Turpinot informatīvo kampaņu par bērnu nevardarbīgu audzināšanu, sarunājāmies ar centra ZIN vadītāju, fonda PLECS valdes locekli, raidījuma Pietura vecākiem vadītāju Georgu Rubeni par izaicinājumiem un ieteikumiem vecākiem. Aicinām noskatīties arī diskusiju par bērnu nevardarbīgu audzināšanu, kurā Georgs piedalījās līdzās psiholoģei un psihoterapeitei Diānai Zandei un sarunas vadītājai, Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktora vietniecei Lāsmai Lagzdiņai.
Centrs ZIN ikdienā sniedz praktiskas zināšanas pieaugušajiem, kas interesējas par drošas un atbalstošas vides veidošanu bērniem. Ņemot vērā tavu pieredzi darbā ar vecākiem, kādi ir tavi secinājumi par izaicinājumiem mūsdienu bērnu audzināšanā, īpaši attiecībā uz nevardarbīgas pieejas izkopšanu?
Sabiedrībā, kurā dzīvojam, bērna nevardarbīga audzināšana tiek uzskatīta par kaut ko ārkārtīgi mīkstčaulīgu. Pamata stereotips vecākiem bieži vien ir šāds – mani bērnībā, padomju laikos vai deviņdesmitajos, mēdza iekaustīt, bet, re, es izaugu normāls cilvēks, kāpēc man tagad savu dēlu vai meitu padarīt par mīkstčaulīgu cilvēciņu, kas nav piedzīvojis dzīves skarbumu?
Un nepratīs sevi aizstāvēt…
Jā. Diemžēl tāda ir sabiedrība, kurā dzīvojam. Bet šāds uzskats ir milzīga alošanās. Ja esam pārmērīgi strikti un vardarbīgi pret saviem bērniem, viņi iemācās, ka ir ieradušies pasaulē, kas nav droša. Un ko mēs, pieaugušie, darām, kad nonākam situācijās, kas pastāvīgi nav drošas? Vai nu ieraujamies sevī un tādēļ nepamanām iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un īstenot savu potenciālu, vai arī paši kļūstam par vardarbīgiem cilvēkiem, jo pieņemam, ka tādā veidā strādā šī pasaule. Tāds nebeidzams loks. Labā ziņa, ka Rietumu pasaule tomēr pēdējos 30–40 gados no tā palēnām kāpj ārā. Kad domājam par nevardarbīgu audzināšanu vai attiecību veidošanu, ir svarīgi saprast, ka vecāks šeit uzņemas vadošu lomu, taču nav vienīgais, jo tas ir mijiedarbības process kopā ar bērnu. Dažkārt vecākiem ir grūti pārkāpt sev pāri un saprast, kā šajā attiecību veidošanas un audzināšanas procesā jēgpilni iesaistīt bērnu. Tas nozīmē – uz bērnu centrētu pieeju, kurā svarīgi uzzināt, kā bērns jūtas, kādas ir viņa pārdomas utt. Ne vienmēr tāpēc, lai koriģētu manu kā vecāka rīcību vai piepeši ģimenē mainītu noteikumus, bet vienkārši, lai saprastu bērnu un to, kas ar viņu notiek. Nereti mēs, pieaugušie, uzliekam galvā cepuri ar tādu noskaņojumu, ka mēs taču vislabāk zinām, kas bērnam vajadzīgs. Un dažkārt arī dramatiskā ceļā cenšamies to īstenot. Un šeit paveras plašs spektrs iespējai traumēt bērnu un radīt neveselīgu vai sāpīgu dzīves pieredzi.
Diskusijā arī minēji, ka vecākiem nereti ir arī ļoti zemas emociju pašregulācijas spējas un tas noved pie vardarbīgas audzināšanas.
Runājot par emociju pašregulāciju, vēlos izcelt divas galējības. Pirmkārt, pieaugušie bieži vien nepamana, ka nonāk emociju varā – bļauj vai dažkārt pat iesit. Un tā patiesībā ir emociju izlāde. Otrkārt, pastāv tāda pārprastā “latviešu dzīves gudrība”, ka visas emocijas vajag apslāpēt, nedrīkst izrādīt, viss ir jāpatur sevī. Un dzīvojam tādi viegli samocīti, jo neesam varējuši izprast savas emocijas. Emociju pašregulācijas pirmais noteikums ir spēja pazīt emocijas. Bet vidusmēra vīrietim Latvijā ir tikai divas emocijas – labi un slikti. (Smejas.) Domāju, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc grāmatnīcās ir tik daudz grāmatu un spēļu, kas palīdz mācīties apzināties emociju plašo gammu. Ja spēju emocijas nosaukt vārdā, tad varu par sevi reflektēt. Un arī saprast, kā emocijas nepārnest uz bērnu vai pusaudzi. Un, protams, ir svarīgi arī tās veselīgā veidā izlādēt – kādā sporta pasākumā no sirds izkliegties vai koncertā izdziedāties līdzi. Ķermeniskā iesaiste, balss došana ir ļoti labs izlādes mehānisms. Ja iemācāmies emocijas neturēt sevī un atrodam veidu, kā varam tās izpaust, tad ir mazāks risks, ka nodarīsim pāri līdzcilvēkiem. Domājot par bērnu audzināšanu, nereti vecākus ļoti spēcīgi pārņem arī vainas izjūta. Īpaši, ja lasām grāmatas, klausāmies podkāstus, apmeklējam kursus, nodarbības par šo tēmu, uzņemam jaunu informāciju un paralēli reflektējam par to, kādas tieši ir mūsu attiecības ar bērniem. Ir labi atcerēties – kad raugos uz pagātnes situācijām, varu sevi mierināt, ka, visticamāk, tad rīkojos, izejot no zināšanām, pieredzes un iekšējiem resursiem, kas man tobrīd bija pieejami. Vai es rīkojos prātīgi? Iespējams, ka nē, bet varbūt tobrīd es citādāk nemaz nebūtu varējis rīkoties. Mēs nevaram mainīt pagātni, tikai savu attieksmi pret pagātnes notikumiem un to, kā koriģēt savu rīcību, lai nākotnē šādas situācijas neatkārtotos.
Mūsu sabiedrībā spēcīgs vardarbības veicinātājs diemžēl nešaubīgi ir alkohols. Ko tu vecākiem ieteiktu kā veselīgus relaksācijas un iekšējo resursu atjaunošanas veidus?
Jā, ārpus ģimenes aprūpes darba kontekstā novērojams, ka bāriņtiesas redzeslokā arvien visvairāk nonāk bērni no ģimenēm, kurās ir hroniska alkohola lietošana ar no tā izrietošajām sekām. Alkohola reibumā arī emocijas laužas ārā, kam seko sarežģītas, jocīgas rīcības. Arī ģimenēs, kur nesirgst ar alkoholismu, bērnos nedrošību var izraisīt tas, ka nelielā alkohola reibumā vecāku izturēšanās mainās – viņš to nesaprot un baidās. Runājot par dažādiem uzvedības musturiem pieaugušo dzīvē, ir jādomā, kā paskatīties uz sevi no malas. Vajadzība iziet no ikdienas ritma un pārslēgties, manuprāt, mūsu sabiedrībā nav pietiekoši novērtēta. Ja ir iespējams, katram dzīvē ir jāatrod kāds hobijs vai interese, kas regulāri izved ārpus mājas. Vīriešu gadījumā tai nevajadzētu būtu makšķerēšanai ar draugiem, lietojot alkoholu lielā daudzumā. Varbūt sporta treniņš, teātris vai kāda cita aktivitāte? Nonākot citā vidē, mēs varam aizvērt ciet iepriekšējo notikumu durtiņas, iegūstam jaunu pieredzi, un atgriežoties varam uz situāciju mājās paskatīties no citas perspektīvas. Ja visu laiku esam vienā vidē un mūsu dzīvē nav nekā ārpus mājas, tad nav iespējas paskatīties uz savu dzīvi, attiecībām, bērniem ar atvērtu skatu, jo visu laiku esam iekšpusē. Bet hobiji bieži vien tiek pārprasti. Līdzīgi kā ar visu labo – jebkura laba lieta par daudz raisa kādas negatīvas sekas. Nereti hobiji vai būšana ārpus mājas kļūst par izvairīšanās vai eskeipisma stratēģiju, kad par visām varītēm meklē iespēju vai idejas, ko darīt ārpus mājas. Vēl esmu novērojis, ka Latvijas sabiedrības aktīvajai daļai raksturīga pārstrādāšanās un nenormāls darbaholisms. Dažādu iemeslu dēļ – dažiem tas ir eskeipisms no mājām, kādam tā ir pārmērīgi augstu uzlikta iekšējās atbildības latiņa, citam tas ir ieaudzināts utt. Raugoties no antropoloģijas perspektīvas, šāds augsts darba tikums ir raksturīgs Eiropas valstīm, kurās dominējošā reliģija ir protestantisms. Protestantisma dažādās formās darba tikumam ir daudz lielāka nozīme nekā katolicisma vai citu izplatītāko reliģiju tradīcijās. Tas ir milzīgs zīmogs vai nospiedums, kas neļauj cilvēkam ikdienā atslābt un atpūsties. Līdz ar to mums kā sabiedrībai vajadzētu iemācīties, ka ir lietas, kas ir jāizdara, bet citas tomēr ir arī iespējams atlikt. Aiztaisīt darba durvis ciet, pārslēgties un darīt citas lietas. Strādājot ar pieaugušiem cilvēkiem, ikdienā nemitīgi redzu milzīgu daudzumu pārstrādājušos, pārpūlējušos cilvēku, kuri bieži vien strādā daudz vairāk stundu, nekā viņiem prasa darba devējs. Viņi ņem darbu līdzi uz mājām un nereti strādā arī nedēļas nogalēs. Un arī visas centrālās sarunas raisās ap darba tēmām un jautājumiem.
Un ar vecāka lomu ir līdzīgi. Ir sabiedrības gaidas vai arī tava izpratne par tām, un tu vēlies būt ideālais vecāks instagramā, draugiem, bijušajam partnerim, līdz vairs nav spēka ne savām vajadzībām, ne arī ieklausīties, kas nepieciešams bērnam.
Jā, tā ir. Mēdzam salīdzināt Baltijas valstis. Man ir bijusi iespēja kādus desmit gadus sadarboties ar kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, un, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Latvijā ir daudz vairāk cilvēku, kuriem piemīt perfekcionistu shēmas, – viņi cenšas visu izdarīt perfekti, būt vislabākie vecāki, darbinieki utt. Īstenot vai uzsākt lietas tikai tad, kad viss perfekti noslīpēts. Savukārt igauņiem daudz izteiktāka ir pieeja, kas angliski skan better done than perfect – labāk uzsākt, nesagaidot perfekto brīdi. Tāds arī būtu mans aicinājums, domājot par vecāka lomu, – bērnam nav vajadzīgs ideāls vecāks, kas ir perfekts visās dzīves jomās. Pamatlieta, kas bērnam no vecāka ir vajadzīga, ir klātesamības sajūta, apziņa, ka ir kāds pieaugušais, kuram var uzticēties, piezvanīt arī darba laikā un parunāties. Ka mājās vienmēr ir vismaz viens vai divi cilvēki, ar kuriem es jūtos droši šajā pasaulē. Un viņam nevajag būt perfektam, viņam vienkārši vajag būt.
Kādus padomus tu dotu vecākiem, kuriem trūkst praktisku zināšanu par to, kas ir nevardarbīga audzināšana? Kuri pieraduši pie sodiem, kas efektīvi ir tikai īstermiņā?
Jāsāk ar pavisam vienkāršu, bet būtisku soli – mainīt skatījumu uz sodīšanas jēgu un tā ietekmi uz bērnu. Daudzi vecāki pieraduši, ka sods uz brīdi “nostrādā”, jo bērns baidās un paklausa. Taču ilgtermiņā šāda pieeja nodara vairāk ļauna nekā laba – pētījumi rāda, ka skarbas audzināšanas metodes (kliegšana, pazemošana, fiziska sodīšana) kaitē bērna emocionālajai veselībai un var pasliktināt viņa uzvedību un sekmes. Tātad pirmais solis ir atzīt, ka sodi nav ilgtermiņa risinājums.
Otrkārt, ieteiktu pakāpeniski apgūt un izmēģināt pozitīvās audzināšanas pieeju. Ko tas nozīmē? Vienkārši sakot – skaidrot bērnam, kādu uzvedību jūs no viņa sagaidāt, noteikt loģiskas un taisnīgas sekas situācijām, kad noteikumi tomēr tiek pārkāpti (sekas, kas iemāca atbildību, nevis pazemo bērnu), konfliktus risināt ar sarunu un patiešām ieklausīties bērna emocijās. Piemēram, ja bērns nav izpildījis mājasdarbus, kliegšanas vietā mierīgi apsēdieties blakus un pajautājiet: “Kā tu juties stundā, kad nebiji gatavs atbildēt? Ko mēs varam kopā darīt, lai rīt būtu labāk? Ko vari mācīties no notikušā? Kā varu tev palīdzēt, lai tāda situācija neatkārtojas?” Šāda saruna uzreiz maina situāciju – bērns sāk pats meklēt risinājumus un jūtas motivēts laboties, nevis tikai baidās no soda. Protams, pozitīva audzināšana nenozīmē visatļautību. Robežām un noteikumiem ir jābūt, vienkārši tie jāievēro konsekventi un cieņpilni. Mana pieredze rāda, ka bērns, kurš piedzīvo taisnīgu un cieņpilnu attieksmi, pats iemācās cienīt vecāku un skolotāju autoritāti un risināt grūtības konstruktīvi. Bērns kļūst labā ziņā pastāvīgāks, saprot, ka pats spēj ietekmēt un mainīt savu rīcību un līdz ar to – savā ziņā arī savu dzīvi. Tas strādā ilgtermiņā, veicinot labvēlīgu un pozitīvu pašvērtējumu, ar ko lielai daļai mūsdienu pieaugušo ir grūtības.
Treškārt, ļoti būtiska ir vecāku emocionālā klātbūtne. Ar to es domāju – būt bērnam blakus ne tikai fiziski, bet arī ar sapratni un atbalstu. Vecākiem, kuri pieraduši tikai pie komandēšanas un sodīšanas, sākumā varbūt nav viegli pēkšņi daudz sarunāties ar bērnu par viņa pārdzīvojumiem. Taču, ticiet man, tas atmaksājas! Ja vecāki patiešām ieklausās bērnā, uzdod jautājumus, nevis tikai kritizē, bērns jūtas drošāk un drīzāk pats pastāstīs, kas notiek viņa dzīvē. Piemēram, pusaudzim ir ļoti svarīgi sajust, ka jūs viņu nekritizēsiet par katru nieku. Ja bērns jutīs, ka jūs interesējaties no sirds un nekritizējat viņa domas vai gaumi, pastāv daudz lielāka iespēja, ka viņš dalīsies savās problēmās – par attiecībām, emocijām, arī par skolu. Savukārt, ja audzināšana balstās tikai uz pārmetumiem un sodiem, bērns visdrīzāk noslēgsies, un vecāki par grūtībām uzzinās tikai tad, kad tās jau kļuvušas nopietnas. Konkrēts paņēmiens, ko es vecākiem iesaku, – kritizējiet rīcību, nevis pašu bērnu. Piemēram, nesakiet: “Tu esi slinks un neko nevari!” – tādi vārdi bērnu sāpina un liek viņam noslēgties. Tā vietā pasakiet: “Mani uztrauc, ka tu nepildi mājasdarbus. Kā varam tev palīdzēt saplānot laiku, lai tu tiec galā?” Redzat atšķirību? Mēs paužam rūpes un piedāvājam palīdzību, nevis uzbrūkam bērna pašvērtējumam. Šāds emocionāli atbalstošs stils vairo uzticēšanos ģimenē.
Ceturtkārt, jāatceras, ka bērna audzināšana nav tikai ģimenes “privāta lieta” – tā ir komandas darbs. Vecāki un pedagogi ir sabiedrotie bērna izaugsmē. Ja jūsu bērnam rodas kādas uzvedības vai mācīšanās grūtības, labākās zāles ir sadarboties ar skolu. Tas nozīmē – aprunāties ar skolotāju, iespējams, piesaistīt psihologu vai atbalsta speciālistus, meklēt risinājumus kopā, nevis nostāties pozīcijā “es mājās sodīšu, un tad viss būs labi”. Pat mūsu valsts vadlīnijās vecākiem skaidri rakstīts – ja bērnam ir problēmas, skolai un vecākiem jādarbojas vienoti, lai tās atrisinātu. Ja vecāki neiesaistās vispār un atstāj visu skolai, faktiski viņi nepilda savu daļu atbildības. Tāpēc vienmēr saku – skolas un vecāku partnerība nav tukša frāze, bet praktiska nepieciešamība, lai bērns veiksmīgi mācītos un justos labi.
Visbeidzot, ja jūtat, ka jums trūkst zināšanu vai esat apjukuši, meklējiet atbalstu un jaunas zināšanas. Nav nekāds kauns pašiem mācīties būt par labākiem vecākiem – patiesībā tas ir ļoti atbildīgi. Aprunājieties ar citiem vecākiem, lasiet materiālus (piemēram, ir pieejamas detalizētas vadlīnijas un grāmatas par pozitīvo audzināšanu). Droši varat vērsties arī pie speciālistiem – skolu psihologi, sociālie pedagogi strādā, lai palīdzētu jums un bērnam. Mūsdienās pieejami vecāku kursi par pozitīvu audzināšanu, atbalsta grupas – daudzas no tām pat bez maksas vai par simbolisku samaksu. Ja jūtat, ka pašu spēkiem grūti atteikties no vecajiem ieradumiem, šādi kursi vai speciālistu konsultācijas var ļoti palīdzēt. Galvenais – nepadodieties un atcerieties, ka mēs visi mācāmies būt vecāki visas dzīves garumā. Sperot šos soļus pretī nevardarbīgai audzināšanai, jūs veidojat cieņpilnas, uzticības pilnas attiecības ar savu bērnu. Un tieši šādās attiecībās bērns vislabāk aug, mācās un veidojas par laimīgu, atbildīgu personību. Būt vecākam – tas ir uz mūžu. Mani vecāki ar humoru saka, ka bērnu audzināšanā grūtākie esot pirmie četrdesmit gadi, pēc tam paliekot vieglāk. Un tajā, manuprāt, ir liela gudrība – vislielākās pārmaiņas savos bērnos var redzēt tad, kad bērni paši nonāk vecāku lomā. Bērns pieaugušajam ir kā tāds nemitīgi klātesošs personīgās izaugsmes treneris – atliek tikai ieraudzīt visas tās lietas, ko mums iemāca vecāka loma, un caur to vien varam kļūt ne tikai labāk vecāki, bet arī nobriedušāki cilvēki.
