Sieviete, kuras balss spēj aizkustināt tūkstošus, bet kuras ikdiena, tāpat kā daudzām no mammām, ir piepildīta ar neizmērojamu mīlestību, rūpēm un nelielu devu haosa. Viņa ir atpazīstama dziedātāja un tagad arī divu bērnu māmiņa – Ieva Sutugova. Šī ir saruna par mazajām uzvarām, par nozīmīgām detaļām ikdienā, par mūžīgo “mammas vainas apziņu” un spēju pieņemt savu ceļu vecāku lomā.
Šī saruna norisinās Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” ietvaros, un ar Ievu Sutugovu sarunājas Ella Karele no Latvijas Vecāku organizācijas.
Ella Karele: Ieva, iepazīstini mūs ar savu pašreizējo mammas statusu. Kāda ir tava ģimenes ikdiena, un kā tu jūties šajā lomā?
Ieva Sutugova: Esmu divu bērnu māmiņa. Man ir dēls Austris, kuram ir trīs gadi, īsts žipers, un meitiņa Rota, kurai ir divi mēneši. Goda vārds, es jūtos kolosāli! Drusciņ visu laiku nepamet sajūta, ka tā taču ir bijis vienmēr, lai gan pašā sākumā abas izjūtas ļoti organiski mijās – no vienas puses šķita, ka Rota te ir bijusi vienmēr, no otras puses pieķēru sevi pie domas: “Oi, pareizi, es taču vairs nevaru tā vienkārši skriet, man ir vēl viens bērns!”
Pāreja uz diviem bērniem ir jūtama tieši menedžmenta ziņā. Īpaši mūsu darba specifikas dēļ. Teorētiski es varēju mierīgi neņemt nevienu jaunu darbiņu. Visi darbi, kas man šobrīd ir, bija saplānoti jau ļoti sen, un es tos visus varēju atcelt, lai vienkārši čubinātos pa māju ar bebīti un dzīvotos ar puiku. Bet mūsu profesijā ir tā – ja tevis nebūs, tavā vietā būs cits. Mēs esam maza valsts ar kolosāliem māksliniekiem, un neviens nav neaizstājams. Otrs faktors ir projekti, kurus tu tiešām no sirds vēlies realizēt.
Tu pieminēji, ka neesi paņēmusi pilnīgu pauzi. Vai atceries kādu īpaši izaicinošu brīdi, mēģinot apvienot skatuvi ar pavisam maza bērniņa ienākšanu pasaulē?
Jā, Rotai bija tikai desmit dienas, kad es jau dziedāju “Arēnā Rīga”. Koncerts bija 3. janvārī, bet mans noliktais dzemdību datums bija 4. janvāris. Kaut kā iekšēji ļoti skaidri zināju, ka meitiņa piedzims stipri ātrāk. Producents bija fantastiski pretimnākošs – kad paziņoju, ka meitiņa ir klāt un es dziedāšu, man tika nodrošināta atsevišķa telpa ar labierīcībām. Es varēju paņemt Rotu līdzi, kopā ar draudzeni visu izdarījām, pabarojām, pārtinām. Tas bija koncerts, kuru es vienkārši negribēju nenodziedāt.
Dienu pirms koncerta pie mums uz mājām bija atbraukusi dakterīte, apskatīja Rotu un arī mani. Viņa man teica: “Tev vēl ribiņas nav sagājušas atpakaļ, tu jau tagad nekur neskriesi, vai ne?” Es stāvēju, skatījos un atbildēju: “Nekur tālu es neskriešu.” Ceļā uz koncertu, protams, iezagās doma, ka varbūt tas ir nedaudz nereāli, bet manī bija tik spēcīga iekšējā sajūta, ka es to varu. Es aizbraucu uz mēģinājumu, dziedāju un sapratu – viss būs kārtībā. Es absolūti nepārkāpu savas robežas. Zinu, ka no malas kādam tas varētu šķist ārprātīgi un nepieņemami, bet galu galā tā ir mana iekšējā sajūta un mana atkopšanās.
Ikdienas ritms un lielā brāļa sagatavošana
Kāda tagad izskatās jūsu ikdiena? Vai Austris dodas uz dārziņu, vai dzīvojaties visi kopā pa mājām?
Austris jau otro gadu dodas uz dārziņu. Es vienmēr esmu bijusi par pirmsskolas izglītības iestādēm, man tās patīk. Pirmajā gadā tu tik ļoti pierodi pie tā, ka tev ir brīvas rokas, tu vari visu izdarīt un saorganizēt darbus. Un tad ienāk otrs bērns! Pagaidām Rota ir ļoti mierīga – kur noliek, tur paliek.
Mūsu rīti ir veltīti Austrim. Mēs pieceļamies, ģērbjamies, runājamies, un tad Austris dodas uz dārziņu. Ja viņu aizved tētis, tad mēs ar māšuku pa to laiku pabarojamies un padzīvojamies. Mums ļoti palīdz tas, ka abi ar vīru esam pašnodarbinātas personas. Lai gan bieži strādājam no agra rīta līdz vēlam vakaram, mēs relatīvi daudz esam mājās. Ja man kaut kur jāaizskrien, mājās ir tētis, kurš var pabarot Rotu ar atslauktu pieniņu no pudelītes. Kad Austris nāk mājās, es vienmēr ieplānoju, lai māsiņa jau ir paēdusi un nolikta gulēt. Tā ir mūsu atkalredzēšanās, mūsu laiks.
Kā lielais brālis ir apradis ar jaunajiem apstākļiem?
Nu jau ir apradis. Viņš ļoti gaidīja māsiņu un punci. Mēs ar viņu daudz par to runājām, bet nestāstījām pasakas, ka tagad uzreiz būs ar ko spēlēties un ka viņa būs labākā draudzene. Mēs stāstījām, kā būs patiesībā: “Sākumā māsiņa būs tāds mazs kukulīts, viņa tikai raudās un ēdīs pie mammas pieniņu.” Gribējām, lai viņam nav nepatīkamu pārsteigumu.
Tomēr, lai cik labi bērns būtu sagatavots, katrs to uzņem citādāk. Mums nav bijuši nekādi krasie protesti vai krūts raušana prom no mazās, taču bija viena grūtāka nedēļa, kad Austris sliktāk gulēja un nesaprata, kāpēc pēkšņi istabā ir uzradies kāds, kurš drīkst gulēt blakus mammai, bet viņš vairs nevar. Viņš varbūt to nepasaka tiešos vārdos, bet iekšēji to ļoti izdzīvo.
Mēs ļoti labi zinām, cik svarīgi ir mazie rituāli. Vai jums tādi ir, lai Austris justos droši un mīlēts?
Jā, gulētiešana mums vienmēr ir kopīgs rituāls. Man reizēm vakaros sanāk būt vienai ar abiem bērniem. Austrim ir vitāli svarīgi, ka mēs pirms miedziņa lasām grāmatas – tā ir mūsu lieta. Pat tad, ja Rota tajā brīdī niķojas vai ir jābaro, es saprotu, ka nevaru rīkoties citādāk. Ja es nelasīšu, mazais cilvēks jutīsies pamests. Viņš varbūt paraudās un man to nepateiks, bet tas emocionālais nospiedums paliks.
Mēs mēģinām ieplānot arī “tikai mūsu” laiku. Es pat esmu pieteikusi auklīti uz vienu vakaru, kad man teorētiski nav nekur jābūt, lai tikai varētu pavadīt laiku divatā ar Austri. Nav obligāti jābrauc uz kafejnīcām vai ceļojumiem – pietiek ar to, ka mēs esam vienā istabā, darām kaut ko kopā, kamēr māsiņa ir otrā mājas galā. Tāpat viņiem ir lieliski puišu vakari kopā ar tēti – viņi iet uz leļļu teātri un pēc tam uz kafejnīcu. Arī pēdējo reizi, kad vēl biju stāvoklī, mums bija tāds īsts mammas un dēla randiņš ar multenēm un saldējuma kokteiļiem. Šīs atmiņas paliek uz mūžu.
Bērnības spēks un pieņemšana
Atminoties savu bērnību – kas ir tas spilgtākais, ko tu esi paņēmusi līdzi no saviem vecākiem?
Es uzaugu 90. gados, un, tagad, skatoties raidījumus par to laiku, brīžiem domāju – kā vispār bija iespējams tādā laikā izaudzināt trīs bērnus? Vecāki strādāja vienkāršus darbus, naudas nebija, turklāt abiem pašiem bija bijusi grūta bērnība. Neskatoties uz to, esmu izaugusi vienkārši fantastiskā ģimenē. Man nav sajūtas, ka man būtu kaut kas trūcis. Atceros mammas gatavotos ēdienus, paštaisītās vafeļu trubiņas ar iebiezināto pienu, želejas svētkos – tas bija kaut kas īpašs.
Jā, es neatceros, ka mēs ar vecākiem kādreiz būtu stundām ilgi spēlējušies kopā uz grīdas. Vai man tas trūka? Nē. Mūsu paaudze izauga kolosālās attiecībās ar saviem vecākiem, tāpēc mums nevajag pārmest, ka viņi neveltīja mums tik daudz nedalītas uzmanības, kā mēs tagad saviem bērniem. Kā es saku – ja viņi nebūtu strādājuši, bet tikai spēlējušies ar mums, mēs, iespējams, būtu badā nomiruši un māja būtu netīra.
Es sāku dziedāt ļoti agri, jau trīs gadu vecumā. Mani vecāki, kuri vispār nebija saistīti ar mūziku, darīja visu iespējamo, lai mani atbalstītu. Tajā laikā vajadzēja naudu fonogrammām, tērpiem, braucieniem uz konkursiem. Ģimenē bija vēl divi vecāki bērni, kurus vajadzēja atbalstīt, bet viņi atrada veidu, kā palīdzēt arī man. Man ir ļoti palaimējies ar vislabākajiem vecākiem.
Sabiedrības spiediens, mammu kari un smagas izvēles
Kā tu gatavojies savam pirmajam bērniņam? Vai tev bija stingrs plāns, kādai mammai tev jābūt?
Es daudz klausījos podkāstus un intervijas. Mans laiks sev bija un joprojām ir brīdis, kad es pati savā mašīnā braucu uz koncertiem. Nopērku kafiju, uzlieku podkāstu un klausos dažādas pieredzes. Man nebija strikta plāna, jo atcerējos savas mammas vārdus: “Pats svarīgākais – esi gatava tam, ka dzīve mainīsies par 180 grādiem. Uz labu laiku aizmirsti par savām primārajām vajadzībām.”
Es atturēju sevi no visādiem dzemdību plāniem, ar kuriem tagad iešu mācīt dakteriem dzīvot. Es zināju, ka man vienkārši jābūt gatavai visam. Iespējams, šī pieeja mani paglāba no tā, ka mans ego sašķīstu gabalos brīdī, kad es saprastu, ka vairs nespēju visu kontrolēt. Svarīgākais ir uzticēties mediķiem un ieklausīties sevī. Galu galā – stāvoklī ar Austri es pat iestājos un veiksmīgi pabeidzu maģistrantūru.
Runājot par citu viedokļiem – mēs abas zinām, cik ļoti sabiedrība, īpaši sociālie tīkli, mēdz nosodīt mammas. Man pašai reiz uz ielas sveša sieviete pārmeta par to, ka bērns ratiņos raud, un man tajā brīdī tiešām likās, ka esmu sliktākā mamma pasaulē.
Tas ir kaut kas šausmīgs. Mammas vainas apziņa ir lieta, kas piedzimst kopā ar pirmo bērnu. To nevajag barot, nevajag ļauties, bet tā vienmēr tur būs. Sabiedrības spiediens un viedokļu dalīšana reizēm robežojas ar neprātu. Ir tās Instagram mammas, kuras sevi šausta par ķeizargriezienu, vai situācijas, kad sievieti noēd par to, ka viņa nebaro bērnu ar krūti. Gribas jautāt – ar kādām tiesībām kāds vispār ko tādu atļaujas pateikt? Ko tas tavs viedoklis tagad mainīs? Paturi to pie sevis!
Mums ir jāaicina vienai pret otru būt iecietīgām. Ja mamma baro bērnu ar maisījumu – lai viņa baro! Ja viņa baro ar krūti līdz vidusskolai – lai baro! Ja bērns guļ savā gultā vai vecākiem blakus – galvenais, lai ģimenei tas ir labi un droši. Es pati ar pirmo bērnu piedzīvoju ļoti smagu pieredzi saistībā ar barošanu. Es sirgstu ar smagu migrēnu. Tā ir diagnoze, ar ko sadzīvoju visu dzīvi. Ar Austri man pirmajās nedēļās sākās tik traki migrēnas viļņi, ka es gultā burtiski kļuvu par nelietojamu mammu. Es biju uz medikamentiem, vēmu, mocījos neciešamās sāpēs.
Gaidot Rotu, es biju pilnīgi gatava rīkoties citādāk. Biju gatava dot bērnam maisījumu un pārtraukt zīdīšanu, lai varētu lietot jaunās paaudzes migrēnas injekcijas, ko nedrīkst apvienot ar krūts barošanu. Es pie sevis domāju – ko dos mans mātes piens, ja tas būs pilns ar stresu, asarām, medikamentiem, bet pati mamma gultā neeksistēs? Kas parūpēsies par lielo brāli? Tas maisījums mūsdienās bērnam ļaunumu nenodarīs, bet viņam būs vajadzīga funkcionējoša, vesela un klātesoša mamma bez migrēnām. Paldies Dievam, šoreiz man tās zāles nevajadzēja un ar barošanu viss izdevās dabiski, bet es biju pilnībā gatava nolikt malā sabiedrības stereotipus savas ģimenes veselības labā. Tu neesi sliktāka mamma, ja tev ir ķeizars vai ja tu dod bērnam maisījumu. Noliec tos svešos viedokļus malā!
Mēs vienmēr atgriežamies pie tā, ka svarīgākie ir tie mazie, patiesie brīži. Kāds būtu tavs novēlējums citām ģimenēm un jaunajiem vecākiem?
Mūsdienās mūs tik ļoti atvieglo tehnoloģijas – ir trauku mašīnas, veļas mašīnas, roboti, iespēja pasūtīt ēdienu uz mājām. Mums nav jāsilda ūdens uz malkas plīts. Tāpēc es tiešām ticu, ka citreiz ir daudz svarīgāk vienkārši apsēsties uz grīdas un pabraukāties ar mašīnītēm vai palikt klučus kopā ar bērnu, nekā satraukties, ka man obligāti jāatbild vēl uz trīs e-pastiem vai jāiztīra māja. Gan jau tie trauki izlietnē iekaltīs un pagaidīs. Tveriet šos mazos momentiņus tagad, kamēr bērni vēl ir mazi un pirms sākas pusaudžu durvju ciršana!
Par kampaņu “Mazi mirkļi veido lielas attiecības”
Labklājības kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” mērķis ir sekmēt sabiedrības izpratni par ģimeni kā vērtību, mazināt ar bērnu audzināšanu saistītos stereotipus un stiprināt vecāku novērtējuma un atbalsta sajūtu. Kampaņas centrā ir ideja, ka tieši ikdienas mirkļos veidojas bērna drošības sajūta, pašvērtējums un spēja uzticēties pasaulei. Kampaņu īsteno Latvijas Vecāku organizācija. Vairāk var uzzināt Labklājības ministrijas mājas lapā www.lm.gov.lv, kā arī Vecakuorganizacija.lv.