Mazie mirkļi, kas veido lielu dzīvi: saruna par ģimeni, būšanu kopā un drosmi nebūt perfektiem
Kas ir tas, kas bērnam patiešām nepieciešams, lai viņš izaugtu par spēcīgu un emocionāli veselu personību? Par to sirsnīgā un atklātā diskusijā sprieda Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, psihoterapeits Artūrs Miksons, Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa un TV raidījumu vadītaja un satura veidotāja Kristīne Virsnīte.
Saruna notiek Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” atklāšanas pasākumā. Tieši ģimenē bērns pirmo reizi piedzīvo drošību, cieņu un piederību, un no šīs pieredzes veidojas viņa attieksme pret sevi, citiem un valsti. Kampaņas ideja ir stiprināt izpratni, ka vecāku klātbūtne un rūpes nav pašsaprotamas lietas, bet sabiedrībai nozīmīga vērtība.
Ģimene kā drošais patvērums
Kampaņa “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” nav radusies nejauši. Diāna Jakaite uzsver, ka ģimene ir mūsu sabiedrības pamatvērtība, vieta, kurā ienāk mazais cilvēks un kurā sāk veidoties viņa pasaule. "Tie ir pieskārieni, lai nomierinātu, tie ir čuksti vai sarunas, lai iedrošinātu," skaidro Jakaite. "Viss, kas notiek bērna ikdienā, ir izšķiroši svarīgi, lai viņš veidotos par spēcīgu personību, kas jutusi atbalstu un spēj to sniegt tālāk citiem".
Svarīgi saprast, ka bērnam nav vajadzīgi grandiozi notikumi, lai viņš justos mīlēts. Tieši otrādi – drošības sajūtu rada ikdienas dialogs. "Ir būtiski, lai bērns ne tikai stāstītu par sevi, bet spētu uzklausīt arī vecāku kā personu, veidojot empātiju un savstarpēju saikni," papildina Jakaite.
Atkārtojamības maģija pret "tukšuma sajūtu"
Psihoterapeits Artūrs Miksons norāda uz kādu būtisku niansi – kampaņas nosaukumā ietvertie "mazie mirkļi" ir kaut kas tāds, ko katrs vecāks var izdarīt bez milzīgas piepūles, vadoties pēc savām spējām. Viņa galvenais uzsvars ir uz regularitāti. "Mazajam mirklim ir jābūt atkārtojamam – vairākas reizes dienā vai katru dienu," uzsver terapeits. Tas ir daudz vērtīgāk nekā milzīga dāvana vai eksotisks ceļojums reizi gadā, ko bērns varbūt gaida kā brīnumu, bet kas nedod ikdienas drošības pamatu.
Miksons brīdina: ja šo mazo mirkļu un tuvības iztrūkst, bērnā veidojas tukšums. "Pieaugušo dzīvē mēs bieži redzam cilvēkus, kuriem šķietami viss ir – māja, mašīna, ģimene –, bet viņus vajā nepārejoša tukšuma sajūta," viņš stāsta. "Tas ir tāpēc, ka savulaik nav saņemta apliecinājuma sajūta: “Es esmu vērtīgs, es esmu gana, esmu mīlēts un atbalstīts”". Viņš velk paralēles ar veselīgu dzīvesveidu – tāpat kā demenci vai citas slimības novērš nevis viena "brīnumtablete", bet ikdienas paradumi, arī veselīgu personību veido ikdienas sīkumi, nevis vienreizēji varoņdarbi.
Vainas apziņa: normāla parādība, nevis spriedums
Viens no lielākajiem mūsdienu vecāku izaicinājumiem ir vainas apziņa par to, ka viņi nav "perfekti". Artūrs Miksons dalās ar stāstu par kādu pieredzējušu amerikāņu profesoru, kurš atzinies, ka jūtas vainīgs katru dienu – gan pret studentiem, gan pacientiem, gan savu ģimeni. "Vainas izjūta ir normāla komponente. Kamēr tā nekļūst mokoša un paralizējoša, tā ir signāls, ka mums kaut kas rūp," skaidro Miksons.
Arī pats terapeits neslēpj, ka, dodoties uz konferenci, jutis vainas apziņu, ka jāpārtrauc rotaļas ar meitu. "Tiekties pēc idealizēta mērķa būt perfektam vecākam ir absurdi. Tā ir recepte neveiksmei, jo tu dzenies pēc tā, kā nav," viņš atzīst. Tā vietā viņš aicina vecākus būt pašreflektīviem: "Ja es jūtu vainu, tas ir signāls nevis tam, ka esmu slikts vecāks, bet tam, ka esmu kaut ko palaidis garām savās vajadzībās vai attiecībās".
Diāna Jakaite piekrīt, ka veselīga vainas sajūta var būt dzinulis pārmaiņām, taču nedrīkst ieslīgt pašmērķīgā sevis šaustīšanā. "Svarīgi ir nevis iedomāts ģimenes modelis, bet tāds, kas ir piemērots tieši mūsu ģimenei," viņa uzsver. Pat ja darba dēļ kopā pavadītais laiks ir īss, galvenais ir tas, kā mēs to piepildām un kā par to komunicējam ar bērnu.
Pasakas, traktoru kameras un kopīgas brokastis
Diskusijas dalībnieki dalījās arī ar saviem personīgajiem "mazajiem mirkļiem", kas palikuši atmiņā uz mūžu. Inga Akmentiņa-Smildziņa stāsta, ka saviem bērniem, kuri jau lieli, joprojām lasa priekšā vakara pasakas vai vienkārši "papļāpā" pirms miega. "Tas, ka pusaudzis pajautā: “Kā tev šodien gāja?”, ir kaut kas neizsakāmi dārgs," atzīst Inga. Viņa uzskata, ka šī saikne ir apliecinājums tam, ka vecāki kaut ko ir darījuši pareizi.
Kristīne Virsnīte ar smaidu atceras vasaras laukos, kad tētis piepumpēja traktora kameru, lai bērni varētu dīķī plunčāties: "Viņš neizdarīja neko pārcilvēcisku, bet tas ir palicis atmiņā kā kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs". Savukārt Diāna Jakaite atminas kuriozu, kad, lasot bērnam pasaku, aiz noguruma iemigusi un sākusi stāstīt savu sapni. Šādi brīži, lai arī nepilnīgi, veido patiesu un tuvu saikni.
Artūrs Miksons dalījās ar vizuāli spilgtu atmiņu par pīrāgu cepšanu virtuvē un bērnības "pienākumu" – papildināt viesiem alus kausus, kas sešu gadu vecumā licis justies neizsakāmi svarīgam. Viņš arī uzsvēra, cik grūti, bet svarīgi ir nolikt malā telefonu, kad bērns aizmieg uz pleca. "Tās atmiņas, kuras es varu jums atstāstīt līdz detaļām, nav manā telefonā. Tās ir manā iekšējā bibliotēkā," viņš rezumē.
Ekrānu slazds un drosme garlaikoties
Mūsdienās viens no lielākajiem šķēršļiem klātbūtnei ir viedierīces. Miksons norāda, ka ekrāni bieži kalpo kā "pretsāpju līdzeklis" vai bēgšana no intensitātes, ar ko vecāks nespēj tikt galā. "Mēs esam pieraduši pie nepārtrauktas stimulācijas. Taču būt kopā ar bērnu reizēm nozīmē izturēt to, ka nav nekādu “specefektu”," viņš skaidro.
Bieži vecāki sāk pārlieku stimulēt bērnus ar jauniem pirkumiem un izklaidēm tikai tāpēc, ka paši nespēj izturēt bērna garlaicību vai mieru. "Mums ir jāmācās vienkārši būt klāt, nevis visu laiku kaut kas 'jāražo'," uzsver psihoterapeits.
Pasaku festivāls un pilsētas pētnieki
Kampaņa “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” neapstājas tikai pie sarunām. Inga Akmentiņa-Smildziņa atklāja plānotās aktivitātes, kas palīdzēs ģimenēm ieviest jaunas tradīcijas. Jau tagad ir pieejams pastaigu maršruts "Ģimenes pilsētas pētnieki", kas aicina Rīgu iepazīt caur kopīgiem uzdevumiem un stāstiem.
Savukārt 21. martā norisināsies "Pasaku festivāls", kura mērķis ir aktualizēt priekšā lasīšanu un sarunāšanos ģimenē. "Nekad nav par agru vai par vēlu sākt lasīt priekšā. Tas ir veids, kā nolikt malā ekrānus un patiesi būt kopā," iedvesmo Inga.
Atbalstīt vienam otru
Diskusijas noslēgumā izskanēja aicinājums sabiedrībai kopumā būt iejūtīgākai. "Mēs esam kļuvuši ļoti nodalīti – katrs savā dzīvoklī, savā “sādžā”," novēro Miksons. Viņš aicina nebaidīties piedāvāt palīdzību jaunajiem vecākiem, vienkārši uzrakstot: "Kā tev iet?" vai pieskatot bērnu uz stundu, lai mamma varētu atvilkt elpu.
"Mazie mirkļi" ir par drosmi būt īstam, drosmi atzīt nogurumu un drosmi vienkārši būt blakus. Kā teica Kristīne Virsnīte: "Mums katram ir vajadzīga tāda “traktora kamera” – vienkārša lieta, kas liek justies laimīgam un piederīgam".
