Tas var sākties ar negaidītu telefona zvanu no slimnīcas vai pieklusinātu ārsta balsi, kas skaidro, ko nozīmē diagnoze, funkcionēšanas ierobežojumi. Citreiz – ar to, ka vecāki kļūst vājāki, nestabilāki – līdz vienā rītā tu saproti: viņi vairs netiek galā paši. No šī brīža tava dzīve, kas līdz šim ritēja savu ierasto gaitu, pēkšņi mainās.
Tu kļūsti par kāda cita rokām, kājām, balsi un atmiņu. Un, pat ja dari to no sirds, – tas ir grūti. Latvijā ir tūkstošiem cilvēku, kuri katru dienu rūpējas par saviem tuviniekiem – bērniem, vecākiem, dzīvesbiedriem, jo viņu veselības stāvoklis prasa īpašu uzmanību. Reizēm tas ir arī kāds pavisam cits cilvēks – kaimiņš, paziņa, draugs vai kolēģis, kuram ir vajadzīga palīdzība un tu esi tas, kurš ir līdzās. Kur meklēt atbalstu? Kā saņemt palīdzību? Kā šajā dzīves posmā nezaudēt saikni ar citiem? Un kā, rūpējoties par otru, noturēt līdzsvaru un nepazaudēt sevi?
Pirmā pietura – ģimenes ārsts
Aprūpes ceļš gandrīz vienmēr sākas ar veselības jautājumu risināšanu. Visbiežāk pirmais solis ir saruna ar ģimenes ārstu. Viņš izvērtē veselības stāvokli, nosaka ārstēšanas plānu un, ja nepieciešams, iesaka aprūpi mājās vai rehabilitāciju.
Ja tavam tuviniekam ir smags veselības stāvoklis, ģimenes ārsts var sagatavot dokumentus tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai vai invaliditātes statusa noteikšanai Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā. Tas ir būtisks solis, lai tavs tuvinieks varētu saņemt atbilstošu valsts atbalstu – piemēram, tehniskos palīglīdzekļus, invaliditātes pensiju, īpašas kopšanas pabalstu, asistenta/pavadoņa pakalpojumu u.c.
Ja tev nav līdz galam skaidrs ārstēšanas plāns, pie kuriem veselības aprūpes speciālistiem ir jāvēršas vai kā saņemt tavam tuviniekam nepieciešamo veselības aprūpi, nebaidies jautāt atkārtoti. Tev ir tiesības saprast.
Sociālais dienests – vieta, kur saņemt praktisku atbalstu
Kad tavs tuvinieks vairs ikdienā nespēj pats par sevi parūpēties, nākamais solis ir sazināties ar sociālo dienestu, kuru atradīsi, meklējot pēc tuvinieka deklarētās dzīvesvietas adreses. Tur uzzināsi, kādu atbalstu vari saņemt gan tu kā aprūpētājs, gan tavs tuvinieks.
Pēc situācijas izvērtēšanas sociālais dienests var piešķirt dažāda veida atbalstu. Aprūpe mājās ir viens no izplatītākajiem risinājumiem gadījumos, kad tavam tuviniekam ir nepieciešama regulāra palīdzība. Pašvaldība var piešķirt aprūpes mājās pabalstu vai nodrošināt profesionāla aprūpētāja palīdzību. Ja tavam tuviniekam ir kustību traucējumi vai viņam ir grūti staigāt pa māju, pastāv iespēja saņemt atbalstu mājokļa pielāgošanai – piemēram, pielikt atbalsta rokturus vannas istabā/tualetē vai uzstādīt uzbrauktuvi pie mājas ieejas.
Ja ir nepieciešams nokļūt ārstniecības iestādē, bet nav tam piemērota transporta, sociālais dienests var nodrošināt specializēto transportu. Savukārt situācijā, kad tuviniekam dienas laikā vajadzīga uzraudzība un sociālais kontakts, viņam var piedāvāt vietu dienas aprūpes centrā, kur drošā vidē lietderīgi pavadīt laiku. Šis ir tikai neliels ieskats tajā, kādu atbalstu var sniegt sociālais dienests. Konkrētā atbalsta veids un apmērs būs atkarīgs no cilvēka vajadzībām un pašvaldības iespējām.
Svarīgi atcerēties, ka arī tu kā aprūpētājs vari saņemt atbalstu. Sociālais dienests sniedz atbalstu, konsultējot un palīdzot risināt dažādas situācijas, kā arī piedāvā gan psihologa konsultācijas, gan iespēju tev kā aprūpētājam izmantot atelpas brīdi (līdz 30 diennaktīm gadā). Tas nozīmē, ka uz noteiktu laiku kāds pārņem aprūpes pienākumus tavā vietā, lai tu vari atgūt spēkus un veltīt laiku sev. Tu vari kļūt par sava tuvinieka asistentu vai pat oficiālu aprūpētāju – noslēdzot līgumu ar sociālo dienestu vai pakalpojumu sniedzēju. Tā ir iespēja saņemt atlīdzību.
Katra pašvaldība pakalpojumus un atbalstu nodrošina atšķirīgi – gan pēc apjoma, gan piešķiršanas nosacījumiem, tāpēc visdrošāk ir doties uz sociālo dienestu, izstāstīt savu situāciju un kopā ar sociālo darbinieku sameklēt piemērotāko risinājumu. Pirms dodies turp, vari iepazīties ar informāciju pašvaldības vai sociālā dienesta mājaslapā – tas palīdzēs labāk sagatavoties sarunai.
Sabiedrībā joprojām pastāv maldīgs priekšstats, ka vērsties sociālajā dienestā ir kauns – it kā tas nozīmētu vājumu vai neveiksmi. Tas kavē cilvēkus saņemt sev pienākošos atbalstu. Patiesībā sociālā dienesta atbalsts pienākas ikvienam. Tas ir solis pretī risinājumam un drosme atzīt, ka situācija ir nopietna un rūpes par otru prasa vairāk, nekā iespējams nest vienatnē.
Algots darbs un aprūpe – vai to var apvienot?
Daudzi aprūpētāji turpina strādāt. Visbiežāk tāpēc, ka nepieciešami ienākumi. Citreiz – tāpēc, ka darbs ir vienīgais brīdis dienā, kad vari būt tu pats: ārpus aprūpes, ārpus diagnozēm. Taču šī dubultā slodze var izsmelt gan fiziski, gan emocionāli, un kādā brīdī var šķist gandrīz neiespējami to visu savienot.
Pirms pieņemt galējo lēmumu par darba attiecību pārtraukšanu, iepazīsties ar vairākām Darba likumā iekļautajām iespējām, kuras vari izmantot kā aprūpētājs. Piemēram, ir iespējams vienoties ar darba devēju par elastīgu darba laiku vai strādāt attālināti. Likums paredz arī līdz piecām neapmaksātām atvaļinājuma darbadienām gadā, lai aprūpētu tuvinieku. Savukārt, ja tu aprūpē bērnu ar invaliditāti, ir pieejams papildu atvaļinājums.
Tomēr viss sākas ar sarunu. Ja baidies, ka darba devējs nesapratīs, runā atklāti. Daudzi darba devēji ir pretimnākoši – vienkārši viņiem ir jāzina, kāda ir tava situācija. Uzticēšanās, skaidrs grafiks un savstarpēja sapratne ir pamatā tam, lai tu varētu noturēt līdzsvaru un saglabāt gan rūpes par savu tuvinieku, gan savu vietu profesionālajā dzīvē.
Aprūpe ir prasme – un Tu vari to apgūt
Rūpēties par citu cilvēku nav tikai “būt līdzās”. Tā ir prasme, kas prasa gan zināšanas, gan drosmi mācīties no jauna. Kā pareizi pacelt gulošu cilvēku, lai pašam nesāp mugura? Kā aprūpēt cilvēku ar demenci? Kā reaģēt, ja cilvēks zaudē spēju komunicēt? Šādas situācijas prasa ne tikai līdzjūtību, bet arī praktiskas iemaņas.
Līdz 2025. gada beigām Sociālās integrācijas valsts aģentūra ESF+ projekta ietvaros piedāvā apmācības neformālajiem aprūpētājiem. Mācību programma aptver visas svarīgās tēmas, ar kurām aprūpētāji var saskarties ikdienā. Tā veidota piecos tematiskos moduļos: “Medicīna un aprūpe”, “Saskarsme”, “Sadzīve, vide un ergonomika”, “Aprūpētāja pašaprūpe” un “Tiesības un pienākumi”.
Mācības notiek gan Jūrmalā, gan atsevišķos gadījumos – citos Latvijas reģionos. Šīs mācības ir plānots organizēt arī turpmāk.
Pieejami arī dažādi video kursi, ko var atrast gan nevalstisko organizāciju mājaslapās, gan tādās platformās kā YouTube. Noderīgu informāciju sniedz rokasgrāmatas un speciālistu veidoti materiāli par aprūpi un atbalstu konkrētu diagnožu gadījumos.
Par apmācību iespējām sazinies ar sociālo dienestu vai Sociālās integrācijas valsts aģentūru.
Kopā ir vieglāk – arī nevalstiskās organizācijas un draudzes ir līdzās
Vēl viens būtisks atbalsta tīkls ir nevalstiskās organizācijas un draudzes. Vairākas no tām rīko atbalsta grupas aprūpētājiem – tā ir vieta, kur vari dalīties ar savu pieredzi, saņemt praktisku padomu vai vienkārši izrunāties ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga pieredze kā tev. Šīs organizācijas sniedz arī praktisku palīdzību – sākot no materiāla atbalsta, pārtikas pakām, higiēnas precēm un tehniskajiem palīglīdzekļiem, līdz pat praktiskam atbalstam aprūpes procesā. Tas var ietvert gan padomus ikdienas aprūpē, gan arī palīdzību konkrētās situācijās, piemēram, pozicionēšanā vai pārvadāšanā.
Vairākas organizācijas piedāvā arī psihologa, sociālā darbinieka vai kapelāna konsultācijas, apmācības, kā arī palīdzību dokumentu kārtošanā, ja aprūpes situācija kļūst juridiski un praktiski sarežģīta. Vērtīgākie padomi bieži nāk no tiem, kuri paši zina, kā tas ir – aprūpēt. Viņu pieredze var palīdzēt saprast, tikt galā un justies drošāk. Meklē šos cilvēkus draudzē, atbalsta grupās, interneta forumos vai sociālajos tīklos.
Parūpējies arī par sevi
Aprūpētāji bieži atdod visu savu enerģiju, rūpējoties par citiem. Taču ir svarīgi atcerēties – lai spētu palīdzēt otram, vispirms jāparūpējas par sevi. Izmanto valsts, pašvaldības, nevalstisko organizāciju, draudžu un kopienas atbalstu.
Palīdzi pastāstot
Varbūt tu pats šobrīd esi aprūpētājs. Varbūt zini kādu – draugu, kolēģi vai kaimiņu –, kurš ik dienas rūpējas par savu tuvinieku. Iespējams, viņš vēl nezina, ka ir pieejams atbalsts un cilvēki, kas viņa situāciju patiešām saprot. Ja tev šķiet, ka šī informācija kādam var palīdzēt, – padalies. Iespējams, tieši šodien tā būs īstajā vietā un laikā.
Svarīgi atcerēties, ka atbalsts nav paredzēts tikai tuviniekiem. Ja esi aprūpētājs kādam, ar ko tevi nesaista ģimenes saites, arī tev ir tiesības vērsties pēc atbalsta. Atbalsta pasākumi tiek piešķirti, vadoties pēc aprūpes vajadzībām, nevis attiecību veida starp cilvēkiem. Galvenais kritērijs – vai cilvēkam ir nepieciešama aprūpe un vai tu esi tas, kurš to sniedz.
Raksts tapis Labklājības ministrijas ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3/1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.
Lai veicinātu sabiedrības izpratni par vienlīdzīgām iespējām un diskriminācijas novēršanu, Labklājības ministrijas uzdevumā ir veikta izpēte un izstrādāta stratēģija sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņai.
Izpēte atklāja, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji nespēj atpazīt netiešo diskrimināciju un informētība par ziņošanas mehānismiem joprojām ir nepietiekama. Īpaši zema izpratne konstatēta reģionos un diskriminācijas riskam pakļauto grupu vidū. Vienlaikus izpētē secināts, ka cilvēki daudz labāk izprot diskriminācijas problēmu, ja tā skar viņu tuvāko sociālo loku, kas norāda uz personīgu un emocionāli uzrunājošu vēstījumu veidošanas nepieciešamību.
Stratēģija izstrādāta ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3/1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros, veicot politikas plānošanas dokumentu analīzi, ekspertu intervijas, fokusgrupu diskusijas, kā arī balstoties uz iepriekš veiktu kampaņu, pētījumu un ārvalstu pieredzes analīzi.
Stratēģijā izvirzītais komunikācijas kampaņas virsmērķis ir mazināt diskrimināciju Latvijā, vairojot Latvijas iedzīvotāju izpratni par tās dažādajiem izpausmes veidiem un katra iespējām tos novērst.
Lai sasniegtu pēc iespējas plašāku auditoriju, stratēģijā paredzēta mērķtiecīga un daudzslāņaina komunikācijas pieeja, kas ietver gan izglītojošus un informatīvus materiālus, gan emocionāli uzrunājošus vēstījumus, kas pielāgoti dažādām sabiedrības grupām. Kampaņā tiks izmantoti tradicionālie un digitālie informācijas kanāli, īpašu uzmanību pievēršot vietējo kopienu iesaistei, īpaši uzrunājot cilvēkus Latvijas reģionos, un cilvēkstāstiem, kas ar empātiju palīdz atpazīt un novērst diskrimināciju.
Balstoties uz šo stratēģiju, tiks īstenota sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņa diskriminācijas mazināšanai, īpaši akcentējot, kā pārklājas un savstarpēji mijiedarbojas diskriminācija pēc vecuma, invaliditātes un dzimuma, radot unikālus izaicinājumus noteiktām indivīdu grupām. Sabiedrība tiks aicināta pamanīt un novērst nevienlīdzību, kas rodas šādas mijiedarbības rezultātā.