Andris ir no Cēsīm. Viņš zaudēja darbu un uzskata, ka tas noticis galvenokārt tādēļ, ka viņam ir jau 60. “Bet tas taču nav šķērslis! Ar to nekas nebeidzas, dzīve turpinās! Savos sešdesmit gados esmu daudz pieredzējis un sasniedzis, un netaisos pie tā apstāties,” viņš saka. “Ar gadiem varbūt fiziskā forma vairs nav tik laba, bet pieredze, iemaņas un zināšanas saglabājas un pieaug.”
Kam traucē vecums? “Varbūt jaunajiem,” Andris prāto. “Kad pats biju jaunāks, es arī domāju – nu ko tie pensionāri vēl te strādā, lai taču dod vietu jaunajiem. Bet, kad pats esi tuvu pensijas vecumam, tā ir viela pārdomām.” Savos brieduma gados viņš vairs nedomā tikai par sevi, bet par to, kā klājas sabiedrībai kopumā un kā mums tur visiem iekļauties. “Cits maizi pelna ar galvu, cits ar rokām, katram savas dotības. Es gribētu, lai mainās cilvēku domāšana – lai mēs labāk saprastu apkārtējos un kaut nedaudz iejustos viens otra ādā.”
Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.
Elvis Kurpnieks, jaunietis no Lielvārdes, ir apliecinājums tam, ka iekšējais spēks un pozitīva attieksme spēj iedvesmot ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Viņa dzīves stāsts ir par spēju pieņemt pārmaiņas, nezaudēt cerību un atrast jaunu dzīves jēgu arī pēc smagiem pārbaudījumiem.
“Es piekritu piedalīties kampaņā “Nolaid slieksni”, jo tā man ir gan izaicinājums, gan veids, kā izkāpt no savas komforta zonas. Tā ir arī iespēja dalīties savā stāstā, uzklausīt citu pieredzi un saprast, vai cilvēki par šo tēmu vispār domā un spēj mums just līdzi,” saka Elvis. 2018. gada 26. jūnijs kļuva par izšķirošu dienu Elvja dzīvē, viens neapdomīgs lēciens bērnu piepūšamajā baseinā mainīja visu viņa turpmāko dzīves gaitu. “Tā bija karsta vasaras diena, kuru jautri pavadījām kopā ar draugiem. Sākumā baseinā ielēca viens, tad otrs, un pēc brīža arī es. Tas bija ļoti muļķīgs un neapdomāts lēmums, lai gan tajā mirklī tā šķita laba ideja,” atceras Elvis. Negadījuma rezultātā viņš salauza divus kakla skriemeļus, un tika bojātas muguras smadzenes. Situāciju vairāk sarežģīja tas, ka uzreiz pēc negadījuma netika sniegta atbilstoša pirmā medicīniskā palīdzība, kas traumas sekas padarīja vēl nopietnākas.
Kopš tā laika Elvis pārvietojas ratiņkrēslā, un dzīve pilnībā mainījās gan fiziski, gan emocionāli. Atveseļošanās ceļš bija garš, sarežģīts un piepildīts ar dažādiem izaicinājumiem, sākot ar fizisko rehabilitāciju un beidzot ar emocionālu pielāgošanos jaunajai realitātei. Lielu spēku viņam deva un joprojām dod ģimenes, draugu un asistentu atbalsts, kas palīdzēja noticēt, ka pilnvērtīga dzīve ir iespējama arī pēc smagas traumas. Tagad Elvis ar pozitīvi motivējošu saturu sociālajos medijos cenšas iedvesmot citus cilvēkus, kuri saskārušies ar dzīves izaicinājumiem, mudinot saglabāt ticību, nepārtraukti augt un pilnvērtīgi izbaudīt katru dzīves mirkli.
Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.
Ieva ir sabiedrisko attiecību speciāliste, četru bērnu mamma, viņai ir vīrs un suns pavadonis Pablo – dzeltenais labradors. Tieši šādi viņa raksturo Pablo savās publikācijās sociālajos medijos, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem būtu vieglāk saprast, kas redzams fotogrāfijās.
Ievas ikdienu un plānus pirms pāris gadiem būtiski mainīja diagnoze – reta ģenētiska saslimšana, kas pakāpeniski atņem redzi. Ieva vienmēr bijusi aktīva un mērķtiecīga, un arī šobrīd viņa neapstājas – studē, mācās saprast Braila rakstu un meklē veidus, kā cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot pilnvērtīgāk un vieglāk iekļauties sabiedrībā.
“Man ir svarīgi piedalīties kampaņā “Nolaid slieksni”, jo šī tēma man ir ļoti tuva. Ne tikai tāpēc, ka es pati esmu saskārusies ar diskrimināciju, bet arī tāpēc, ka nesen sapratu – mana misija ir būt tiltam starp redzīgo un neredzīgo pasauli, skaidrojot šo tēmu abām pusēm,” stāsta Ieva.
Viņa atzīst: “Es gribētu, lai cilvēki savas bailes pārvērš nevis fobijā, bet izpratnē. Man šķiet, ka es gribu pārāk daudz, un dažkārt tas izklausās gandrīz nereāli. Tomēr, lai šo panāktu, ir svarīgi runāt par to, ka cilvēki ir dažādi un ka tas ir pilnīgi normāli. Tas ir jānormalizē.” Ko līdzcilvēki varētu darīt citādāk? Ieva piemin dažas ļoti konkrētas lietas, piemēram, neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem laipni likt manīt par savu klātbūtni ar vārdiem “es te esmu” vai neaiztikt suņus pavadoņus, kas dara savu darbu, un apkārtējo uzmanība tiem traucē palīdzēt savam saimniekam.
Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.
Luīzei ir pieredze sociālajā uzņēmējdarbībā un projektu vadībā IT jomā. Viņa šobrīd strādā Berlīnē, kur piedalās projektos par cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību un iepazīst praktiskus piemērus, kā palīdzēt uzņēmumiem viņus labāk iekļaut.
“Piedalīties kampaņā “Nolaid slieksni!” man ir svarīgi, jo es pazīstu ļoti daudz cilvēku, kuriem gan ir, gan nav noteikta invaliditāte, kuri saskaras ar tādām grūtībām, ar kurām varētu nesaskarties, ja darba devēji un vienkārši cilvēki viņu apkārtnē būtu mazāk aizspriedumaini. Dažreiz ir nepieciešami pavisam nelieli pielāgojumi, kas neko nemaksā, piemēram, izveidot izņēmumu, lai kāds varētu strādāt no mājām. Tas ir tikai tāpēc, ka apkārtējo cilvēku prātos ir slieksnis, ko viņi paši nevar pārkāpt. Šis slieksnis nav jāpārkāpj cilvēkiem ar invaliditāti!”
“Cilvēkiem ar invaliditāti ir kauns,” saka Luīze, un tas ir saistīts ar to, kā apkārtējie viņus uztver – kā dīvaiņus, šauboties, kā runāt un vai viņš/viņa sapratīs. “Invaliditāte nav nekāds kauns,” uzskata Luīze un iedrošina cilvēkus beigt kaunēties un sākt runāt citam ar citu par to, kā mēs varam dzīvot kopā tā, lai mums visiem būtu labi. Piemēram, lai cilvēks ar autiskā spektra traucējumiem (ko nevar redzēt!) iedrošinātos pateikt savam darba devējam, kāpēc viņam darbam birojā būtu nepieciešamas skaņu slāpējošas austiņas. Nekautrēsimies par to runāt, un tie, kuri klausās – nebaidīsimies! Ja kādam īpaši jāpalīdz, tas nenozīmē, ka kādam kaut kas tiek atņemts.
Luīzei pašai ir autisma diagnoze un invaliditāte, un viņa vēlas palīdzēt citiem, jo ieguvēji būs visi: cilvēki ar redzamām un neredzamām diagnozēm, darba devēji un sabiedrība kopumā.
Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.