Nozīmīgākais ieguldījums nabadzības un sociālās atstumtības riska mazināšanā ir minimālo ienākumu atbalsta reforma, ģimenes valsts pabalsta pārskatīšana, regulāra pensiju indeksācija, kā arī pabalstu palielināšana personām ar invaliditāti un senioriem. Šie pasākumi ir uzlabojuši materiālo nodrošinājumu vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem.
Vienlaikus statistikas dati liecina, ka sociālo pabalstu un cita veidu maksājumu ietekme uz nabadzības risku saglabājas ierobežota, īpaši ģimenēm ar bērniem un pensijas vecuma iedzīvotājiem. Latvijā nabadzības risks joprojām pārsniedz Eiropas Savienības vidējo līmeni, un ziņojumā uzsvērts, ka šo problēmu nav iespējams novērst ar atsevišķiem īstermiņa pasākumiem.
Tas secināts informatīvajā ziņojumā par Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādņu 2021.–2027. gadam īstenošanas starpposma ietekmes izvērtējumu, kas otrdien, 28. aprīlī, tiks izskatīts valdības sēdē. Ziņojums sniedz visaptverošu priekšstatu par līdzšinēji sasniegtajiem politikas rezultātiem, identificētajiem izaicinājumiem un iezīmē prioritātes turpmākajai rīcībai.
Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks: “Izvērtējums apliecina, ka sociālajā aizsardzībā un nodarbinātībā esam sākuši būtiskas pārmaiņas, taču ar sasniegto nepietiek. Jāturpina mērķtiecīgi stiprināt atbalstu ģimenēm, senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, vienlaikus veidojot drošāku, iekļaujošāku un konkurētspējīgāku darba tirgu. Sociālā politika nevar būt reaģēšana uz krīzēm, tai noteikti ir jābūt ilgtermiņa ieguldījumam cilvēku drošībā un valsts attīstībā, bet primāri jāveicina atbalsts cilvēkiem!”
Ziņojumā secināts, ka sociālās aizsardzības izdevumi Latvijā ir pieauguši gan nominālajā izteiksmē, gan kā īpatsvars no iekšzemes kopprodukta, tomēr tie joprojām ir zemāki nekā lielākajā daļā ES dalībvalstu. Augstā inflācija un dzīves dārdzības kāpums ir būtiski mazinājis iedzīvotāju pirktspēju, apgrūtinot uzlabojumu izjūtamību ikdienā.
Sociālo pakalpojumu jomā nozīmīgs solis bija minimālā sociālo pakalpojumu groza ieviešana visās pašvaldībās, kā arī jaunu sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstība, tostarp mobilā paliatīvā aprūpe dzīvesvietā, atbalsta personas pakalpojums un pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tomēr izvērtējums atklāj nevienmērīgu pakalpojumu pieejamību un kvalitāti dažādos reģionos, pieaugošu sociālo darbinieku noslodzi un pieprasījuma palielināšanos pēc aprūpes pakalpojumiem, ko veicina sabiedrības novecošanās.
Darba tirgus jomā pozitīvi vērtējama minimālās algas paaugstināšana un tās noteikšanas sistēmas pilnveide, kā arī aktīvie nodarbinātības pasākumi, kas veicinājuši ilgstošā bezdarba samazināšanos. Vienlaikus saglabājas vairāki izaicinājumi – nepietiekami izmantots personu ar invaliditāti nodarbinātības potenciāls, augsts darbā notikušo smago un letālo nelaimes gadījumu skaits, kā arī pieaugošs jauniešu īpatsvars, kuri nav iesaistīti izglītībā vai darba tirgū.
Palielinājusies digitālo risinājumu izmantošana valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sistēmā un uzlabojusies sabiedrības uzticēšanās tiesu sistēmai. Tajā pašā laikā iedzīvotāju informētība par savām tiesībām un alternatīviem strīdu risināšanas veidiem joprojām ir nepietiekama.
Kopumā ziņojumā secināts, ka joprojām pastāv strukturālas problēmas, kuru risināšanai nepieciešami kompleksi un ilgtermiņā vērsti pasākumi. Ziņojumā akcentēta nepieciešamība turpināt mērķētu atbalstu ģimenēm ar bērniem, stiprināt ilgtermiņa aprūpes sistēmu, uzlabot pakalpojumu kvalitāti visā valsts teritorijā, kā arī veidot uz datiem balstītu, ilgtspējīgu un krīzēm noturīgu sociālās aizsardzības un darba tirgus politiku nākamajam plānošanas periodam.