Video stāsti

Dāvā bērniem mīlošu ģimeni! | Saruna ar Daci Dzedoni par adopciju un ārpusģimenes aprūpi

Vai zināji, ka Latvijā joprojām ir vairāk nekā 5000 bērnu, kuri aug bez saviem bioloģiskajiem vecākiem? Kas notiek ar bērnu brīdī, kad ģimenē iestājas krīze, un kā mēs katrs, pat nekļūstot par audžuvecākiem, varam sniegt atbalstu? Labklājības ministrijas kampaņas "Dāvā bērniem mīlošu ģimeni" ietvaros sarunājamies ar kampaņas vēstnesi, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas Bērnu alternatīvās aprūpes jomas vadītāju un divu bērnu adoptētāju Daci Dzedoni. Kā bērni nonāk ārpusģimenes aprūpē un kāpēc viņi mēdz "iestrēgt" sistēmā, ceļojot no vienas aprūpes iestādes uz citu. Dace dalās ne tikai ar savu profesionālo skatījumu, bet arī ar personīgo pieredzi, adoptējot divus mazuļus, un atklāj, kāpēc bērnu izvēle "kā no veikala plaukta" viņas ģimenei nebija pieņemama. Klausies sarunu un uzzini, kādas ir atšķirības starp aizbildņiem, audžuģimenēm un adoptētājiem, kas ir viesģimenes, un kā pat vienkārša, cilvēcīga iejūtība pret uzņemošajām ģimenēm var mainīt kāda bērna pasauli. 

Dāvā bērniem mīlošu ģimeni! | Saruna ar Kasparu Prūsi par negaidītu pavērsienu pie mājas vārtiem

Kā rīkoties, ja vēlme palīdzēt bērniem no bērnu aprūpes iestādes saskaras ar reālās dzīves izaicinājumiem? Vai viesģimenes statuss dod bērnam veltas cerības, vai tieši otrādi – izglābj viņa nākotni? Šajā sarunā Latvijas Vecāku organizācijas pārstāve Ella Karele tiekas ar Atbalsta centra “TILTS” vadītāju, adoptētāju un viesģimenes statusa ieguvēju Kasparu Prūsi. Saruna tapusi Labklājības ministrijas sociālās kampaņas “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” ietvaros. Kaspars atklāti dalās savā ģimenes pieredzē – sākot no sākotnējās sajūsmas un apkārtējo atbalsta līdz brīdim, kad ģimenei jātiek galā ar negaidītiem uzvedības izaicinājumiem. Noskaidrosim, kāpēc apmācības ir vitāli svarīgas pirms bērna uzņemšanas, kā atšķiras adopcija no audžuģimenes vai viesģimenes statusa, un kā ikviens no mums, pat neuzņemot bērnu pilna laika aprūpē, var kļūt par nozīmīgu atbalstu.

Audžuvecāku pieredze: "Tas ir miljona darbs!" | Viesos pie Mitānu ģimenes "Jēru klubā”

Vai ir grūti kļūt par audžuģimeni, un kā savienot lauku saimniecības ikdienu ar audžubērnu uzņemšanu? Šajā sarunā viesojamies Valmieras novada saimniecībā "Jēru klubs" pie Ilzes un Valtera Mitāniem. Viņi dalās savā ģimenes pieredzē – sākot no brīža, kad saņēma pirmo zvanu no bāriņtiesas, līdz pat ikdienas izaicinājumiem un neizmērojamam gandarījumam, ko sniedz iespēja dot mājas un atbalstu bērniem, kuriem tas visvairāk nepieciešams. Saruna tapusi Labklājības ministrijas sociālās kampaņas "Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!" ietvaros. Sarunā uzzināsi: 🔹 Ar ko audžuģimenes statuss atšķiras no adopcijas? 🔹 Kā bioloģiskie bērni pieņem jaunos ģimenes locekļus dažādos vecumposmos? 🔹 Kādu palīdzību un drošības sajūtu šodien sniedz atbalsta centri un valsts? 🔹 Praktiskus ieteikumus ikvienam, kurš vēl tikai apsver iespēju kļūt par audžuvecāku.

Kā atvērt sirdi astoņgadīgam bērnam? | Saruna ar Meldru un Mārtiņu Gineišiem

Vai adopcija vienmēr nozīmē pieņemt ģimenē zīdaini? Kā tas ir – uzņemt savās mājās un sirdī jau astoņus gadus vecu bērnu, kuram ir sava, iespējams, sāpīga iepriekšējā dzīves pieredze? Šajā sarunā, kas norisinās kultūrvietā "Brīvības osta" Aizputē, tiekamies ar audžuvecākiem Meldru un Mārtiņu Gineišiem. Viņi dalās savā pieredzē par ģimenes paplašināšanu, sākot no mirkļa, kad izlasot bērna aprakstu, sirds pateica: "Šī ir mūsējā!", līdz pat izaicinājumiem, sabiedrības mītu laušanai un apslēpto talantu atklāšanai.

GALVENĀS ATZIŅAS NO SARUNAS: Vērtīgs nav tikai "ideālais" sākums: adopcija nav tikai mazulīšu pieņemšana. Vecāka bērna (piemēram, astoņgadnieka) ienākšana ģimenē nozīmē uzņemt jau veidojušos personību. Tas noņem daudzus nezināmos par bērna attīstību un sniedz lielisku iespēju palīdzēt atklāt viņa patiesos talantus (Gineišu ģimenes gadījumā – mīlestību pret klavierspēli!). Atbalsta kopienas spēks: audžuvecākiem nav jābūt vieniem! Atbalsta grupas un centri ir kritiski svarīgi, lai dalītos pieredzē ar līdzīgi domājošiem, mazinātu emocionālo spriedzi un saņemtu praktiskus padomus ikdienas izaicinājumos. Atklātība pret sabiedrības mītiem: stereotipi un "gēnu" mīti sabiedrībā joprojām ir dzīvi. Labākais veids, kā ar tiem cīnīties, ir atklātība – godīgi runājot ar skolotājiem, citiem vecākiem un pašiem bērniem, lai normalizētu adopciju kā brīnišķīgu ģimenes veidošanas ceļu. Mentori un viesģimenes maina dzīves: pat viena nedēļas nogale viesģimenē vai vienkāršs gājiens uz boulingu ar mentoru bērnam no iestādes var kļūt par cerības staru. Tas parāda viņiem veselīgu ģimenes modeli un to, kā izskatās ikdienas mīlestība un rūpes. Nedzīvo mītu purvā – sāc ar izpēti: ja tevi urda doma par adopciju, ļauj sev to pētīt! Sāc lasīt, apmeklē kursus un konsultējies. Šī izpēte vēl neuzliek galēju pienākumu, bet ļauj godīgi ieklausīties savā sirdī.

 Adopcija ir apzināta izvēle mīlēt | Saruna ar Emīlu Senkanu un Vadimu Gežu

Kas notiek vīrieša prātā un sirdī, kad viņš pieņem lēmumu kļūt par tēti adopcijas ceļā? Šajā sarunā tiekamies ar diviem iedvesmojošiem tētiem – uzņēmēju Emīlu Senkanu un zinātnieku Vadimu Gežu. Viņi dalās savā pieredzē par lēmuma pieņemšanas procesu un neizdzīvoto sapņu atlaišanu, pirmajām tikšanās reizēm, iekšējām cīņām, birokrātijas līkločiem un sabiedrības atbalstu. Uzzini, kā sagatavot ģimeni un partnerattiecības bērniņa ienākšanai, kā strādāt ar sevi sarežģītās situācijās un kāpēc adopcija nav glābšanas misija, bet gan apzināta izvēle mīlēt. Saruna tapusi Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas „Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” ietvaros. ✨ GALVENĀS ATZIŅAS NO SARUNAS: Adopcija nav glābšanas misija vai plāksteris neizdzīvotiem sapņiem – tā ir apzināta un mērķtiecīga izvēle uzņemt bērnu, lai viņu mīlētu. Tēva un bērna piesaiste nerodas vienā mirklī kā uz burvju mājiena; tas ir pakāpenisks process, kas prasa laiku, pacietību un pastāvīgu darbu pie savstarpējām attiecībām. Bērna adopcijas fakts nav jātur noslēpumā – atklāta saruna jau no mazotnes palīdz bērnam to pieņemt kā dabisku savas identitātes daļu un novērš traumatiskus pārdzīvojumus pusaudžu vecumā. Bērna ienākšana ģimenē prasa nepārtrauktu vecāku darbu ar sevi, tāpēc ir kritiski svarīgi lūgt palīdzību un izmantot atbalsta centru, psihologu, terapiju un adoptētāju kopienas sniegtos resursus. Ideāls brīdis adopcijai nepienāks nekad – tas vienmēr ir lēciens nezināmajā, kas prasa drosmi un paļaušanos, taču rezultātā veidojas patiesas, mīļas un pilnvērtīgas ģimenes attiecības.