ANO Komitejas viedoklis lietā I.R. pret Latviju

Apvienoto Nāciju Organizācija                                           CRPD/C/34/D/95/2022

Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Izplatīšana: vispārēja
2026. gada 29. aprīlis
Oriģinālvaloda: angļu valoda.

Personu ar invaliditāti tiesību komiteja

Komitejas viedoklis, kas pieņemts saskaņā ar Fakultatīvā protokola 5. pantu par paziņojumu Nr. 95/2022*, **

1.1. Paziņojuma autors ir Latvijas pilsonis I. R. Viņš apgalvo, ka ir pārkāptas Konvencijas 5. panta 1. punktā un 27. panta (1) (a) un (h) punktā noteiktās tiesības. Fakultatīvais protokols attiecībā uz dalībvalsti stājās spēkā 2010. gada 30. septembrī. Paziņojuma autoru nepārstāv juridiskais pārstāvis.

1.2. 2023. gada 23. augustā Komiteja, rīkojoties ar tās īpašā ziņotāja starpniecību par jaunu paziņojumu un pagaidu pasākumiem, noraidīja dalībvalsts lūgumu izskatīt paziņojuma pieņemamību atsevišķi no tā izskatīšanas pēc būtības.

A. Pušu sniegtās informācijas un argumentu kopsavilkums

Faktiskie apstākļi

2.1. 1992. gada 8. jūnijā autors uzsāka darbu pašvaldības ūdensapgādes uzņēmumā. 2014. gada 29. decembrī viņš pārtrauca darbu “pārejošas darbnespējas” dēļ. 2015. gada 19. jūnijā autors iesniedza pieteikumu invaliditātes noteikšanai. 2015. gada 2. jūlijā pašvaldības ūdensapgādes uzņēmums izsniedza paziņojumu par darba līguma uzteikumu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktu. Šī norma paredz, ka darba devējs var rakstveidā uzteikt darba līgumu, ja darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ nav veicis darbu ilgāk par sešiem mēnešiem nepārtraukti vai vienu gadu triju gadu laikposmā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Šajā termiņā neieskaita grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, kā arī atsevišķu darbnespējas periodu, ja darbnespējas cēlonis ir nelaimes gadījums darbā, kas saistīts ar vides faktoru iedarbību, vai arodslimība. Paziņojumā, kas tika izsniegts pēc tam, kad autors bija bijis prombūtnē no darba ilgāk nekā sešus mēnešus, bija norādīts, ka darba tiesisko attiecību izbeigšana stāsies spēkā ne agrāk kā 2015. gada 20. jūlijā.

2.2. 2015. gada 26. jūnijā Valsts darba inspekcija saistībā ar autora arodveselības izmeklēšanu veica darba vietas higiēnisko raksturojumu, kurā piedalījās arī pašvaldības ūdensapgādes uzņēmuma pārstāvji. Pēc autora teiktā, līdz ar to uzteikumu izsniegšanas brīdi, uzņēmums bija informēts par viņa arodslimību. 2015. gada 20. jūlijā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija noteica autoram III invaliditātes grupu ar cēloni “slimība” no 2015. gada 19. jūnija. Vēlāk invaliditātes statuss tika pagarināts līdz 2018. gada 18. jūnijam. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija arī noteica, ka laikposmā no 2017. gada 22. maija līdz 2019. gada 21. maijam, kā arī pēc tam no 2019. gada 22. maija līdz 2024. gada 21. maijam autoram ir III invaliditātes grupa ar 25 % darbspēju zaudējumu arodslimības dēļ. Komisija secināja, ka autora darbs viņam ir bijis kaitīgs***. 2015. gada 26. augustā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra Arodslimību ārstu komisija konstatēja, ka autoram ir arodslimība.

2.3. 2015. gada 27. jūlijā autors iesniedza prasību Rīgas pilsētas Vidzemes rajona tiesā pret pašvaldības ūdensapgādes uzņēmumu, lūdzot atzīt darba tiesisko attiecību izbeigšanu par spēkā neesošu un atjaunot viņu darbā. Autors norādīja, ka darba līguma uzteikums bijis prettiesisks, jo viņa darbnespējas cēlonis bija arodslimība un uzteikumam bija jābūt saskaņotam ar abām arodbiedrībām, kuru biedrs viņš bija, nevis tikai ar vienu no tām. 2015. gada 21. septembrī Rīgas pilsētas Vidzemes rajona tiesa noraidīja autora prasību, pamatojoties uz to, ka arodslimība viņam tika diagnosticēta 2015. gada 26. augustā, proti, pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas, kā arī iespējamais darba devēja saziņas trūkums ar arodbiedrībām nav bijis prettiesisks. Nenorādītā datumā autors pārsūdzēja Rīgas pilsētas Vidzemes rajona tiesas spriedumu. 2016. gada 25. janvārī Rīgas apgabaltiesa apmierināja autora apelācijas sūdzību, norādot, ka darba devējam bija zināms par notiekošo izmeklēšanu saistībā ar iespējamu arodslimību kā autora darbnespējas cēloni, kas vēlāk tika apstiprināta. Tādēļ darba devējam bija jāizvērtē, vai nepastāv šķēršļi darba līguma uzteikumam saskaņā ar Darba likumu. Līdz ar to apgabaltiesa secināja, ka uzteikums nebija tiesiski pamatots. 2017. gada 4. jūlijā pēc pašvaldības ūdensapgādes uzņēmuma kasācijas sūdzības Augstākā tiesa atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai. Augstākā tiesa norādīja, ka laikā, kad pašvaldības ūdensapgādes uzņēmums izsniedza uzteikumu, bija izpildīti abi Darba likumā paredzētie nosacījumi, kas darba devējam ļāva uzteikt darba līgumu. Tādēļ apelācijas instances tiesas secinājums, ka pašvaldības ūdensapgādes uzņēmums patvaļīgi pieņēmis, ka autora darbnespējas cēlonis nav arodslimība, bija pretrunā lietā esošajiem pierādījumiem. Turklāt darba devējiem nav ne iespēju, ne kompetences izvērtēt slimības raksturu.

2.4. 2017. gada 11. augustā Rīgas apgabaltiesa pieņēma jaunu spriedumu, ar kuru pilnībā noraidīja autora prasību pret pašvaldības ūdensapgādes uzņēmumu. 2017. gada 17. novembrī Augstākā tiesa atteicās apmierināt autora kasācijas sūdzību. 2018. gada 26. februārī Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu pēc autora konstitucionālās sūdzības, norādot, ka nav sniegts juridiskais pamatojums, kas ļautu konstatēt Satversmes vai autora pamattiesību aizskārumu.

Sūdzība

3. Autors apgalvo, ka viņa atlaišana no darba nebija pamatota ar valsts tiesību aktiem un ka tiesas nenodrošināja viņa tiesību aizsardzību, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības, kas noteiktas Konvencijas 5. panta 1. punktā un 27. panta 1. punkta a) un h) apakšpunktā. Viņš norāda, ka tika atlaists no darba, neraugoties uz Darba likuma 109. pantā paredzēto aizsardzību pret atlaišanu invaliditātes dēļ, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības saskaņā ar Konvencijas 5. pantu. Autors atsaucas uz Komitejas atziņu, ka Konvencijas 27. pants paredz dalībvalstu pienākumu radīt labvēlīgus un veicinošus apstākļus nodarbinātībai, tostarp privātajā sektorā.¹ Viņš apgalvo, ka dalībvalsts nespēja viņu aizsargāt pret atlaišanu no darba ir acīmredzami patvaļīga, pielīdzināma tiesību un taisnīgu tiesu liegumam un ir uzskatāma par Konvencijas 27. panta pārkāpumu. Kā kompensāciju autors lūdz piešķirt 30 000 euro, kas atbilst viņa trīs gadu darba algai, rēķinot no viņa mēnešalgas apmēra, kas ir 800 euro.

Dalībvalsts apsvērumi par pieņemamību un lietas būtību

4.1. Savos 2022. gada 27. maija apsvērumos dalībvalsts lūdz Komiteju atzīt paziņojumu par nepieņemamu saskaņā ar Fakultatīvā protokola 2. panta b) un e) apakšpunktu, jo tas nav savienojams ar Konvencijas noteikumiem un ir acīmredzami nepamatots.

4.2. Dalībvalsts norāda, ka tā nav diskriminējusi autoru invaliditātes dēļ un līdz ar to nav pārkāpusi Konvencijas 5. panta 1. punktā noteiktās tiesības. Dalībvalsts apgalvo, ka paziņojums attiecas uz individuālu darba tiesību strīdu, kuru izskatīja visās nacionālo tiesu instancēs. Tiesas izvērtēja visus lietā esošos pierādījumus, secināja, ka autora atlaišana no darba bija tiesiski pamatota, jo viņš sešus mēnešus pēc kārtas nebija spējis strādāt un darba uzteikuma izsniegšanas brīdī viņam nebija noteikta ne invaliditāte, ne arodslimība. Tādējādi pret autoru tika īstenota tāda pati attieksme kā pret personām, kurām darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī nebija konstatēta invaliditāte vai arodslimība. Saskaņā ar dalībvalsts sniegto informāciju autors tiesām lūdza izvērtēt viņa atlaišanas tiesiskumu, atsaucoties nevis uz invaliditāti, bet gan uz apstākļiem, kas saistīti ar arodslimības diagnosticēšanu, kā arī uz to, ka nebija saņemta abu arodbiedrību piekrišana, kuru biedrs viņš bija. Dalībvalsts uzskata, ka šie jautājumi neietilpst Konvencijas piemērošanas jomā. Turklāt dalībvalsts norāda, ka Konvencijas 27. pants pats par sevi neaizliedz izbeigt darba tiesiskās attiecības ar personām ar invaliditāti. Tā kā autora atlaišanas brīdī viņam nebija diagnosticēta ne arodslimība, ne invaliditāte, minētā panta pārkāpums neesot konstatējams.

4.3. Dalībvalsts norāda, ka Darba likums aizliedz diskrimināciju pret personām ar invaliditāti darba vietā un uzliek darba devējiem pienākumu veicināt vienlīdzīgas tiesības, pielāgot darba vidi un sekmēt personu ar invaliditāti iespējas nodibināt darba tiesiskās attiecības, pildīt darba pienākumus, saņemt paaugstinājumu amatā un piedalīties apmācībās, ciktāl šādi pasākumi nerada nesamērīgu slogu darba devējam. Ne invaliditāte, ne pārejoša darbnespēja pati par sevi nevar būt par pamatu personas atlaišanai no darba. Vienlaikus Darba likums paredz iespēju darba devējam izbeigt darba tiesiskās attiecības ar darbinieku, ja viņš nepārtrauktas slimības dēļ sešus mēnešus nav spējis veikt savus darba pienākumus.

Autora komentāri par dalībvalsts apsvērumiem attiecībā uz pieņemamību un lietas būtību

5. Savos 2022. gada 28. septembra komentāros autors uzsver, ka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija 2015. gada 20. jūlijā noteica invaliditāti no 2015. gada 19. jūnija, proti, pirms paziņojuma par darba līguma uzteikumu izsniegšanas. Viņa veselības kaitējums tika novērtēts 29–59 %**** apmērā. Autors norāda, ka arodslimības izskatīšanas un atzīšanas process parasti ilgst deviņus līdz divpadsmit mēnešus, savukārt likums pieļauj darba tiesisko attiecību izbeigšanu jau pēc sešiem slimības mēnešiem. Turklāt autors apgalvo, ka pašvaldības ūdensapgādes uzņēmums bija informēts par Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas izdotajiem dokumentiem saistībā ar viņa pārejošo darbnespēju.

Dalībvalsts papildu apsvērumi

6.1. Savos 2023. gada 20. decembra apsvērumos dalībvalsts norāda, ka Invaliditātes likums paredz lēmuma par invaliditātes statusa noteikšanu ar datumu, lai personai nodrošinātu tiesības saņemt invaliditātes pensiju, sociālā nodrošinājuma pabalstus vai citus attiecīgos pabalstus. Dalībvalsts atkārtoti uzsver, ka darba attiecību uzteikuma paziņojuma izsniegšanas brīdī ne autoram, ne viņa darba devējam nebija informācijas, kas liecinātu, ka vēlāk viņam tiks noteikta invaliditāte. Dalībvalsts norāda, ka darbiniekam, kuram ir diagnosticēta arodslimība, tiek nodrošināta īpaša aizsardzība, tostarp atlaišanas gadījumā, kā arī tiesības saņemt lielāku apdrošināšanas atlīdzību. Tādējādi autoram bija tiesības saņemt paaugstinātus sociālās apdrošināšanas maksājumus un kompensāciju ārstēšanās un rehabilitācijas izdevumu segšanai. Viņš saņēma arī atlaišanas pabalstu. Personām ar invaliditāti ir arī tiesības uz pārkvalifikāciju un profesionālo rehabilitāciju gadījumos, kad tās vairs nevar turpināt strādāt savā profesijā. Dalībvalsts atkārtoti norāda, ka autora darba tiesisko attiecību izbeigšana nebija saistīta ar viņa invaliditāti un tādēļ nav uzskatāma par Konvencijas 5. vai 27. panta pārkāpumu.

6.2. Dalībvalsts norāda, ka laikposmā no 2019. līdz 2022. gadam Labklājības ministrija piedalījās Eiropas Komisijas Strukturālo reformu atbalsta programmas projektā, kura mērķis bija izvērtēt un pilnveidot invaliditātes novērtēšanas sistēmu Latvijā. Labklājības ministrija pašlaik pārskata invaliditātes noteikšanas kritērijus, lai tos saskaņotu ar Pasaules Veselības organizācijas standartiem.

B. Jautājumi un process Komitejā

Pieņemamības izvērtēšana

7.1. Pirms izskatīt jebkuru paziņojumā ietverto prasījumu, Komitejai saskaņā ar Fakultatīvā protokola 2. pantu un procesuālo noteikumu 70. noteikumu ir jālemj, vai paziņojums ir pieņemams izskatīšanai atbilstoši Fakultatīvajam protokolam.

7.2. Komiteja ņem vērā dalībvalsts argumentu, ka paziņojums ir atzīstams par nepieņemamu saskaņā ar Fakultatīvā protokola 2. panta b) un e) apakšpunktu, jo tas nav savienojams ar Konvencijas noteikumiem un ir acīmredzami nepietiekami pamatots. Tomēr Komiteja uzskata, ka autora apgalvojumi par viņa Konvencijā noteikto tiesību pārkāpumiem, kas izriet no dalībvalsts tiesu lēmumiem apstiprināt viņa atlaišanu pēc sešu mēnešu darbnespējas perioda laikā, kamēr vēl norisinājās viņa invaliditātes novērtēšanas process, rada pēc būtības izskatāmus jautājumus saskaņā ar Konvenciju. Komiteja turklāt uzskata, ka pieņemamības izvērtēšanas vajadzībām autors ir pietiekami pamatojis savus apgalvojumus par Konvencijas 5. panta 1. punkta un 27. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu. Vienlaikus Komiteja uzskata, ka autors nav sniedzis pietiekamu informāciju, lai tā varētu izvērtēt viņa apgalvojumu par Konvencijas 27. panta 1. punkta h) apakšpunkta pārkāpumu. Tādēļ Komiteja secina, ka Fakultatīvā protokola 2. panta b) un e) apakšpunkts nerada šķēršļus autora prasījumam par Konvencijas 5. panta 1. punkta un 27. panta 1. punkta a) apakšpunkta iespējamu pārkāpumu pieņemamībai. Tā kā nepastāv citi šķēršļi paziņojuma pieņemamībai, Komiteja atzīst paziņojumu par pieņemamu un turpina tā izskatīšanu pēc būtības.

Lietas izskatīšana pēc būtības

8.1. Komiteja ir izskatījusi paziņojumu, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo un saņemto informāciju, saskaņā ar Fakultatīvā protokola 5. pantu un Komitejas reglamenta 73. noteikuma 1. punktu.

8.2. Komiteja ņem vērā autora apgalvojumu, ka viņš tika atlaists no darba pašvaldības ūdensapgādes uzņēmumā viņa invaliditātes un arodslimības dēļ, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības, kas noteiktas Konvencijas 5. panta 1. punktā un 27. panta 1. punkta a) un h) apakšpunktā. Komiteja arī ņem vērā dalībvalsts argumentu, ka atlaišana no darba atbilda valsts tiesību aktiem, jo paziņojuma par darba tiesisko attiecību izbeigšanu izsniegšanas brīdī nebija konstatēta invaliditāte vai arodslimība, līdz ar to pret autoru tika īstenota tāda pati attieksme kā pret citām personām, kurām nav noteikta invaliditāte vai arodslimība. Komiteja turklāt ņem vērā, ka valsts tiesas pārbaudīja visus lietā nozīmīgos pierādījumus un atzina autora atlaišanu par tiesisku. Tāpat autors saņēma sociālās apdrošināšanas maksājumus, kompensāciju par ārstēšanos un rehabilitāciju, kā arī atlaišanas pabalstu.

8.3. Komiteja vērš uzmanību, ka saskaņā ar Konvencijas 2. pantu jēdziens “diskriminācija invaliditātes dēļ” ir jebkāda atšķirīga attieksme, izslēgšana vai ierobežošana invaliditātes dēļ, kuras mērķis vai sekas ir mazināt vai liegt personai cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai īstenošanu uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citiem politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsoniskajā vai jebkurā citā jomā. Komiteja arī vērš uzmanību, ka tiesību norma, kas tiek piemērota neitrālā veidā, var radīt diskriminējošas sekas, ja netiek ņemti vērā to personu individuālie apstākļi, kurām šī norma tiek piemērota. Tiesības netikt diskriminētam, īstenojot Konvencijā garantētās tiesības, var tikt pārkāptas arī tad, ja valsts bez objektīva un saprātīga pamatojuma nenodrošina atšķirīgu attieksmi pret personām, kuru situācija ir būtiski atšķirīga.² Komiteja turklāt vērš uzmanību, ka nediskriminācijas un vienlīdzības principi ir Konvencijas 27. panta pamatpienākumi, un tie attiecas arī uz trešo personu, tostarp uzņēmējdarbības sektora, rīcību un ir piemērojami visā nodarbinātības ciklā. Tas ietver darbinieku atlasi, pieņemšanu darbā un nodarbinātību, darba attiecību turpināšanos, apmācību programmas un karjeras izaugsmi, kā arī darba meklēšanu, pieteikšanos darbam un darba tiesisko attiecību izbeigšanu.³

8.4. Attiecībā uz dalībvalsts argumentu, ka autora arodslimības esība viņa atlaišanas brīdī vēl nebija konstatēta, Komiteja vērš uzmanību, ka saskaņā ar Konvencijas 1. pantu personu ar invaliditāti jēdziens ietver personas ar ilgstošiem fiziskiem, garīgiem, intelektuāliem vai maņu funkciju traucējumiem, kuri mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var kavēt šo personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrībā uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citiem. Tādēļ Komiteja uzskata, ka formālai invaliditātes atzīšanai ir pierādījuma nozīme, nevis konstitutīva nozīme. Šajā lietā autora invaliditāte un arodslimība tika konstatēta 2015. gada 26. augustā, proti, pēc viņa atlaišanas no darba 2015. gada 2. jūlijā. Tomēr puses neapstrīd to, ka autors sešus mēnešus bija prombūtnē no darba darbnespējas dēļ un ka pašvaldības ūdensapgādes uzņēmums viņu atlaida tieši šī iemesla dēļ, vienlaikus zinot, ka viņš jau bija uzsācis invaliditātes formālās noteikšanas procedūru. Līdz ar to Komiteja konstatē, ka autora darba devējs pilnībā apzinājās, ka autoram bija funkcionāli traucējumi, kuru dēļ viņš sešus mēnešus nespēja pildīt savus darba pienākumus, kā arī zināja, ka viņš ir iesniedzis pieteikumu invaliditātes noteikšanai. Komiteja arī norāda, ka dalībvalsts tiesas noraidīja autora prasījumu par atlaišanas apstrīdēšanu, pamatojoties uz to, ka netika atzīts, ka viņa prombūtne bija saistīta ar invaliditāti. Tomēr Komiteja atzīmē, ka autors jau bija iesniedzis pieteikumu šādas atzīšanas saņemšanai, un uzskata par patvaļīgu to, ka dalībvalsts tiesas noraidīja viņa prasījumu šī iemesla dēļ laikā, kad cita dalībvalsts institūcija vienlaikus izskatīja autora pieteikumu invaliditātes noteikšanai. Ņemot vērā to, ka darba devējs ilgāk kā sešus mēnešus bija informēts par autora funkcionēšanas ierobežojumiem, kā arī to, ka bija uzsākts invaliditātes noteikšanas process, Komiteja uzskata, ka valsts tiesu lēmums pamatot atlaišanu ar oficiāla invaliditātes statusa trūkumu ir uzskatāms par diskrimināciju invaliditātes dēļ, kas pārkāpj Konvencijas 5. un 27. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktās tiesības. Komiteja uzskata, ka dalībvalsts papildu apsvērumi par to, ka tiesas bija izvērtējušas visus būtiskos pierādījumus pirms autora atlaišanas no darba apstiprināšanas un ka viņam tika nodrošināta sociālā aizsardzība, nav nozīmes attiecībā uz tiesu lēmumu diskriminējošo raksturu, apstiprinot autora atlaišanu no darba.

8.5. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komiteja secina, ka dalībvalsts ir pārkāpusi autora tiesības, kas noteiktas Konvencijas 5. pantā un 27. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

C. Secinājumi un rekomendācijas

9. Komiteja, rīkojoties saskaņā ar Fakultatīvā protokola 5. pantu, uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Konvencijas 5. panta un 27. panta 1. punkta a) apakšpunkta. Tādēļ Komiteja sniedz dalībvalstij šādus ieteikumus:

(a) Attiecībā uz autoru dalībvalstij ir pienākums:

i) nodrošināt viņam efektīvu tiesību aizsardzību, tostarp efektīvu atlīdzinājumu, pienācīgu naudas kompensāciju par Konvencijā garantēto viņa tiesību pārkāpumiem, kā arī visu nepieciešamo atbalstu, lai viņš varētu atkārtoti iekļauties darba tirgū un atrast citu darbu, ja viņš to vēlas;

ii) publicēt šo viedokli, nodrošināt tā tulkojumu dalībvalsts oficiālajā valodā un plaši izplatīt piekļūstamos formātos, lai tas būtu pieejams visām sabiedrības grupām;

(b) Vispārīgi dalībvalstij ir pienākums veikt pasākumus, lai nākotnē novērstu līdzīgus pārkāpumus. Šajā sakarā Komiteja pieprasa dalībvalstij nodrošināt, ka Darba likuma normas par darba tiesisko attiecību izbeigšanu pilnībā atbilst Konvencijas prasībām, kā arī veikt pasākumus, lai veicinātu izpratni par personu ar invaliditāti tiesībām strādāt vienlīdzīgi ar citiem.

10. Saskaņā ar Fakultatīvā protokola 5. pantu un Komitejas reglamenta 76. noteikumu dalībvalstij sešu mēnešu laikā ir jāiesniedz Komitejai rakstiska atbilde, ietverot informāciju par pasākumiem, kas veikti, ņemot vērā šo viedokli un Komitejas rekomendācijas.

* Pieņemts Komitejas trīsdesmit ceturtajā sesijā (2026. gada 9.–27. marts).

** Paziņojuma izskatīšanā piedalījās šādi Komitejas locekļi: Muhannad Salah Al-Azzeh, Magino Corporán Lorenzo, Gerel Dondovdorj, Gertrude Oforiwa Fefoame, Amalia Eva Gamio Ríos, Natalia Guala Beathyate, Kim Mi Yeon Kim, Alfred Kouadio Kouassi, Abdelmajid Makni, Floyd Morris, Christopher Nwanoro, Markus Schefer un Hiroshi Tamon.
Saskaņā ar Komitejas procesuālo noteikumu 60. noteikumu Inmaculada Placencia Porrero nepiedalījās paziņojuma izskatīšanā.

Labklājības ministrijas papildu skaidrojumi:

*** Par 2.2. apakšpunktā minēto, ka Komisija secināja, ka autora darbs viņam ir bijis kaitīgs

Atbilstoši Ministru kabineta 2011. gada 26. aprīļa noteikumiem Nr. 315 "Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas nolikums" Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas funkcija ir veikt prognozējamas invaliditātes un invaliditātes ekspertīzi atbilstoši Invaliditātes likumam. Komisija neizdara secinājumus par personas darba vietas kaitīgumu.

**** Par 5. punktā minētiem veselības kaitējuma procentiem

Atbilstoši Invaliditātes likuma 6. panta trešās daļas 1. punkta c) apakšpunktam Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija nosaka III invaliditātes grupu, ja darbspēju zaudējums ir 25—59 procentu apmērā.

1. Lieta “Gröninger un citi pret Vāciju” (CRPD/C/D/2/2010), 6.2. punkts.

2. H.M. pret Zviedriju (CRPD/C/7/D/3/2011), 8.3. punkts; S.K. pret Somiju (CRPD/C/26/D/46/2018), 9.5. punkts.

3. Vispārīgais komentārs Nr. 8 (2022), 16. punkts.