu sabiedrībai.

Valstīs ir likumi, kas aizliedz diskrimināciju,

tomēr nereti tie nedarbojas.

 

2. Personu ar invaliditāti vienlīdzība un nediskriminācija starptautiskajos tiesību aktos

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.

 Konvencija nosoda diskrimināciju dažādu iemeslu dēļ.

ANO konvenciju cilvēktiesību jomā mērķis

ir vienlīdzība un diskriminācijas izskaušana jebkurā jomā.

 

3. Cilvēktiesībās balstīts invaliditātes modelis un iekļaujoša vienlīdzība

Ir trīs pieejas:

1)Invaliditātes medicīniskais modelis

Modelī uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti nav tiesību,

domā tikai par viņu traucējumiem.

Līdz ar to atšķirīga, diskriminējoša attieksme

pret cilvēkiem ar invaliditāti ir norma.

 

Cilvēkus ar invaliditāti uzskata par  nespējīgiem,

jo viņiem ir dažādas slimības.

Viņu slimības un traucējumi ir iemesls,

kāpēc cilvēku ar invaliditāti tiesības var likumīgi ierobežot.

 

Šo modeli agrāk izmantoja,

lai izstrādātu sākotnējos starptautiskos likumus.

 

2)Cilvēktiesībās balstītā modelī

diskriminācija vai atšķirīga attieksme

pret cilvēkiem ar invaliditāti nav pieļaujama.

Cilvēku ar invaliditāti traucējumi

nav likumīgs iemesls cilvēktiesību atteikšanai vai ierobežošanai. 

 

Ir jāņem vērā, ka cilvēki ar invaliditāti ir dažādi.

Pret viņiem jāizturas ar cieņu.

 

3) Iespēju vienlīdzība nozīmē pāreju

no formālās uz faktisko vienlīdzības modeli.

Tas, piemēram, ir tad, kad likumi aizliedz jebkādus aizliegumus vai diskrimināciju,

bet šie likumi nedarbojas.

 

4)Iekļaujoša vienlīdzība nozīmē, ka notiek taisnīga pārdale,

piemēram, piešķir pabalstus un pakalpojumus tiem,

kam tie vairāk vajadzīgi.

Iekļaujošā vienlīdzība nozīmē savstarpējo atzīšanu, atšķirīgā cienīšanu.

 

4. Nediskriminācijas un vienlīdzības tiesiskais raksturs

Vienlīdzība un nediskriminācija ir tiesības   un principi,

par ko runā visā Konvencijā.

Vienlīdzība un nediskriminācija ir Konvencijas pamats,

tā ir jāievieš nekavējoties.

 

5. Normatīvais saturs

Vienlīdzība un diskriminācija (5.pants)

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Cilvēku nedrīkst diskriminēt invaliditātes dēļ.

 

Diskriminācija ir cilvēka ierobežošana.

Piemēram, ja cilvēkam ir invaliditāte, viņu nepieņem darbā.

Valsts pienākums ir palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti,

lai viņus nediskriminētu.

  1. Konvencijas 5.panta 1.punkts par vienlīdzību likuma priekšā un saskaņā ar to.

Bieži likumos un citos dokumentos lieto vārdus

 “vienlīdzība likuma priekšā”.

 Konvencijā lieto vārdus “Vienlīdzība saskaņā ar likumu”.

Tas nozīmē, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz

aizsardzību tiesā un viņi var piedalīties tiesā.

 

Likumi nedrīkst pieļaujt, ka cilvēkiem ar invaliditāti

atsaka piedalīties tiesā vai ierobežo viņu tiesības. 

Invaliditātes aspekts jāiekļauj visos likumos,

kā arī  jāņem vērā tas, ka cilvēki ar invaliditāti ir dažādi.

 

  1. Konvencijas 5. panta 1. punkts par vienlīdzīgu aizsardzību un vienlīdzīgu likuma priekšrocību izmantošanu

Ir atšķirība starp jēdzieniem “vienlīdzīga aizsardzība”

un “vienlīdzīga likuma priekšrocību izmantošana”.

Vienlīdzīga aizsardzība

nozīmē to, ka valsts palīdz cilvēkiem ar invaliditāti

realizēt savas tesības:

valstī ir likumi, kas to paredz, ir valsts politika invaliditātes jomā.

 

Valstīm ir jānovērš šķēršļi,

kas neļauj cilvēkiem ar invaliditāti

saņemt likumā paredzēto aizsardzību, atbalstu un priekšrocības.

 

  1. Konvencijas 5. panta 2. punkts par diskriminācijas aizliegumu un vienlīdzīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību

Valstīm ir jāgarantē cilvēkiem ar invaliditāti 

tiesiskā aizsardzība pret diskrimināciju.

Diskriminācija var būt dažāda.

Ir šādi diskriminācijas veidi,

kas var izpausties atsevišķi vai vienlaikus:

  • Tiešā diskriminācija –

līdzīgā situācijā pret cilvēku ar invaliditāti

izturas mazāk labvēlīgi nekā pret citu cilvēku.

  • Netiešā diskriminācija –

ja likumi ir vienādi labvēlīgi cilvēkiem ar invaliditāti un bez tās,

tad praksē notiek diskriminācija.

Piemēram, kādu pakalpojumu likums paredz saņemt

gan cilvēkiem ar, gan bez invaliditātes,

taču reāli cilvēks ar invaliditāti pakalpojumu nevar saņemt,

invaliditātes dēļ.

  • Saprātīga pielāgojuma atteikums –

Cilvēkam ar invaliditāti atsaka veikt

pārveidi vai pielāgojumu,

kas ir nepieciešams.

Piemēram, cilvēkam ratiņkrēslā atsaka izbūvēt nobrauktuvi,

lai izkļūtu no mājas.

  • Uzmākšanās

ir nevēlama citu cilvēku rīcība,

kas ir saistīta ar invaliditāti.

Cilvēkus ar invaliditāti aizskar, pazemo, iebiedē

pret viņiem izturas naidīgi.

Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti,

kuri dzīvo nošķirti no pārējās sabiedrības,

piemēram, pansionātos.

 

Dažkārt ir vairākas diskriminācijas formas.

Diskriminācija var būt gan pret cilvēkiem ar invaliditāti,

kuriem tā ir šobrīd, gan pret tiem,

kuriem iepriekš ir bijusi invaliditāte,

gan pret tiem,kuriem invaliditāte var tikai būt.

 

Tādēļ ir jāņem vērā visi iespējamie  diskriminācijas iemelsi,

formas un jāaizsargā pret diskrimināciju jebkāda iemesla dēļ.

 

  1. Konvencijas 5. panta 3. punkts par saprātīgu pielāgojumu

Saprātīgs pielāgojums ir jāveic nekavējoties.

Saprātīgs pielāojums ir, piemēram,

padarīt cilvēkiem ar invaliditāti pieejamas celtnes un informāciju:

uzbūvēt liftus un uzbrauktuves, sagatavot tekstu Braila rakstā.

 

Saprātīgs pielāgojums ir arī  aprīkojuma pārveidošana;

pasākumu organizācijas mainīšanu.

Piemēram, uz konferenci uzaicina zīmju tulku,

birojā iegādājas datorus ar lieliem ekrāniem.

 

Saprātīgs pielāgojums nozīmē arī jaunas, pielāgotas mācību programmas,

mācību materiālus, medicīniskās procedūras.

Saprātīgs pielāgojums ir atbalsta personāls

cilvēkiem ar invaliditāti.

 

Veikt saprātīgu pielāgojumu un nodrošināt pieejamību ir atšķirīgi jēdzieni.

Pieejamība ir jāparedz visiem cilvēkiem ar invaliditāti.

Pieejamība nav domāta kādam konkrētam cilvēkam.

Piemēram, kādā ēkā izbūvē liftu, izbūvē uzbrauktuvi.

 

Savukārt saprātīgs pielāgojums ir jāveic,

kad konkrēts cilvēks ar invaliditāti

pieprasa palīdzēt piekļūt viņam nepieejamām vietām

vai atrast risinājumu konkrētām situācijām.

 

Saprātīga pielāgojuma atteikumam ir jābūt objektīvam.

Atteikums ir jāanalizē un savlaicīgi par to jāinformē pats cilvēks  ar invaliditāti.

 

  1. Konvencijas 5. panta 4. punkts par īpašiem pasākumiem

Īpašiem pasākumiem jābūt pozitīviem, nediskriminējošiem

un tiem jānodrošina cilvēku ar invaliditāti vienlīdzība.

Tiem jāatbilst visiem Konvencijas principiem un noteikumiem.

Nevalstiskās organizācijas jāiesaista pasākumu plānošanā un realizēšanā.

 

6. Dalībvalstu vispārējie pienākumi saskaņā ar Konvenciju attiecībā uz nediskrimināciju un vienlīdzību

Valstīm ir pienākums cienīt, aizsargāt un izpildīt

visu cilvēku ar invaliditāti tiesības,

lai viņus nediskriminētu un viņiem būtu vienādas tiesības.

 

Lai tas notiktu ir:

jāstāsta sabiedrībai par invaliditāti:

tikai tā citi cilvēki var saprast un pieņemt visu, kas saistīts ar invaliditāti.

 

Valstij jāaizstāv cilvēki ar invaliditāti,

kuri ir diskriminēti un aizskarti invaliditātes dēļ.

Viņu lietas jāizskata tiesā un viņiem jānodrošina juridiska palīdzība.

 

7.Saistība ar citiem Konvencijas pantiem

A. Konvencijas 6.pants par sievietēm ar invaliditāti

Valstij jādara viss, lai sievietes un meitenes ar invaliditāti

var izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

tāpat kā visi citi cilvēki.

 

B. konvencijas 7.pants par bērniem ar invaliditāti

Ir jāpieņem tādi lēmumi,

kas bērniem ar invaliditāti ir vislabākie.

Visi bērni ar invaliditāti var brīvi runāt par sev svarīgām lietām.

Bērnu ar invaliditāti uzskati ir jāņem vērā atbilstoši viņu vecumam.

 

Valstīm jāaisargā bērni ar invaliditāti.

Bērniem ar invaliditāti jāzina par viņu tiesībām

uz neaizskaramību, vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju.

 

Svarīgi, lai bērni ar invaliditāti var augt ģimeniskā vidē.

 

C. Konvencijas 8.pants par izpratnes veidošanu

Valstij ir jāinformē sabiedrība par invaliditāti,

lai cilvēki būtu atsaucīgi pret cilvēkiem ar invaliditāti un

labāk izprastu viņu vajadzības un prasmes.

 

Cilvēkus ar invaliditāti nevar attēlo kā bīstamus vai atkarīgus no citiem,

kā ekonomisko un sociālo slogu sabiedrībai.

 

D. Konvencijas 9.pants par pieejamību=

Valstij ir jāveic pasākumi,

lai cilvēki ar invaliditāti varētu visur nokļūt,

visu saprast un dzīvot neatkarīgi.

 

Pieejamība nozīmē šķēršļu likvidēšanu.

Piemēram, mājai ir augstas kāpnes, un cilvēks ratiņkrēslā nevar tikt iekšā.

Ir jāierīko uzbrauktuve vai pacēlājs,

tad māja būs pieejama.

 

Pieejamām jābūt mājām, ceļiem, transportam, skolām,

slimnīcām un darba vietām.

Informācija ir pieejama, ja cilvēki ar invaliditāti to var izlasīt un saprast.

Informācijai ir jābūt pieejamai.

 

Tāpat jābūt pieejamiem sakaru un citiem pakalpojumiem,

internetam un avārijas dienestiem.

Valstij ir jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti palīgi.

 

Pieejamība ir saistīta ar plašākām iedzīvotāju grupām.

Tas nozīmē, ka pieejamība nav saistīta tikai ar cilvēkiem ar invaliditāti.

Savukārt, saprātīgs pielāgojums ir tas, ko dara konkrētam cilvēkam.

 

E.Konvencijas 11. pants par riska situācijām un ārkārtas humānām situācijām

Valsts aizsargā cilvēkus ar invaliditāti briesmās:

kara un dabas katastrofu gadījumā.

Valstīm ir jāievēro nediskriminācijas princips visās jomās:

cilvēku ar invaliditāti tiesības saņemt pirmās nepieciešamības preces,

nodrošināt viņu higiēnas prasības,

pasargāt no vardarbības un atšķirīgas attieksmes.

 

Cilvēkiem ar invaliditāti jānodrošina pieejama un saprotama informācija,

tā ir informācija par palīdzības saņemšanu un  evakuāciju.

Informācija jānodrošina krīzes laikā un arī pēc krīzes.

 

F.Konvencijas 12.pants par vienlīdzīgu tiesību atzīšanu.

Cilvēkiem ar invaliditāti pašiem jāpieņem lēmumi par sevi un savu dzīvi.

To viņu vietā nav jādara citiem.

Valstij ir jānodrošina šīs tiesības un jāatbalsta cilvēki ar invaliditāti.

 

Cilvēkiem ar invaliditāti jānodrošina pilna rīcībspēja.

Ja cilvēks ar invaliditāti pats nedrīkst pieņemt lēmumu,

tā ir diskriminācija.

 

Valībvalstīm likumos jāaizliedz atteikt rīcībspēja vai ierobežojumi

cilvēkiem ar invaliditāti, jāpalīdz viņiem saprast viņu tiesības,

jānodrošina bezmaksas juridiskā palīdzība.

 

Valstīm jāapmāca institūciju darbinieki un apkalpojošais personāls

par to, kas ir diskriminācija un vienlīdzība,

par to, kā cilvēki ar invaliditāti var izmantot savas tiesības.

 

G.Konvencijas 13.pants par tiesu pieejamību

Cilvēki ar invaliditāti var iet uz tiesu un

piedalīties visos tiesas procesos, arī izmeklēšanas procesā.

 

Valsts dara visu, lai tiesu darbinieki, policisti un cietumu darbinieki

mācītos un zinātu, kā strādāt ar cilvēkiem ar invaliditāti.

Viņiem jāmācās arī par cilvēku ar invaliditāti

nediskrimināciju un vienlīdzības jautājumiem,

viņu rīcībspējas nozīmību un tiesībām.

 

Cilvēkiem ar invaliditāti jābūt pieejamiem dažādiem saziņas veidiem,

lai viņi varētu paust savu viedokli tiesā.

Viņiem ir jānodrošina saprotama informācija par to,

kas notiek tiesā.

H.Konvencijas 14. pants, 15. un 16. Pants

Cilvēks ar invaliditāti ir brīvs un nav aizskarams.

Brīvību var atņemt tikai tad,

ja cilvēks ar invaliditāti neievēro likumus.

 

Ja cilvēkam ar invaliditāti atņem brīvību,

un viņš ir ieslodzījumā (cietumā), viņam ir tiesības uz palīdzību

un tādiem pielāgojumiem, ko sauc par saprātīgiem.

Piemēram, viņš var lūgt sakārtot kameru tā,

lai tajā var pārvietoties ratiņkrēslā.

Šīs tiesības ir uzrakstītas starptautiskajos dokumentos.

 

Tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai vai nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (15.pants)

 

Cilvēku ar invaliditāti nedrīkst

bez viņa atļaujas spīdzināt, mocīt, pazemot un sodīt.

Nedrīkst ar viņu veikt medicīniskus un zinātniskus eksperimentus.

 

Tiesības netikt pakļautam ekspluatācijai, vardarbībai un ļaunprātīgai izmantošanai (16.pants)

 

Valsts dara visu, lai cilvēkus ar invaliditāti mājās un ārpus tām

ļaunprātīgi neizmantotu un pret viņiem neizturētos vardarbīgi.

Vardarbība ir, piemēram, cilvēka sišana, mocīšana.

Izmantošana ir, piemēram, tad, kad cilvēkam liek strādāt,

bet par to nemaksā naudu.

 

Valstij jārūpējas, lai cilvēki ar invaliditāti un viņu ģimenes mācās un zina,

kā nepieļaut vardarbību un izmantošanu.

Ja cilvēks ar invaliditāti ir cietis no vardarbības vai ļaunprātīgi izmantots,

valsts nodrošina cilvēka atveseļošanos tur, kur viņam ir vislabāk

 

I.Konvencijas 19.pants par neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā

Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā (19.pants)

 

Cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā,

tāpat kā citiem cilvēkiem.

Cilvēkiem ar invaliditāti nevar likt dzīvot kādā noteiktā vietā,

vai būt nošķirtiem no sabiedrības.

Būt nošķirtam no sabiedrības nozīmē , piemēram,

dzīvot tādā vietā, kur  tuvumā nedzīvo citi cilvēki,

vai nekad neiziet un neizbraukt ārpus dzīvesvietas.

 

Cilvēks ar invaliditāti var izvēlēties,

kur dzīvot un ar ko dzīvot,

saņemt dažādus pakalpojumus mājās un dzīvesvietā.

Pakalpojumiem ir jābūt tādiem, kādi ir vajadzīgi cilvēkiem ar invaliditāti.

 

Cilvēku ar invaliditāti dzīve institūtcijās (pansionātos, bērnu namos)

ir diskriminācija.

Jāatzīst cilvēku ar invaliditāti tiesības uz neatkarīgu dzīvi.

Jāslēdz institūcijas un jānodrošina atbalsta pakalpojumi,

kuri ir nepieciešami katram konkrētam cilvēka ar invaliditāti.

 

J.Konvencijas 23.pants par cieņu pret dzīvesvietu un ģimeni

Pilngadīgi cilvēki invaliditāti pēc savas gribas

var precēties un veidot ģimeni.

Cilvēki var invaliditāti paši lemj, kad viņi grib bērnus un cik daudz.

Cilvēkiem ar invaliditāti nevar aizliegt dzemdēt bērnus.

Valsts palīdz cilvēkiem ar invaliditāti audzināt bērnus.

Bērnam ar invaliditāti ir tiesības dzīvot ģimenē, tāpat kā citiem bērniem.

Bērnus ar invaliditāti nedrīkst pamest, slēpt, atdot citiem

vai atņemt vecākiem, ja vecākiem ir invaliditāte.

Valstij ir jārūpējas par ģimenēm, kurās ir bērns ar invaliditāti.

 

K.Konvencijas 24.pants par izglītību

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz izglītību.

Cilvēkiem ar invaliditāti ir jāsaņem laba izglītība tuvu dzīvesvietai.

Skolas ir jāpielāgo izglītojamo ar invaliditāti vajadzībām.

Valstij ir jānodrošina atbalsta pasākumi,

lai bērni ar invaliditāti varētu mācīties kopā ar citiem.

 

L.Konvencijas 25.pants par veselību

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības saņemt labu veselības aprūpi

tāpat kā citiem cilvēkiem.

Tai ir jābūt pieejamai un atbilstošai cilvēka ar invaliditāti vajadzībām.

 

M. Konvencijas 27.pants par darbu un nodarbinātību

Cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības brīvi izvēlēties darbu.

Darba vietai ir jābūt pieejamai.

Cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības saņemt vienādu algu

ar jebkuru citu darbinieku par vienādu darbu;

strādāt drošā un veselīgā darba vietā;

būt arodbiedrības biedram;

mācīties, apgūt jaunas prasmes, veidot karjeru vai pašam savu uzņēmumu.

N. Konvencijas 28.pants par pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību.

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni

sev un saviem ģimenes locekļiem

(laba pārtika, apģērbs, mājoklis, iespēja uzlabot dzīves apstākļus).

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz sociālo aizsardzību.

Sociālā aizsardzība ir, piemēram, pabalsti slimības vai bezdarba gadījumā,

pabalsts dzīvokļa uzturēšanai, ja viņš pelna ļoti maz.

Valstīm ir jādara viss, lai cilvēki ar invaliditāti nedzīvotu nabadzībā,

īpaši, ja viņiem ir citi izdevumi, piemēram, viņiem vajag īpašu pārtiku, zāles,

kas maksā dārgi.

 

O.Konvencijas 29.pants par līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē

Cilvēki ar invaliditāti vēlēšanās var balsot un viņus var ievēlēt,

piemēram, par pašvaldības deputātiem.

Valsts nodrošina, ka balsošana ir vienkārša,

balsošanas vieta ir pieejama, un balsošanas materiāli ir viegli saprotami.

 

Viegli saprotama informācija jānodrošina arī pirms un pēc vēlēšanām.

Ir jāizstrādā likumi, kas paredz cilvēku ar invaliditāti tiesības

pastāvīgi piedalīties politiskajā dzīvē, arī vēlēšanu starplaikā.

Valstīm jāatbalsta NVO , kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti.

Tad var uzskatīt, ka vēlēšanas ir caurskatāmas un pieejamas.

 

Cilvēki ar invaliditāti var būt sabiedrisko organizāciju un politisko partiju biedri.

 

P.Konvencijas 31.pants par statistiku un datu vākšanu

Katrai valstij ir svarīgi vākt datus (informāciju)

par cilvēkiem ar invaliditāti.

Dati (informācija) ir jādala pēc invaliditātes un traucējuma veida.

Uzkrātajiem datiem ir jāsniedz informācija par visa veida diskrimināciju.

Datiem jābūt salīdzināmiem un tos jāizmanto,

lai cilvēku ar invaliditāti dzīve būtu labāka.

 

Q.Konvencijas 32.pants par starptautisko sadarbību

Valstīm ir jāizstrādā likumi un citi dokumenti,

kas nepieļauj cilvēku ar invaliditāti diskrimināciju.

Tiem jāatbilst Konvencijai un Ilgtspējas attīstības programmai 2030.

 

8.Īstenošana valsts līmenī

Valstīm jāveic pētījumi par to, kā īsteno Konvenciju,

 jāmaina prakses, kas ir diskriminējošas pret cilvēkiem ar invaliditāti.

 

Visiem likumiem ir jābūt par pilnīgu diskriminācijas novēršanu pret cilvēkiem ar invaliditāti. Likumos jāparedz cilvēku ar invaliditāti aizsardzība.

 

Valstīm jāveic apmācības par cilvēku ar invaliditāti tiesībām,

nediskrimināciju un vienlīdzību.

 

Iestādēm jāizkata sūdzības par diskriminācijas gadījumiem

invaliditātes dēļ un jāpieņem lēmumi.

 

Ir jānodrošina cilvēku ar invaliditāti tiesiskā aizsardzība, t.sk tiesas pieejamība.

 

Valstīm jāsadarbojas ar NVO, kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses.

Vienlīdzība visās dzīves jomās ir cilvēku ar invaliditāti cieņpilnas dzīves pamats.

 


* Pieņemts komitejā tās 19. sesijā (2018. gada 14. februāris-9. marts).

meklēt...

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Personu ar invaliditāti tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr. 3 (2016)

par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti

Valstīm ir pienākums nodrošināt

visiem cilvēkiem ar invaliditāti vienādas tiesības.

Bet bieži vien pret sievietēm ar invaliditāti  

ir nevienlīdzīgāka attieksme.

Tāpēc valstīm arī likumos un normatīvajos dokumentos

ir jānosaka vienlīdzīgas tiesības arī sievietēm ar invaliditāti.

Valstīm ir jānovērš jebkāda nevienlīdzība

un vardarbība pret sievietēm ar invaliditāti.

Ir jāveido tāda vide,

kurā sievietes ar invaliditāti var pilnvērtīgi mācīties,

strādāt un dzīvot sabiedrībā.

Būtiska problēma ir vardarbība pret sievietēm ar invaliditāti.

To īsteno personas vai institūcijas.

Vardarbības veidi var būt šādi:

  • ļaunprātīga rīcība,
  • piespiedu darbs,
  • tiesību ierobežojums,
  • ārstēšanas atteikums,
  • saziņas līdzekļu atņemšana,
  • pārvietošanās aizliegums,
  • aprūpētāju atteikums palīdzēt ikdienas darbībās un citus.

Īpaša uzmanība jāpievērš,

lai novērstu seksuālo vardarbību.

Ir jānodrošina seksuālās veselības pakalpojumi.

Un tiesības saņemt informāciju bērnu dzimšanas jautājumos.

Sievietes ar invaliditāti ir īpaši apdraudētas

kara laikā un ārkārtas situācijās.

Sievietes ar invaliditāti ir pakļautas

lielākam seksuālās vardarbības riskam.

Viņām ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību tiesā.

Viņas var iebiedēt un neļaut viņām meklēt taisnību.

Ir svarīgi novērst jebkādu vardarbību pret sievietēm ar invaliditāti.

Sievietēm ar invaliditāti jānodrošina

iespēja uz patstāvīgu dzīvi un vietu sabiedrībā.

Jānovērš sieviešu vidū izglītības trūkums,

nesekmība, skolas kavējumi un tās pilnīga pamešana.

Jānodrošina fiziskās un psiholoģiskās rehabilitācijas pakalpojumi.

Sievietēm ar invaliditāti jābūt vienlīdzīgai algai

un drošībai darba vietā.

Sievietēm jāpalīdz iesaistīties organizācijās,

kas varētu pārstāvēt sieviešu, bērnu un personu ar invaliditāti vajadzības.

Īstenošana valsts līmenī

ANO valstīm ir jāatceļ diskriminējoši likumi.

Valstu likumos ir jānosaka

sieviešu ar invaliditāti tiesības un iespējas.

Projekts „Funkcionēšanas novērtēšanas un asistīvo tehnoloģiju apmaiņas sistēmas

izveide un ieviešana” nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”

 

Cilvēkam ar funkcionēšanas traucējumiem, piemēram,

sliktu redzi vai dzirdi, grūtībām pārvietoties,

svarīgi precīzi noteikt ierobežojumus jeb traucējumus un to pakāpi,

piemeklēt atbilstošus tehniskos palīglīdzekļus,

lai viņi, tos lietojot, varētu pilnvērtīgi dzīvot, mācīties un strādāt.

 

Projektā izstrādā sistēmu,

lai novērtētu funkcionēšanas traucējumus:

kustību, savstarpējās saziņas, redzes, dzirdes, pašaprūpes traucējumus,

un pēc tam piemeklētu un pēc vajadzības mainītu

atbilstošākos tehniskos palīglīdzekļus,

piemēram, ratiņkrēslus, spieķus, kruķus,

ortozes un protēzes, pašaprūpes palīglīdzekļus u.c.

 

Projektā  iesaista bērnus un jauniešus no 7 līdz 25 gadiem,

kuri mācās skolās, kā arī ar pieaugušos ar funkcionāliem traucējumiem.

 

Projekts notiek valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību

 “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””

no 2016. gada jūlija līdz 2022. gada decembrim.

 

Vairāk informācijashttps://www.nrcvaivari.lv/lv/vsia-nrc-vaivari-funkcionesanas-novertesanas-un-asistivo-tehnologiju-apmainas-sistemas-izveide-un-0

 

 

Projekts „Infrastruktūras attīstība funkcionēšanas novērtēšanas un asistīvo tehnoloģiju apmaiņas fonda izveidei” nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”

 

Šajā projektā centrā „Vaivari”

izveido jaunas laboratorijas, pārbūvē un iekārto telpas,

kā arī iegādājas jaunu aprīkojumu un tehniskos palīglīdzekļus:

piemēram, ratiņkrēslus, spieķus, kruķus,

ortozes un protēzes, pašaprūpes palīglīdzekļus u.c.

 

Projektā veido speciālu tehnisko palīglīdzekļu

apmaiņas fondu skolām, speciālu laboratoriju,

kurā novērtēs, kādi tehniskie palīglīdzekļi ir vajadzīgi,

vajadzības gadījumā tos mainīs.

Laboratorijas telpas pārbūvē un ierīkos jaunas.

 

Projektā veido datu bāzi,

kurā ir informācija par funkcionēšanas traucējumu novērtēšanas gadījumiem,

t.i. informācija par konkrētiem gadījumiem,

kā tajos vērtēja cilvēka ierobežojumus un kā viņiem palīdzēja.

Informācija palīdzēs labāk novērtēt

cilvēku ar funkcionēšanas traucējumiem problēmas.

 

Projekts notiek valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību

“Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””

no 2016. gada jūlija līdz 2022. gada beigām.

 

Vairāk informācijashttps://www.nrcvaivari.lv/lv/vsia-nrc-vaivari-infrastrukturas-attistiba-funkcionesanas-novertesanas-un-asistivo-tehnologiju

 

Projekts “Bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide” Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā

 

Projektā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ārsti,

ģimenes ārsti un ārsti speciālisti, pilnveidos invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem.

Pēc tam vecāki un bērni piedalīsies

pilnveidotās sistēmas izmēģināšanā jeb izmēģinājumprojektā.

 

Invaliditātes noteikšana bērniem līdz 18 gadu vecumam

ir ļoti svarīga, jo tā palīdz novērtēt,

cik apgrūtinoši bērnam ir iekļauties sabiedrībā,

piemēram, strādāt, mācīties un pieņemt lēmumus.

Ja bērnam ir invaliditāte, viņam sniedz atbalstu,

kas var ietekmēt bērnu ar invaliditāti ikdienu.

Piemēram, pašvaldības vai valsts palīdz samaksāt par

transportu vai īpašu bērna kopšanu.

 

Projektā notiek arī iedzīvotāju informēšana –

iedzīvotājiem skaidro visu par

pilnveidoto invaliditātes sistēmu un izmaiņām likumos.

 

Projekts notiek Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā

no 2016. gada decembra līdz 2019. gada decembrim.

 

Vairāk informācijas: http://www.vdeavk.gov.lv/es-fondu-atbalsts/eiropas-savienibas-fonda-projekts-bernu-invaliditates-noteiksanas-sistemas-pilnveide/