Žurnāliste Olga Dragiļeva vairāku gadu garumā veidojusi pētnieciskās žurnālistikas materiālus par seksuālo vardarbību. Par savu pirmo nozīmīgo darbu šajā laukā viņa sauc publikāciju sēriju par imunologu Jevgēņiju Ņikiforenko. Sākotnējo izpēti veica Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” kopā ar Latvijas Radio, bet Dragiļeva, tolaik strādājot Latvijas Televīzijā (LTV), ieraudzīja iespēju tēmu turpināt televīzijā. Viņa devās pie ārsta, lai iegūtu viņa komentāru, un pēc publikācijām žurnālistiem sāka pieteikties arī citas sievietes.

Vēlāk Dragiļeva veidojusi vairākus plašus pētnieciskus materiālus par seksuālo vardarbību – tostarp strādājusi ar pacienšu liecībām par neirologa Leonīda Viškera rīcību, kā arī pie “Re:Baltica” publikācijas par bijušo Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Pēteri Postažu un sieviešu liecībām par seksuālo vardarbību, ko viņas piedzīvojušas pirms vairākiem gadu desmitiem.

Žurnālistika nav tikai faktu pārbaudīšana un dažādu pušu viedokļu atspoguļošana. Žurnālists strādā ar cilvēku, kurš viņam uztic pieredzi, kas var būt saistīta ar traumu, kaunu, bailēm, kā arī tiesvedību un iespējamu sabiedrības reakciju. Turklāt pati publikācija kļūst par jaunu notikumu šā cilvēka dzīvē – reizēm ar sekām, kuras iepriekš nav iespējams pilnībā paredzēt.

Dragiļeva saka, ka vairāku gadu pieredzē viņai pakāpeniski izveidojusies sava veida praktiska rokasgrāmata. Tās pamatprincips ir šķietami vienkāršs: žurnālista uzdevums nav tikai iegūt labu stāstu. “Parasti mūsu mērķis numur viens ir izgaismot netaisnību,” viņa saka, taču “vardarbības gadījumos līdzvērtīgs mērķis ir nenodarīt pāri cietušajiem, kuri runā par ar viņiem notikušo”. Vēl vairāk – “retraumatizējot cietušo, pēc būtības žurnālists dzēš ārā arī to labo, kas ir panākts”.

Šis princips saskan ar starptautiskajām rekomendācijām par vardarbības atspoguļošanu. UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) žurnālistu rokasgrāmatā “Ziņošana par vardarbību pret sievietēm un meitenēm” (Reporting on Violence against Women and Girls) uzsver, ka vardarbība pret sievietēm jāatspoguļo precīzi un līdzsvaroti, izvairoties no stigmatizācijas un sensacionalizācijas un ievērojot profesionālās ētikas principus.[1]

Savukārt UN Women kopā ar UNFPA un UNICEF vadlīnijās par vardarbības pret sievietēm un bērniem atspoguļošanu īpašu uzmanību pievērš drošai, ētiskai un atbildīgai šo pieredžu reprezentācijai.[2] Tas nozīmē domāt ne tikai par publikācijas faktoloģisko precizitāti, bet arī par to, kā mediju darbs var ietekmēt cilvēku, kura pieredze tiek publiskota.

Skaidrojums līdz sīkākajai detaļai

Ikdienas žurnālistikā piekrišana intervijai parasti dod redakcijai samērā plašu brīvību lemt, kā iegūtais materiāls tiks izmantots. Intervijas fragments var parādīties sociālajos tīklos, citāts – citā raidījumā vai publikācijā, bet pats materiāls var tikt pārpublicēts citā platformā. Strādājot ar vardarbību piedzīvojušu cilvēku, šāda pieeja var nebūt atbilstoša. Dragiļevas formulējumā: “Darbā ar cietušajiem ir citādāk. Ir jāizskaidro viss līdz vismazākajai detaļai, jo nevar zināt, kas ir traumatisks konkrētam cilvēkam.”

Tātad informēta piekrišana nav tikai jautājums “Vai drīkstu jūs intervēt?”. Cilvēkam pēc iespējas skaidri jāzina, kam viņš piekrīt, – kur materiāls parādīsies, vai būs redzama viņa seja un dzirdama balss, kā tiks izmantoti citāti, vai fragmenti tiks publicēti sociālajos tīklos, vai saturs var nonākt citos medijos un kas vēl tiks uzrunāts materiāla tapšanas laikā. Līdzīgu principu formulē Globālais žurnālistikas un traumas centrs (Global Center for Journalism and Trauma (GCJT), iepriekš – Dart Center for Journalism and Trauma) – centrs, kas specializējas žurnālistikas un traumas jautājumos. Tā rekomendācijās par vardarbībā cietušo intervēšanu informēta piekrišana raksturota kā īpaši būtiska: jau sākumā jāvienojas, kā cilvēks tiks identificēts tekstā un attēlos, jāizskaidro materiāla mērķis un iespējamā turpmākā rīcība – tostarp tas, kad žurnālists sazināsies ar iespējamo vardarbības veicēju vai institūcijām.[3]

Traumas izpratnē balstītā žurnālistikā tas ir nozīmīgi arī tāpēc, ka žurnālista un intervējamā rīcībā esošā informācija un iespējas nav vienādas. Žurnālists pārzina redakcijas darbu, kontrolē ierakstu, izvēlas citātus un zina, kā dažādās platformās tiks izmantots gala materiāls. Intervējamajam šādu zināšanu var nebūt. Tāpēc procesa skaidrošana un iespēja pieņemt lēmumus par savas pieredzes publiskošanu palīdz mazināt šo nevienlīdzību. GIJN (Global Investigative Journalism Network – Globālais pētnieciskās žurnālistikas tīkls) savās rekomendācijās par seksuālās vardarbības atspoguļošanu arī iesaka neuzskatīt par pašsaprotamu, ka cilvēks izprot žurnālistikas procesu. Jāpārliecinās, ka intervējamais zina, kas redzēs viņa stāstu un kā atšķiras, piemēram, drukāta publikācija ar ierobežotu izplatību no internetā globāli pieejama materiāla.[4]

Žurnālistam ir pašsaprotams, ka stundu gara intervija publikācijā nenonāks pilnā apjomā. Viņš zina, ka ieraksts tiks atšifrēts, citāti saīsināti, teksts rediģēts, virsrakstu var izvēlēties redaktors, bet sociālo tīklu ierakstu – komunikācijas kolēģis. Intervējamais to ne vienmēr zina. “Mēs, žurnālisti, bieži pārvērtējam to, cik labi cilvēki saprot šo procesu,” saka Dragiļeva. Tāpēc pirms intervijas viņa mēdz procesu izskaidrot gandrīz tehniski: “Mēs apsēdīsimies, sarunu ierakstīšu, pēc tam to atšifrēšu, rakstā neizmantosim visu, bet atlasīsim konkrētas detaļas un citātus.” Dažkārt pirmā tikšanās vēl nav intervija. “Laba prakse ir tāda pirmsintervija, kur notiek vienkārši iepazīšanās,” saka žurnāliste. Tā ļauj potenciālajam intervējamajam uzdot jautājumus un tikai pēc tam izlemt, vai un kā viņš vēlas piedalīties.

Tomēr Dragiļeva atgādina arī par redakcionālo neatkarību. Piemēram, ja materiālā nepieciešams iespējamā vardarbības veicēja viedoklis, tas nav jautājums, par kuru cietušajam ir veto tiesības. “Žurnālistikas standarti nosaka, ka man ir jāuzzina iespējamā vardarbības veicēja viedoklis. Par to es informēju cietušo, bet neprasu atļauju,” viņa saka. Tādējādi uz cietušo centrēta žurnālistika nenozīmē, ka intervējamais kļūst par publikācijas redaktoru. Tā drīzāk nozīmē pēc iespējas mazināt situācijas, kurās cilvēks tikai pēc publikācijas atklāj, kam patiesībā ir piekritis un kur nonākusi viņa pieredze.

Viens “jā” nav piekrišana visam

Traumatiskas pieredzes gadījumā cilvēka attieksme pret publiskošanos var mainīties. Tas, kas intervijas brīdī šķitis pieņemams, pēc dienas vai nedēļas var tikt uztverts citādi. Cilvēks var arī tikai pēc sarunas aptvert, cik daudz privātas informācijas ir atklājis. Tāpēc Dragiļeva savā praksē atkāpjas no ikdienas žurnālistikā ierastā principa, ka pēc intervijas sniegšanas avots vairs nevar atsaukt savu dalību. “Es ļauju atsaukt piekrišanu,” viņa saka. Tas var attiekties gan uz dalību vispār, gan uz iepriekš pieņemtu lēmumu publiskot vārdu, seju vai kādu konkrētu detaļu. Tam ir arī praktisks pamatojums. “Cilvēks, pirmo, otro, trešo reizi par šo runājot un domājot, var neapzināties kaut kādus aspektus,” saka Dragiļeva. Tikai vēlāk var rasties atskārsme: “Šo es nevaru stāstīt, tāpēc ka to, piemēram, var izlasīt mans pieaugušais dēls.” Arī GIJN un The Global Center for Journalism and Trauma ekspertu ieteikumos uzsvērts, ka atļauja un piekrišana intervijas gaitā ir atkārtoti jāpārbauda. Ja saruna nonāk pie jaunas, īpaši sensitīvas tēmas, žurnālists var vēlreiz pajautāt, vai cilvēks vēlas par to runāt.[4] Šāda pieeja piekrišanu padara par procesu, nevis vienreiz iegūtu formālu “jā”.

Līdzīgi arī anonimitāti nevar reducēt uz vārda un uzvārda aizstāšanu. “Anonimitāte nav tikai par to, ka publikācijā neparādās vārds,” uzsver Dragiļeva. Cilvēks var nevēlēties, lai viņu varētu identificēt, “piemēram, pēc biogrāfijas detaļām”. Mazā sabiedrībā vai profesionālā vidē reizēm pietiek ar dažiem faktiem – vecumu, profesiju, pilsētu, darba vietu, ģimenes situāciju vai saistību ar citiem stāstā minētajiem cilvēkiem –, lai apkārtējie saprastu, par kuru cilvēku ir runa. Tāpēc anonimizējot svarīgs ir ne tikai jautājums, ko mēs nepasakām, bet arī tas, ko no atlikušās informācijas iespējams secināt. Dragiļeva apraksta ļoti praktisku metodi: ja pastāv bažas par identificēšanu, viņa piedāvā cilvēkam konkrēto aprakstu – “Es noformulēšu šādi, vai tas der?” – un nepieciešamības gadījumā to maina.

Arī GIJN uzsver, ka seksuālo vardarbību piedzīvojušo identitātes aizsardzība reizēm prasa papildu piesardzību pat tad, ja cilvēks sākotnēji ir gatavs tikt identificēts. Jāvērtē arī iespējamās sekas – drošības riski, kopienas reakcija un digitālā izsekojamība.[5] Tas nenozīmē, ka anonimitātei vienmēr jābūt automātiskai. Publiska runāšana ar savu vārdu var būt cilvēka apzināta izvēle. Svarīgi, lai šī izvēle būtu balstīta pietiekamā informācijā par iespējamām sekām.

Vienošanos labāk pierakstīt

Varētu domāt, ka traumas izpratnē balstīta pieeja vienmēr nozīmē pēc iespējas biežāku kontaktu, taču tā nebūt nav. Arī atkārtots e-pasts vai telefona zvans var likt cilvēkam atkal pievērsties pieredzei, no kuras viņš konkrētajā brīdī vēlas distancēties. Tāpēc Dragiļeva iesaka noskaidrot, cik intensīvu komunikāciju cilvēks pats vēlas. Vai viņš grib zināt par katru nākamo soli? Vai arī pēc galveno nosacījumu saskaņošanas labāk kādu laiku viņu netraucēt?

Arī šī vienošanās nav akmenī iecirsta. Cilvēks procesa laikā var pateikt, ka turpmāk nevēlas saņemt jaunumus par publikāciju vai, gluži pretēji, ka vēlas būt labāk informēts. GCJT rekomendācijās līdzīgi ieteikts ļaut vardarbību piedzīvojušam cilvēkam zināmā mērā noteikt intervijas laiku un norisi un ilgstoša darba gadījumā regulāri informēt viņu par procesa soļiem.[3] Tas nenozīmē atteikties no žurnālista profesionālās autonomijas, bet gan izvairīties no situācijas, kurā intervējamais nezina, kas ar viņa stāstu notiek.

Ilgos pētnieciskos projektos materiāls var tapt mēnešiem un tā veidošanā var piedalīties vairāki žurnālisti, redaktori, fotogrāfi un komunikācijas speciālisti. Tāpēc Dragiļeva pēdējos lielajos projektos izmantojusi tabulu, kur katram intervējamajam fiksējusi vienošanās: vai drīkst izmantot vārdu, seju, balsi, fotogrāfijas un citas detaļas. “Es pierakstu visu, par ko mēs vienojamies, un tad vēlāk pārprasu – vai vienošanās spēkā,” viņa saka. Pirms publikācijas vienošanās tiek pārbaudītas vēlreiz. Te svarīga ir atbildības pārbīde. “Cietušais var neatcerēties, par ko mēs vienojāmies, bet mana atbildība ir pārliecināties.” Cilvēkam, kurš ir izstāstījis traumatisku pieredzi, nav jākļūst par projekta vadītāju, kas seko līdzi redakcijas solījumiem. To ievērošana ir medija atbildība. Praktiski tas nozīmē arī to, ka informācijai par piekrišanas robežām nevajadzētu palikt tikai viena žurnālista galvā. Ja ar materiālu vēlāk strādās video montētājs, fotogrāfs vai sociālo tīklu redaktors, arī viņam jāzina, kādas vienošanās ar intervējamo ir panāktas.

Žurnālists nav terapeits

Tomēr lielākas kontroles piešķiršana cietušajam nenozīmē profesionālo robežu izzušanu. Žurnālists nav psihologs, sociālais darbinieks vai krīzes intervences speciālists, un mēģinājums ieņemt šādu lomu var radīt jaunus sarežģījumus. “Man šķiet, ka nevajag uzņemties lomas, kas tev nav,” uzsver Dragiļeva. Taču viņa vienmēr atstāj komunikācijas kanālu atvērtu. Pēc publikācijas cietušajām tiek nosūtītas saites uz publicēto materiālu un gadījumos, kad sabiedrības reakcija bijusi problemātiska, ar pašu sieviešu piekrišanu viņa tām pārsūtījusi arī saņemtos atbalsta komentārus. Ja vēlāk lietā notiek kas nozīmīgs, piemēram, tiek pasludināts tiesas spriedums, kontakts var turpināties.

Profesionālās robežas ir būtiskas arī pašam žurnālistam. GCJT materiālos pievērsta uzmanība tam, ka ilgstošs darbs ar traumatisku pieredžu stāstiem var emocionāli ietekmēt arī mediju profesionāļus, uzsverot gan sekundārās traumas riskus, gan nepieciešamību saglabāt profesionālās robežas.[3] Būt pieejamam tādējādi nenozīmē uzņemties atbildību par cietušā atveseļošanos.

Kam jābūt stāsta centrā?

Visbeidzot sarunā ar Dragiļevu nonākam pie jautājuma, kas sniedzas tālāk par intervēšanas tehniku: par ko īsti ir vardarbības stāsts? Pētnieciskā žurnālistika pēc savas būtības meklē atbildību. Kurš to izdarīja? Kāpēc institūcijas to nenovērsa? Vai policija reaģēja? Vai vardarbības veicējs tiks notiesāts? Tādējādi pat materiālā, kura mērķis ir aizstāvēt cietušo intereses, nemanot centrā var nonākt vardarbības veicējs.

“Mēs kā žurnālisti esam tendēti uz pāridarītāju saukšanu pie atbildības un taisnīguma meklēšanu,” saka Dragiļeva. “Bieži vien es koncentrējos uz vardarbības veicēju. Šāda žurnālistika ir nepieciešama – īpaši, ja tā izgaismo institūcijas un struktūras, kas cilvēku nav pasargājušas. Taču tas nav vienīgais iespējamais stāsta rāmis. Dragiļeva saredz arī citu iespēju: “Būtu labi, ja šie stāsti vairāk koncentrētos uz pašām sievietēm. Lai par viņām stāstītu – kā viņas atkopjas, kur meklē palīdzību, kā tiek vai netiek galā, kur rod spēku.”

Arī GIJN un GCJT rekomendācijās uzsvērts, ka intervijā cilvēkam jāļauj runāt ne tikai par pašu vardarbības brīdi. Viens no ieteiktajiem paņēmieniem ir sarunu noslēgt, pievēršoties tagadnei – tam, ko cilvēks dara pašlaik un kā dzīvo pēc notikušā.[4] Tas palīdz ne tikai mazināt risku atstāt intervējamo sarunas beigās traumatiskākajā stāsta punktā, bet arī parāda viņu kā cilvēku ar dzīvi ārpus vardarbības pieredzes. Tas nenozīmē radīt obligātu “iedvesmojošu atveseļošanās stāstu”. Ne visiem atveseļošanās ir lineāra, ne visi vēlas runāt par izturību vai spēku, un arī grūtībām un ambivalencei ir vieta stāstā. Būtiskāka ir perspektīvas maiņa: cietušais nav tikai pierādījumu avots stāstā par vardarbības veicēju. Dragiļeva to formulē vienkārši – nevajadzētu veidot stāstu tā, ka sievietes pieredze ir tikai “notikums vardarbības veicēja stāstā”. Tā vietā iespējams “centrēt stāstu ap viņām”.

Tieši šeit savienojas daudzi iepriekšējie principi. Informēta piekrišana, iespēja pārdomāt, rūpīga anonimitāte, skaidrojums par publikācijas procesu un uzmanība tam, kā stāsts dzīvos pēc publicēšanas, nav tikai tehniski piesardzības pasākumi. Tie maina attiecības starp žurnālistu un cilvēku, kura pieredze kļūst par publisku stāstu. Atbildīga vardarbības atspoguļošana tādējādi sākas vēl pirms diktofona ieslēgšanas un nebeidzas ar pogas “publicēt” nospiešanu. Tās pamatā varētu būt viens vienkāršs jautājums: vai veids, kā mēs izstāstām cietušā pieredzi, cilvēkam atdod kaut daļu kontroles pār savu dzīvi – vai atkal to atņem?

Atsauces

[1] UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija), Reporting on Violence against Women and Girls: A Handbook for Journalists, 2019.

[2] UN Women (Apvienoto Nāciju Organizācijas Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas struktūra), UNFPA (Apvienoto Nāciju Organizācijas Iedzīvotāju fonds) un UNICEF (Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds), Responsible Representation and Reporting of Violence against Women and Violence against Children, 2020.

[3] Global Center for Journalism and Trauma (iepriekš – Dart Center for Journalism and Trauma), Ethics and Practice: Interviewing Victims.

[4] GIJN (Global Investigative Journalism Network – Globālais pētnieciskās žurnālistikas tīkls), Best Practices for Journalists Covering Conflict-Related Sexual Violence, 2022.

[5] GIJN (Global Investigative Journalism Network – Globālais pētnieciskās žurnālistikas tīkls), Investigating War Crimes: Interviewing Victims and Survivors.