2025.–2026. gadā tika veikts pētījums “Par atkārtoto sociālo rehabilitāciju bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām: cēloņi, sekas un sistēmiskie izaicinājumi”.
Pētījumu pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma un Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.3.6.4/1/24/I/001 ietvaros veica SIA “KPMG Baltics” sadarbībā ar nodibinājumu “Fonds PLECS” un biedrību “Slow Science”.
SIA “KPMG Baltics” veiktajā pētījumā secināts: atkārtota sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšana nav izolēts vai atsevišķs gadījums, bet gan sistēmisks signāls. Bērna atkārtota nonākšana krīzes centrā var liecināt, ka iepriekš sniegtais atbalsts nav nodrošinājis pietiekami noturīgas pārmaiņas bērna dzīves vidē vai nav pilnībā mazinājis sākotnējos riskus. Tādēļ katrs atkārtotas sociālās rehabilitācijas gadījums vērtējams ne tikai kā jauna krīzes situācija, bet arī kā iespēja analizēt iepriekš sniegtā atbalsta un iesaistīto institūciju darbību efektivitāti.
Sociālās rehabilitācijas pakalpojums institūcijā ir viens no valsts nodrošinātajiem atbalsta veidiem bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām. Laikposmā no 2021. līdz 2025. gadam šo pakalpojumu atkārtoti saņēmuši aptuveni 12 % bērnu jeb 526 no 4431 bērna. Šī tendence norādīja uz nepieciešamību padziļināti izpētīt iemeslus, kādēļ daļai bērnu pēc pirmreizēji saņemtas sociālās rehabilitācijas atbalsts nav bijis pietiekams vai nav nodrošinājis ilgtermiņa rezultātus.
Pētījuma mērķis bija iegūt kvalitatīvus datus par atbalsta sistēmu un atbalsta instrumentu pieejamību bērniem, kuri cietuši no vardarbības vai citām prettiesiskām darbībām un atkārtoti saņēmuši valsts finansētu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā. Vienlaikus tika izvērtēts sniegto pasākumu kopums, kas vērsts uz bērna atgriešanos, veiksmīgu iekļaušanos un pilnvērtīgu funkcionēšanu sabiedrībā.
Pētījuma ietvaros tika izvirzīti šādi uzdevumi:
Izpētīt bērnu lietas sociālās rehabilitācijas kontekstā krīzes centros, kas nodrošina valsts finansētus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, kuri cietuši no vardarbības un pakalpojumu saņēmuši atkārtoti.
Izvērtēt sociālo dienestu lietas, analizējot sociālo dienestu īstenotās darbības, sniegto palīdzību, pakalpojumus un sadarbību ar citām institūcijām.
Izpētīt bāriņtiesu lietas, analizējot bāriņtiesu pieņemtos lēmumus, veiktās darbības un sadarbību ar citām institūcijām.
Veikt klātienes intervijas ar bērniem un viņu likumiskajiem pārstāvjiem par pieredzi sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanā institūcijā un pēc tam saņemto atbalstu no sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām.
Veikt tiešsaistes intervijas ar sociālo dienestu un bāriņtiesu pārstāvjiem.
Pētījuma laikā tika analizēti krīzes centru, sociālo dienestu un bāriņtiesu lietu materiāli, aptverot vairāk nekā 50 bērnu situācijas visos Latvijas plānošanas reģionos. Visi analizētie bērni bija atkārtoti saņēmuši sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā. Papildus tika veiktas padziļinātas intervijas ar bērniem, viņu likumiskajiem pārstāvjiem, sociālo dienestu un bāriņtiesu speciālistiem, kā arī organizēta secinājumu validācijas fokusgrupa.
Pētījumā tika identificēti nozīmīgākie sistēmiskie, institucionālie un profesionālie faktori, kas ietekmē sociālās rehabilitācijas procesa pēctecību un var veicināt atkārtotu bērna nonākšanu sociālās rehabilitācijas pakalpojumā.
Vienlaikus būtiski uzsvērt pētījuma metodoloģiskos ierobežojumus. Pētījums ir kvalitatīvs un fokusēts uz konkrētu mērķa grupu, proti, bērniem, kuri sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā saņēmuši atkārtoti. Pētījumā netika iekļauta salīdzinošā grupa, piemēram, bērni, kuri sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmuši tikai vienu reizi. Tādēļ iegūtie rezultāti atspoguļo pētījumā analizētajos gadījumos identificētās tendences un iesaistīto personu pieredzi, nevis statistiski pierādītas cēloņsakarības vai vispārināmus secinājumus par sociālās rehabilitācijas sistēmu Latvijā kopumā.
Tas nozīmē, ka pētījuma secinājumi nav uzskatāmi par izsmeļošu vai absolūtu novērtējumu visai sociālās rehabilitācijas sistēmai. Tomēr identificētās tendences ir nozīmīgas, jo tās ļauj pievērst uzmanību sistēmiskiem un institucionāliem aspektiem, kuru pilnveide var veicināt efektīvāku atbalstu bērniem.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Pētījuma rezultāti kalpos par pamatu turpmākam darbam pie normatīvā regulējuma, pakalpojumu organizēšanas un starpinstitucionālās sadarbības pilnveides. Mērķis ir nodrošināt, lai bērniem sniegtais atbalsts būtu savlaicīgs, koordinēts, ilgtspējīgs un cieši pielāgots katra bērna individuālajām vajadzībām.
Ikvienā lēmumā un darbībā, kas skar bērnu, kurš saņēmis sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, galvenajam apsvērumam jābūt bērna vislabākajām interesēm. Tieši uz bērna vajadzībām vērsta pieeja ir priekšnoteikums tam, lai sniegtais atbalsts veicinātu bērna drošību, attīstību un veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā.