Publicēts: 08.07.2025.

Diskriminācija ir atšķirīga, nevienlīdzīga attieksme pret personu tās piederības dēļ kādai sabiedrības grupai. Visbiežāk cilvēki tiek diskriminēti uz dzimuma, vecuma, invaliditātes, rases un tautības, seksuālās orientācijas un reliģijas pamata, taču šie nav vienīgie iespējamie iemesli. Diskriminācija var būt sastopama konkrētās darbavietās – uzņēmumos, iestādēs –, izglītības iestādēs, saņemot pakalpojumus u.c. situācijās.

Eiropas Savienībā (ES) diskriminācija ir aizliegta. To paredz gan Eiropas Savienības pamattiesību harta, gan vairākas ES direktīvas, gan starptautiskas konvencijas jeb līgumi, kam ir pievienojusies ES. Savukārt katra konkrētā ES valsts, tai skaitā Latvija, normas, kas vērstas pret diskrimināciju, iestrādā savos likumos – gan tādos kā Krimināllikums, gan konkrētas nozares regulējošos.

Latvijā līdztiesības princips un diskriminācijas aizliegums ir noteikts Latvijas Satversmē un diskriminācija ir aizliegta vispārējās cilvēk- un pilsoņa tiesībās, darba tiesībās, sociālajā drošībā, piekļuvē precēm un pakalpojumiem, reklāmā un citur.

Lai izskaustu vai mazinātu diskrimināciju, svarīga gan tādu vērtību kā iecietība, saticība, pieklājība uzsvēršanai publiskajā komunikācijā, gan tam, kā valsts līmenī tiek risināti konflikti un krimināli sodāmas diskriminācijas gadījumi.

Viens no veidiem, kā nediskriminācijas jeb vienlīdzības princips tiek ieviests ES līmenī, ir tā noteikšana visās ES fondu atbalsta jomās, kas nozīmē, ka jebkura darbība, piemēram, projekts, ko atbalsta ES fondi, tiek īstenota nediskriminējoši.

Vairāk avotu par diskrimināciju un tās aizliegumu:

https://cilvektiesibas.org.lv/lv/database/category/diskriminacija/

https://www.tiesibsargs.lv/theme/diskriminacija/

https://www.dazadiba.lv/pamati-un-regulejums/

Diskriminācija uz dzimuma pamata ir nepamatota nevienlīdzīga attieksme pret personu tās dzimuma dēļ. Dzimumu līdztiesība nozīmē līdzvērtīgu iespēju un tiesību nodrošināšanu vīriešiem un  sievietēm, reizē apzinoties, ka dzimumi atšķiras bioloģiski un sociāli.

Vīriešu un sieviešu iespējas un tiesības dažādās dzīves jomās Latvijā negatīvi ietekmē mūsu sabiedrībā joprojām izplatītie ar dzimumu saistītie stereotipi attiecībā uz nodarbinātību un darba un privātās dzīves saskaņošanu. Piemēram, liela daļa sabiedrības sievietēm kā atbilstošāku piedēvē ģimenes dzīvi un rūpes par mājokli, savukārt vīriešiem – naudas pelnīšanu un karjeras attīstīšanu. Arī atšķirība darba samaksā starp dzimumiem Latvijā ir augstākā ES – vīrietis stundā nopelna 100 %, bet sieviete tikai 81 % par vienādas vērtības darbu.

Valsts dzimumu līdztiesības politika ir vērsta uz dzimumu lomu līdzsvarošanu un dzimumu līdztiesību darba tirgū, piemēram, nosakot tiesības uz atvaļinājuma dienām pēc bērna dzimšanas bērna tēvam, tiesības izmantot bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšanu starp vecākiem u.c.

Diskriminācija uz vecuma pamata ir nepamatota nevienlīdzīga attieksme pret personu tās vecuma dēļ. Ar šādu attieksmi Latvijas iedzīvotāji saskaras jau jaunībā, kā arī  pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Saskaņā ar 2023. gada Eirobarometra datiem tieši šo diskriminācijas veidu Latvijas sabiedrība uzskata par biežāk sastopamo mūsu valstī. Darba tirgū tieši kandidāta vecums (pārāk vecs vai pārāk jauns) dažādās aptaujās tiek atzīts par nozīmīgāko šķērsli iegūt amatu.

Sabiedrības integrācijas fonda veikts pētījums atklāj, ka 50 un vairāk gadu vecumā cilvēki biežāk saskaras ar ilgstošu bezdarbu un neveiksmīgu darba meklēšanas pieredzi, izjūt netaisnīgu vai aizskarošu attieksmi, saņemot pakalpojumus, īpaši veselības aprūpes jomā. Nomāktības un bezcerības dēļ cilvēki pašizolējas, diskriminē paši sevi, savukārt tautsaimniecība zaudē šī vecuma cilvēku zemākas ekonomiskās aktivitātes dēļ.

Diskriminācija uz invaliditātes pamata ir nepamatota nevienlīdzīga attieksme pret personu tās fiziskas vai garīgas invaliditātes dēļ.

Latvijā apmēram 12 % iedzīvotāju ir personas ar invaliditāti. Tā kā invaliditāte apgrūtina personu pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē, valsts pienākums ir rūpēties, lai personām ar invaliditāti būtu pieejamas vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību,  būt nodarbinātiem un pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē kā citiem.

Raugoties no cilvēktiesību modeļa viedokļa, invaliditāte ir ne tikai medicīnisks, bet arī sociāls un cilvēktiesību jautājums. Šajā skatījumā invaliditāte rodas ne tik daudz no indivīda veselības traucējumiem, bet gan no sabiedrības nespējas pielāgoties dažādu cilvēku vajadzībām. Latvijā, līdzīgi kā citās ES valstīs, invaliditātes politika tiek virzīta uz cilvēktiesību modeli, kas veido iekļaujošāku sabiedrību un ļauj nodrošināt vienlīdzīgas iespējas visiem.

Izšķirīga nozīme ir piekļuvei publiskajai videi, digitālajiem resursiem un informācijai. Piemēram, Preču un pakalpojumu piekļūstamības likums veicina preču un  ikdienā nozīmīgu pakalpojumu pieejamību katram sabiedrības loceklim, ir noteikts regulējums interneta vietņu piekļūstamībai personām ar redzes, dzirdes un garīgiem traucējumiem. Būvniecības likums un Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21 nosaka prasības attiecībā uz būvētās vides piekļūstamību u.c. Ļoti liela loma šādu pasākumu jēgpilnā un precīzā izstrādē ir politikas īstenotāju (valsts institūciju) sadarbībai ar nevalstiskajām organizācijām, kas apvieno personas ar invaliditāti. 

Diskriminācija uz rases vai tautības pamata ir nevienlīdzīga vai aizskaroša attieksme pret personu tās rases vai etniskās piederības dēļ. Šīs diskriminācijas aizliegums attiecas gan uz valsts un indivīda attiecībām, gan uz privāttiesību jomu.

Pētījumu dati rāda, ka Latvijas iedzīvotājiem ir grūti pieņemt svešādo un atšķirīgo, tikai nelielai daļai nav aizspriedumu pret cittautiešiem. Šai ziņā mūsu situācijā īpaši izceļama grupa ir romi.  Romu nodarbinātības iespējas objektīvi nav vienlīdzīgas ar citu tautību iedzīvotājiem  izteikti zemā formālā izglītības līmeņa dēļ, kas neļauj tiem izmantot arī citas izglītības iespējas. Papildu pamatu romu diskriminācijai rada sabiedrības aizspriedumi un negatīvie stereotipi: romiem nevar uzticēties, romi  ir slogs sociālās drošības sistēmai un palielina noziedzības līmeni.

Diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata ir nepamatota nevienlīdzīga attieksme pret personu tās seksuālās orientācijas dēļ. Diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ izpaužas kā netaisnīga attieksme pret indivīdu tikai tāpēc, ka viņš ir vai tiek uztverts kā  gejs, lesbiete, biseksuālis, transpersona vai heteroseksuālis.

Līdzšinējie pētījumi uzrāda, ka arī par personām ar atšķirīgu (ne heteroseksuālu) seksuālo orientāciju sabiedrībā ir plaši izplatīti aizspriedumi, kas var veicināt neiecietību un diskrimināciju – par to liecina tas, ka liela sabiedrības daļa justos neērti, ja kādu no publiski ievēlētajiem amatiem ieņemtu homoseksuāla persona, kā arī ja kāds no darba kolēģiem būtu homoseksuāla persona.

Diskriminācija uz reliģijas pamata ir nepamatota nevienlīdzīga attieksme pret personu tās reliģiskās pārliecības un piederības (vai tās neesamības) dēļ.

Latvijas sabiedrībai saskaņā ar pētījumiem ir grūtības pieņemt svešo, citādo, un musulmaņi (kā reliģiska grupa) un romi (kā etniska grupa) ir visnetīkamākās un noraidītākās grupas. Diskriminācija var izpausties arī tādējādi, ka cilvēks atšķirīgai attieksmei tiek pakļauts tikai tādēļ vien, ka ir konkrētu reliģiju praktizējošas ģimenes vai personu grupas loceklis vai kā citādi ir saistīts ar citu indivīdu, kas praktizē konkrētu reliģiju.