Publicēts: 19.06.2025.

Kas ir nevardarbīga bērnu audzināšana?

Nevardarbīga bērnu audzināšana ir pamats drošai bērna attīstībai un laimīgai bērnībai.  Nevardarbīgu bērnu audzināšanu dēvē arī par cieņpilnu audzināšanu, jo šīs audzināšanas prioritāte ir ilgtermiņa attiecības, kurās valda savstarpējas rūpes, uzticēšanās un uzmanība. Nevardarbīga bērnu audzināšana māca veidot attiecības ārpus ierastajām ikdienas lomām. Bieži vien mūsu dzīves lomas – vadītājs/padotais, terapeits/pacients, skolotājs/skolēns, vecāks/bērns – var traucēt saskatīt citam citu kā cilvēciskas būtnes. Izveidojot saikni ar bērnu un izturoties pret viņu ar cieņu kā pret līdzvērtīgu cilvēku, uzsverot bērna vērtību, tiek gūta uzticība, kas var saglabāties uz visu mūžu.

Latvijā vardarbīga izturēšanās pret bērniem aizvien ir aktuāla problēma – Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gadā veiktais pētījums atklāj, ka 33,2% sieviešu un 42,2% vīriešu bērnībā pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību no tēva vai mātes, savukārt 2020. gadā veiktā Iedzīvotāju aptauja par attieksmes maiņu attiecībā uz vardarbību ģimenē liecina, ka, lai gan 74% nepilngadīgo bērnu vecāku vienmēr cenšas konfliktus vispirms risināt bez bērna sodīšanas, 41% vecāku ir pielietojuši kādu no audzināšanas metodēm ar fizisku sodu, visbiežāk pļaukas iesišanu, iekniebšanu, paraušanu, tai skaitā aiz matiem un/vai auss vai uzšaušanu pa dibenu ar plaukstu. 2024. gadā publicētais pētījums “Bērni Latvijā” liecina, ka sociālo rehabilitāciju 2023. gadā saņēmuši 1333 no vardarbības ģimenē cietuši bērni.

Kā atklāj Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis, pēdējos gados uz Uzticības tālruni vairāk nekā 50% zvanu ienāk no vecākiem un profesionāļiem, kuri interesējas gan par bērnu drošības jautājumiem, gan ziņo par vardarbības gadījumiem.

“Ļoti ir pieaudzis zvanītāju tēvu skaits, kas man šķiet ļoti pozitīva tendence – viņi uzdod jautājumus, kā rīkoties, ja ir bijuši vardarbīgi pret savu bērnu, vaicā, ko darīt, lai tas neatkārtotos, prasa, kādas metodes izmantot dusmu gadījumā. Tas ir ļoti, ļoti pozitīvs rādītājs, jo vecāki atpazīst savas dusmas, savu tendenci izpausties agresīvi un meklē resursus, lai nedarītu bērnam pāri.”

Tiesa, tajā pašā laikā ir daudz ziņojumu par vardarbību ģimenē pret bērnu: “Pagājušā gadā par problēmām ģimenē ir bijuši 832 zvani, ziņošana par fizisku vardarbību ģimenē – 102 zvani, par emocionālo vardarbību – 463 zvani, par seksuālu vardarbību – 11 zvani, bet par pamešanu novārtā – 308 zvani. Tas, manuprāt, parāda gan to, ka vardarbība aizvien notiek, gan to, ka cilvēki arvien vairāk atpazīst vardarbību un ir gatavi ziņot.”

Cekulis uzsver, ka, pirmkārt, vardarbība pret bērnu ir vecāku atbildība, otrkārt, sabiedrības atbildība kopumā. Viņaprāt, politikas veidotājiem ir jāliek milzīgs uzsvars uz vardarbības prevenci, kā arī jāseko līdzi tam, kā speciālisti, kuri saskaras ar bērniem, atpazīst vardarbību. Pašvaldībām ir jāizprot, kāds ir pieejamo pakalpojumu klāsts gan vardarbības prevencē, gan intervencē. Ļoti svarīgi ir stiprināt starpinstitucionālās sadarbības grupas.

“Vardarbības tolerance ir gan mūsu kultūras mantojumā, gan tradīcijās, un tikai pēdējos 20 gadus Latvijā šo jautājumu aktualizē un saka, ka vardarbība nedrīkst būt norma. Tāpēc mēs vēl joprojām kā sabiedrība visi kopā mācāmies. Un tas ir iespējams tikai tad, ja mēs nemitīgi turpinām par šo tēmu komunicēt.”

Policijai, bāriņtiesai, sociālajam dienestam un Bērnu aizsardzības centra Uzticības tālrunim 116111, kur to var izdarīt anonīmi.

Emocionālās vardarbības un pamešanas novārtā gadījumā tiek ziņots policijai, iesaistīts pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa, ar kuriem tiek strādāts ilgtermiņā, lai saprastu, vai situācija ģimenē uzlabojas.

Fiziskas vai seksuālas vardarbības gadījumā tiek ziņots policijai un iesaistīts viss starpinstitucionālais tīkls, lai bērns būtu drošībā.

Uzticības tālrunim ir arī krīzes intervences komanda, kas izbrauc uz smagas vardarbības vai nāves gadījumiem un veic krīzes intervenci, palīdzot visai kopienai.

Centrs "Dardedze"

Par Bērnu emocionālās audzināšanas un Ceļvedis, audzinot pusaudzi grupu nodarbībām vecākiem interesēties savas pašvaldības sociālajā dienestā.

Fonds “Plecs”

Valsts kanceleja sadarbībā ar “Latvijas kognitīvi biheiviorālās terapijas asociācijas” biedrību

Ģimenes psiholoģijas centrs “Līna”

“Mīlēt izglītoti”

Mammamuntetiem.lv – Vecāku skola. Tiešsaistes nodarbības ar ekspertiem par bērna uzvedību, gulēšanu, ēšanu, robežām u.c. Tiek piedāvātas arī bezmaksas nodarbības sadarbībā ar pašvaldībām

Biedrība ģimenes atbalstam “Tēvi” - aktivitātes, mācības, atbalsta grupas, kas stiprina tēva lomu un veicina tēvu – bērnu attiecību uzlabošanos.

Pusaudžu resursu centrs – atbalsta materiāli vecākiem

Uzvediba.lv – bezmakas resursi vecākiem, bērniem par uzvedības maiņu

🌐 https://www.uzvediba.lv/sakums/

Atbalsta tālruņi un bezmaksas palīdzība

Konsultācijas un psiholoģiskais atbalsts vecākiem

  • Centrs “Dardedze”
    Sniedz atbalstu bērniem un ģimenēm, kuri piedzīvojuši vardarbību vai atrodas riska situācijās. Pieejamas bezmaksas konsultācijas, atbalsta grupas un vecāku mācības.
    🌐  https://centrsdardedze.lv/pakalpojumi/
  • Bērnu psihologi pašvaldībās
    Vairums Latvijas pašvaldību piedāvā bezmaksas konsultācijas psihologiem, īpaši bērniem un vecākiem (jāvēršas savā sociālajā dienestā vai skolas psihologam).

Atbalsts vecākiem vardarbības vai šķiršanās situācijās

  • SOS Bērnu ciematu asociācija – ģimeņu stiprināšanas programma
    Praktisks, ilgtermiņa atbalsts ģimenēm, kurās bērns piedzīvo grūtības. Pieejamas arī bezmaksas psihologa un mediatora konsultācijas.
    🌐 www.sosbernuciemati.lv
  • Bērnu aizsardzības centrs (BAC)
    Var palīdzēt gadījumos, kad bērns piedzīvo emocionālu vai fizisku vardarbību, arī šķiršanās strīdos. Pieejamas konsultācijas vecākiem.
    🌐 https://www.bac.gov.lv/lv
  • Bāriņtiesas un sociālie dienesti
    Katra pašvaldība nodrošina pieeju psihosociālajam atbalstam ģimenēm ar bērniem.

Ieteicamā literatūra vecākiem (pieejama bibliotēkās un tiešsaistē)

  • Jesper Juul – "Jūsu bērns kā personība", "Ievainotais vecāks", "Būt tēvam"
  • Adele Faber & Elaine Mazlish – "Kā runāt, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"
  • Kim John Payne – "Vienkāršota bērnība"
  • Philippa Perry – "Grāmata, kuru vēlies, lai būtu lasījuši tavi vecāki"
  • Bessel van der Kolk – "The Body Keeps the Score" (par traumu ietekmi)

Noskaties 17. jūlija diskusiju par bērnu nevardarbīgu audzināšanu Labklājības ministrijas Youtube kanālā vai Facebook lapā.

Diskusijā eksperti runāja par to, kā veidot cieņpilnas attiecības ar bērnu, atbildēja uz vecāku iepriekš iesūtītajiem jautājumiem un dalījās praktiskos ieteikumos.

Sarunā piedalījās:

  • Diāna Zande – klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes lektore, kas ikdienā sniedz profesionālu atbalstu ģimenēm un vecākiem.
  • Georgs Rubenis – Centra ZIN vadītājs un fonda PLECS valdes loceklis, raidījuma “Pietura vecākiem” vadītājs. Centrs ZIN sniedz praktiskas zināšanas pieaugušajiem ar mērķi veidot bērniem drošu un atbalstošu vidi.
  • Diskusiju vadīja Lāsma Lagzdiņa, Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktora vietniece, Uzticības tālruņa nodaļas vadītāja.

Pozitīva disciplinēšana ir pamats emocionāli veselīgai bērnībai un novērš vardarbības normalizāciju.

Kas nav pozitīva disciplinēšana?

Pozitīva disciplinēšana nav bērna audzināšana ar sodīšanu un bērna kontrole caur bailēm, kaunu vai sāpēm. Tā neietver:

  • fiziskus sodus (sitiens, pliķis, raustīšana),
  • psiholoģisku vardarbību (pazemošana, draudi, ignorēšana),
  • uzvedības “laušanu” vai bērna pakļaušanu caur bailēm,
  • sodus, kuru mērķis ir sāpju vai kauna radīšana, nevis mācīšanās.

Kāpēc bērna sodīšana nav ilgtermiņā efektīva?

  • Sods iemāca bailes, nevis izpratni

Bērns var paklausīt bailēs no soda, bet ne tāpēc, ka saprot, ko darīja nepareizi. Tas nepalīdz attīstīt morālo domāšanu un empātiju. “Ko es izdarīju?” pārvēršas par “Ko man darīt, lai mani nesoda?”.

  • Sods neatrisina problēmas cēloni

Uzvedība bieži sakņojas vajadzībās, emocijās vai attīstības posma īpatnībās. Sods nomāc uzvedību, bet nepalīdz bērnam saprast sevi vai apgūt jaunu prasmi (piemēram, emociju regulēšanu).

  • Sods rada uzvedības atkārtošanos vai slēpšanu

Pētījumi rāda: bērni, kurus soda, biežāk atkārto pārkāpumu, tikai slēpj to labāk. Tas grauj uzticību un atvērtu komunikāciju starp bērnu un vecāku.

  • Sods ietekmē bērna pašvērtējumu

Bērns var sākt ticēt: “Es esmu slikts”, nevis “Mana rīcība bija nepiemērota”. Tas var veicināt vainas, kauna un nepietiekamības sajūtas, nevis vēlmi mainīties.

  • Neattīsta pašregulāciju un atbildību

Efektīva disciplīna māca: “Kā es pats varu risināt šo situāciju citādi?”. Sods balstās uz ārēju kontroli, nevis iekšējo motivāciju un pašvadību.

Šāda pieeja nav efektīva ilgtermiņā – tā iemāca bailes, nevis atbildību. Bērns neiemācās, kā rīkoties pareizi, bet gan – kā izvairīties no soda. Tā traumē bērna psihoemocionālo attīstību un kavē veselīgu robežu un attiecību izpratni.

Uzvediba.lv vadītāja, biedrības Latvijas Autisma apvienība vadītāja Līga Bērziņa skaidro: "Sods, kas balstās uz bailēm un pazemošanu, neveido bērna izpratni par notikušo un neveicina uzvedības maiņu. Patiesībā šāds sods bieži vien kļūst par šķērsli mācīšanās procesā un attiecību stiprināšanā ar apkārtējiem. Lai notiktu pārmaiņas bērna uzvedībā, ir nepieciešama cieņpilna komunikācija, skaidri noteikumi un iespējas labot kļūdas, nevis bailes no soda vai autoritātēm.

Nekad nesoliet sodu vai sankcijas, ja negrasāties tās īstenot. Ir vecāki, kuri saka, ka noņems bērnam telefonu, bet to nekad nav izdarījuši. Jūs zaudēsiet autoritāti bērna acīs, kas īpaši sāpīgi nāks atpakaļ tīņu vecumā. Tāpat iedodiet pozitīvos motivatorus – piemēram, par pēkšņi sakārtotu istabu vai pagatavotām vakariņām ģimene brauc peldēties. Svarīgi ir simboliskās motivācijas sistēmas – labākā dāvana bērnam ir ar ģimeni kopā pavadīts laiks.
Un galvenais – ar sodīšanas palīdzību, lūdzu, nepārlieciet atbildību no saviem pleciem uz bērna pleciem! Sadarbība ir viss! Un labas attiecības starp jums ir vissvarīgākais!"

Sabiedrības attieksme Latvijā

Iedzīvotāju aptaujā par sabiedrības attieksmes maiņu attiecībā uz vardarbību ģimenē, kas tika veikta Eiropas Savienības fonda projekta Nr.9.2.1.3/16/I/001 “Atbalsta sistēmas pilnveide bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē” (2021) ietvaros, noskaidrots, ka Latvijas sabiedrībā ir augsta iecietība pret bērnu fizisku sodīšanu.

Lai gan 74% aptaujāto uzsvēruši, ka konfliktus vispirms cenšas risināt, neizmantojot sodīšanas metodes, tomēr otra visbiežāk aptaujā minētā audzināšanas metode ir mutiska iespaidošana (draudēšana ar sodu, to neīstenojot, kliegšana). Šī metode tiek saistīta arī ar nepareizu audzināšanas praksi, tostarp minot pašu bērnībā piedzīvotas lamāšanas un vārdiskas pazemošanas negatīvo ietekmi. Kopumā 41% aptaujāto izmantojuši bērnu fiziskas sodīšanas metodes (pļaukas, raušanu aiz matiem vai auss, sitienu pa dibenu utt.), norādot, ka tas notiek brīžos, kad paši zaudējuši paškontroli, jūtas noguruši un bijuši stresa ietekmē.

55% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka tādas fiziskas vardarbības metodes kā pļauka vai sitiens pa dibenu ir pieņemamas audzināšanā. Savukārt 23% par pieļaujamu uzskata sodu ar siksnu vai citu priekšmetu. Tajā pašā laikā 83% “pēršanu ar siksnu” saista ar vardarbību, bet 59% ir pārliecināti, ka arī pļauka un matu raušana ir vardarbība.

Aptauja atklāj ciešu sakarību starp bērnībā pieredzēto un audzināšanas metožu izvēli – tie, kuri agrāk piedzīvojuši fizisku sodīšanu, biežāk to izmanto, audzinot savus bērnus.

Kas ir pozitīva disciplinēšana?

Pozitīva disciplinēšana ir audzināšanas pieeja, kurā uzvedība tiek koriģēta ar cieņu, empātiju un bērna attīstībai atbilstošu mācīšanos. Tā balstās uz ilgtermiņa attiecību veidošanu, nevis īslaicīgu paklausību.

Tās mērķis ir:

  • Attīstīt bērna iekšējo motivāciju rīkoties pareizi.
  • Veidot drošas, uzticībā balstītas attiecības.
  • Mācīt prasmes, nevis sodīt par kļūdām.
  • Atbalstīt   bērna emocionālās regulācijas attīstību un atbildības izjūtu

Pozitīva disciplinēšana uzsver robežas, nevis veicina vardarbību.

Kā būvēt robežas?

  • Kontakts ar bērnu

Ja vēlamies ar bērnu sadarboties, ir jāieliek pamati – nepieciešams labs kontakts, kas veidojas, veltot bērnam uzmanību (ne tikai tad, kad kaut kas izdarīts nepareizi!), spēlējoties, runājot un ieklausoties.

  • Skaidri noteikumi

Lai bērns ievērotu noteikumus, viņam tie ir jāzina un jāsaprot. Īpaši pirmsskolā jāpievērš uzmanība tam, lai noteikumi būtu pēc iespējas saprotamāk un īsāk noformulēti, turklāt atbild uz jautājumu “kā darīt”, nevis “kā nedarīt”. Piemēram, ja bērns iesitis citam, nesakām: "Tu esi slikts bērns! Kā tu drīksti tā darīt?", bet gan "Sišana sāp, tāpēc mēs nesitam. Ja esi dusmīgs, vari pateikt to vārdos." Ja bērns pārtrauc pieaugušos, neteikt: "Neiejaucies, kad pieaugušie runā!", bet gan: "Man ir svarīga tava doma. Es pabeigšu sarunu, un tad varēsi pastāstīt."

Tāpat jāatceras, ka bērna smadzenes vēl tikai attīstās, tāpēc nevaram sagaidīt tūlītēju paklausību. Turklāt bērnam ir dabiski robežas arī palaikam pārbaudīt – vai tās vēl ir spēkā, tāpēc jāturas pie konsekvences un noteikumu nemainīguma.

  • Pozitīvs pastiprinājums

Lai gan vēsturiski bērnu mācīšanās process ir balstījies uz kļūdu izķeršanu un labošanu, daudz vērtīgāk ir koncentrēties uz to – kā vajag darīt? Ja iedarbināsim robežas tikai tad, kad tās pārkāptas, bērnam būs grūtāk nostiprināt vēlamos uzvedības modeļus, tāpēc jāpiedomā pie iedrošinājumiem un mazo sasniegumu svinēšanas.

Kā uzstādīt robežas?

  • Skaidri nosauc, kas ir pieņemams un kas ne.

Lieto vienkāršas, bērnam saprotamas frāzes. Nevis “Beidz uzvesties tā!”, bet “Mēs nesitam citus, kad dusmojamies. Pasaki ar vārdiem, kas tevi sadusmoja.”.

  • Konsekvence ir atslēga

Ja vienu dienu kaut ko atļauj, bet nākamajā aizliedz, robežas kļūst neskaidras. Tiem, kuri ikdienā iesaistās bērna audzināšanā, jāsaskaņo rīcība, lai bērns nesajustu pretrunas.

  • Izskaidro robežu jēgu

Neuzstādi noteikumus “jo tā jādara”, bet gan paskaidro: “Mēs nelienam pa logu, jo tas ir bīstami un tu vari savainoties.”

  • Iesaki alternatīvu

Ja bērnam kaut ko liedz, piedāvā vietā kaut ko citu. “Nevar sist brāli – ja esi dusmīgs, vari papūst spilvenā vai atnākt pie manis.”

  • Ieklausies bērnā

Ja bērns pretojas, neuztver to kā izaicinājumu, bet kā zīmi, ka vajag palīdzēt viņam saprast robežas vai izpaust emocijas.

  • Pozitīva robeža nozīmē: skaidrs noteikums, loģiskas sekas, emocionāla atbalsta klātbūtne.

Piemērs: Ja bērns nomet telefonu, nevis sodi, bet paskaidro un pieņem saprātīgas sekas: “Tā ir vērtīga lieta. Ja nometīsi vēlreiz, es to nolikšu malā līdz rītdienai.”

  • Modelē robežas, ko sagaidi pats.

Ja vēlies, lai bērns runā cieņpilni – arī pats dusmās runā mierīgi. Ja vēlies, lai bērns klausās – pats noklausies viņa teikto līdz galam.

Kāpēc pozitīva disciplinēšana ir efektīva?

  • Tā attīsta bērna pašregulāciju, nevis bailes no soda.
  • Tā stiprina vecāku un bērna attiecības – tas ir emocionālās attīstības pamats.
  • Tā veido atbildību, nevis piespiedu paklausību.
  • Tā bērnam iemāca, kā izdarīt izvēli un risināt konfliktus.

Pozitīva disciplinēšana prasa no vecākiem pacietību, prasmi atpazīt bērna vajadzības un gatavību augt līdz ar bērnu. Šāda audzināšana veido sabiedrību, kurā bērni uzaug, jūtoties cienīti, sadzirdēti un droši – tas ir labākais instruments, ko vecāki var dot, lai novērstu vardarbības normalizāciju bērna tālākajā dzīvē.

Pozitīvas disciplinēšanas pieejas sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar bērniem:

  • Regulāri attiecību uzturēšanas ieradumi Sociālais darbinieks uztur paredzamu struktūru un regulāru kontaktu ar bērnu. Tas palīdz bērnam attīstīt drošības sajūtu un uzticēšanos. Ļoti nepieciešams bērniem, kas pārcietuši pamešanu novārtā vai vardarbību.

Piemērs: vienmēr sveicināties vienādi, regulāri pārbaudīt, kā bērns jūtas, dot iespēju runāt.

  • Emociju nosaukšana un spoguļošana

Šī metode palīdz bērnam apzināties savas emocijas un atrast  vārdus, kā tās izteikt, lai izvairītos no destruktīvas uzvedības. Īpaši efektīva bērniem ar impulsu kontroles grūtībām vai traumām.

Piemērs: "Es redzu, ka tu esi ļoti dusmīgs. Vai mēs varam kopā atrast, kā to izpaust citādāk?"

  • Darbības izvēles un sekas, nevis sodi

Bērniem tiek piedāvātas izvēles iespējas, un tiek pārrunātas iespējamās sekas, nevis izteikti sodi. Attīsta atbildības sajūtu.

Piemērs: “Tu vari izvēlēties tagad nomierināties vai izmantot mūsu "miera vietu". Ja nevarēsim sadarboties mums nāksies atlikt spēli.”

  • Traumas izpratnē balstīta disciplinēšana

Izpratne, ka uzvedības problēmas bieži rodas no traumatiskiem pārdzīvojumiem. Soda vietā tiek pielietota līdzjūtīga pieeja. Palīdz veidot drošības sajūtu bērniem, kas piedzīvojuši emocionālu stresu.

Piemērs: "Ko tev vajag, lai tu justos drošāk šajā telpā?" nevis "Neraudi!"

  • Sadarbībā balstīta problēmu risināšana

Nevis jautāt: "Kā sodīt šo bērnu par uzvedību?", bet gan: "Kādu prasmju trūkumu viņš šobrīd parāda, un kā es varu palīdzēt viņam tās apgūt?"

Piemērs: "Es ievēroju, ka tev ir grūti sākt uzdevumu. Kas tevi kavē? Kā mēs varam atrast risinājumu?"

  • Pašregulācijas prasmju apmācība

Bērnam tiek mācītas konkrētas metodes, kā nomierināties – elpošana, pauze, kustība.

Piemērs: Izveidot kopīgu “miera stūri” vai pielietot kādu nomierināšanās rituālu.

  • Stiprinoša valoda un pozitīva atgriezeniskā saite

Fokuss uz centieniem, nevis rezultātu.

Piemērs: "Es redzēju, kā tu mēģināji pajautāt mierīgi. Tas bija drosmīgi!" nevis "Labi, ka beidzot uzvedies!"

! Visi augstākminētie ieteikumi vecākiem jāņem vērā arī sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar bērniem.

Avoti:

Līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds Plus (ESF+) pasākuma "Atbalsta instrumentu izstrāde un ieviešana ģimenes funkcionalitātes stiprināšanai" projekta Nr. 4.3.6.4/1/24/I/001 “Atbalsta instrumenti vardarbības ģimenē mazināšanai” ietvaros.