Direktīva par darba samaksas pārredzamību

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/970 (2023. gada 10. maijs) par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu stiprinātu to, kā tiek piemērots princips par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu (turpmāk - direktīva). Pilns direktīvas teksts ir pieejams Eiropas Savienības oficiālajā tīmekļa vietnē.

Direktīva paredz, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm tās prasības jāpārņem nacionālajos tiesību aktos līdz 2026. gada 7. jūnijam.

Latvijā paredzēts pārņemt direktīvas minimālās prasības, izstrādājot atsevišķu, jaunu normatīvo aktu (likumu). Šobrīd notiek darbs pie direktīvas prasību pārņemšanas, gan strādājot pie atbilstoša tiesiskā regulējuma, gan īstenojot citus pasākumus, kas nodrošinās direktīvas prasību īstenošanu.

Direktīvas transponēšanas pasākumus īsteno Labklājības ministrija (turpmāk – ministrija) sadarbībā ar Valsts kanceleju, kā arī citas iestādes savas kompetences jomā,  jo Direktīvas prasības attiecas gan uz publisko, gan privāto tiesību sfēru.

Direktīvas mērķis ir izskaust diskrimināciju darba samaksas jomā un palīdzēt novērst darba samaksas atšķirības starp sievietēm un vīriešiem, panākot, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.

Latvijā jau šobrīd pastāv vispārīgs tiesiskais ietvars vienlīdzīgas darba samaksas principa nodrošināšanai, proti, Darba likumā jau ir noteikts pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Tātad, jau šobrīd Latvijas normatīvajos aktos nostiprināts vienādas darba samaksas princips. Tāpat Darba likumā noteikts, kā darbinieks var aizstāvēt savas tiesības, ja pārkāpts vienādas darba samaksas princips.

Direktīvā paredzētās tiesības un pienākumi ir attiecināmi uz darba devējiem un darba ņēmējiem gan publisko, gan privāto tiesību jomā, aptverot gan darba tiesiskās attiecības, gan dienesta attiecības, gan arī personas, kas noteiktu laiku pret atlīdzību veic darbu citas personas labā un vadībā.

Direktīvas mērķa grupas definējums atbilst jaunākajos Eiropas Savienības tiesību aktos lietotajiem jēdzieniem, kas ņem vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā iedibināto darba ņēmēja statusu.

Direktīvā ietvertā darba samaksas definīcija un izpratne nedaudz atšķiras no Latvijas normatīvajos aktos sniegtās definīcijas. Tomēr tieši direktīvā noteiktā darba samaksas izpratne izmantojama, piemērojot no direktīvas izrietošās tiesības un pienākumus.

Darba samaksu direktīvas izpratnē veido:

1. darba alga (parastā pamatalga vai minimālā alga);
2. kā arī jebkāda cita atlīdzība naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs tieši vai netieši (“papildu vai mainīgie komponenti”) saņem no darba devēja attiecībā uz savu darbu.

Lai gan direktīvas 21. apsvērumā ir sniegts ieskats par to, kas ir saprotams ar papildu vai mainīgajiem komponentiem, un minēti arī piemēri, tomēr direktīvā sniegtais papildu vai mainīgo komponentu uzskaitījums nav pilnīgs un saraksts ir atklāts. Ievērojot to, ka direktīvas prasības ir attiecināmas uz visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir faktiski neiespējami paredzēt un uzskaitīt visu to, ko darba ņēmējs katrā valstī varētu tieši vai netieši saņemt no darba devēja attiecībā uz savu darbu.

Direktīvas prasības ietver darba devēja pienākumu:

1. izveidot atbilstošas darba samaksas struktūras;
2. sniegt informāciju un nodrošināt piekļuvi informācijai par darba samaksu un piekļuvi kritērijiem, kuri tiek izmantoti, lai noteiktu darba ņēmēju darba samaksas līmeņus un darba samaksas attīstību;
3. ziņot par darba samaksas atšķirībām gan valsts uzraudzības struktūrām (tiks noteikta likumā), gan darba ņēmējiem.

Direktīva nosaka, ka darba devējiem ir jānodrošina tādas darba samaksas struktūras, kas nodrošina vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu. Darba samaksas struktūrām ir jābūt tādām, kas ļauj novērtēt, vai darba ņēmēju situācija attiecībā uz darba vērtību ir salīdzināma, pamatojoties uz objektīviem, dzimumneitrāliem kritērijiem, par kuriem panākta vienošanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem, ja tādi pārstāvji ir. Minētie kritēriji nedrīkst būt tieši vai netieši balstīti uz darba ņēmēju dzimumu. Tajos, kā galvenie, kritēriji ir jāiekļauj prasmes, piepūle, atbildība un darba apstākļi, un, attiecīgā gadījumā, visi citi faktori, kas konkrētajai profesijai vai amatam ir būtiski. Tos jāpiemēro objektīvi, dzimumneitrāli, nepieļaujot nekādu tiešu vai netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ.

Direktīva paredz darba samaksas pārredzamību pirms darba attiecību sākšanas, t.i., darba meklētājiem ir tiesības saņemt no potenciālā darba devēja informāciju par sākotnējo darba samaksu vai tās diapazonu, kuru paredzēts piemērot attiecīgajam amatam un kurš noteikts, balstoties uz objektīviem, dzimumneitrāliem kritērijiem.

Darba devējiem jānodrošina informācija darba ņēmējiem par darba samaksas jautājumiem un darba samaksas sistēmu uzņēmumā. Tā, piemēram, direktīva  paredz, ka darba ņēmējiem ir tiesības pieprasīt un rakstveidā saņemt informāciju par savu individuālo darba samaksas līmeni un vidējās darba samaksas līmeņiem sadalījumā pēc dzimuma to darba ņēmēju kategorijās, kuri veic tādu pašu darbu kā viņi vai tikpat vērtīgu darbu kā viņi.

Darba devējiem būs jāsniedz informācija par to, cik daudz viņi maksā sievietēm un vīriešiem par vienādu vai vienādas vērtības darbu, un aktīvi jārīkojas, ja darba samaksas atšķirība starp dzimumiem pārsniegs 5 %.

Pienākums uzsākt un ar noteiktu regularitāti veikt ziņošanu par darba samaksas atšķirībām tiek diferencēts atkarībā no darba ņēmēju skaita. Latvijā plānots pārņemt direktīvas minimālās prasības. Līdz ar to nav plānots uzlikt pienākumu darba devējiem, kuriem ir mazāk nekā 100 darba ņēmēju, sniegt direktīvas 9. panta pirmajā daļā noteiktos datus.

Šobrīd notiek darbs pie iespējamās ziņošanas formas izstrādes, lai darba devēji ar pēc iespējas mazāku administratīvo slogu varētu izpildīt direktīvas 9. pantā noteikto ziņošanas pienākumu.

Lai veicinātu darba devēju izpratni par pārredzamas darba samaksas sistēmas veidošanu, kā arī sniegtu atbalstu direktīvas prasību ieviešanai praksē uzņēmumos un iestādēs, ministrija jau ir uzsākusi un turpinās īstenot dažādus informatīvus un izpratni veicinošus pasākumus. Piemēram, tiešsaistes semināru cikls “Pārredzama darba samaksa”, kura ietvaros ir notikuši divi semināri - “Kas jāzina darba devējiem?” un “Kā veidot taisnīgu amatu vērtēšanas un atalgojuma sistēmu?". Semināru ieraksti ir pieejami Labklājības ministrijas Youtube kanālā. Savukārt trešais seminārs šajā semināru ciklā “Pārredzama darba samaksa: Kā veidot taisnīgu darba samaksas politiku un skaidrot to darbiniekiem?” notiks 2025. gada 19. septembrī.

Tāpat 2025. gada 30. oktobrī plānota konference par pārredzama atalgojuma jautājumiem.

Ministrija gatavo vadlīnijas darba devējiem par pārredzama atalgojuma sistēmas izveidi uzņēmumos un iestādēs. Vadlīnijas tiks sagatavotas, balstoties direktīvas prasībās un citu valstu labajās praksēs. Piedāvāto rīcības modeli vai atsevišķus tā elementus ir paredzēts testēt Latvijas uzņēmumos un iestādēs. Minētie pasākumi notiek ESF+ projekta “Vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas veicināšana” Nr. 4.3.4.1/1/23/I/001 ietvaros.