Publiciste Agra Lieģe-Doležko Latvijā viena no pirmajām publiski tik skaļi runājusi par vecāku pieredzes patieso pusi – ne tikai par priekpilnajiem mirkļiem, bet arī par trauksmi, izsīkumu un bezspēku. Viņas iniciatīva My First Year Too aicināja vecākus dalīties ar pieredzi par bērna pirmajā dzīves gadā piedzīvotajiem izaicinājumiem un sajūtām, lai mazinātu sabiedrības spiedienu un stereotipu, ka vecāku būšanai jābūt tikai laimīgai. Sarunā Agra stāsta par to, kāpēc atklātība ir svarīgs solis ceļā uz nevardarbīgu audzināšanu, par aizspriedumiem šajā kontekstā un to, kā iemācīties saudzēt gan bērnus, gan sevi.
Pirms vairākiem gadiem tu viena no pirmajām aicināji runāt par mātes pieredzes grūtajiem brīžiem, vēlāk arī ar projektu My First Year Too. Kas tolaik bija tava motivācija, un kā tas ir mainījies?
Tolaik ievēroju, ka sarunām par vecāku – visbiežāk mātes – pieredzi ir stingri, nerakstīti rāmji, ko drīksti teikt, ko labāk ne. Ja saki ko negatīvu, teiktais uzreiz jāpapildina ar atrunu, ka “tas bija tikai mirklīgi”. Es pati sāku runāt tāpēc, ka mana pieredze bija smaga, un publiskajā telpā vismaz latviešu valodā nebija gandrīz nekā, ar ko salīdzināt. Es meklēju literatūru, kur sievietes atklāti runā par pēcdzemdību perioda tumšo pusi – un atradu to, galvenokārt, tikai autobiogrāfiskajos romānos. Kad tev nav iespējas dalīties ar sāpēm, tu zaudē arī prieku. Tāpēc My First Year Too man bija veids, kā veidot atbalstošu kopienu, kurā nav nosodījuma. Atceros stāstu par māti, kura atzina, ka bijusi uz sabrukuma robežas, gandrīz vai nodarījusi bērnam pāri, un tieši komentāri ar atbalstu un sapratni palīdzēja viņai meklēt palīdzību. Tajā brīdī sapratu, ka esam izveidojušas kaut ko ar patiesas dziedināšanas potenciālu.
Dalīšanās ar grūtībām un atklātība bieži tiek uztverta kā vājums, taču tas var būt spēcīgs prevences rīks pret vardarbību.
Jā, atzīt, ka tu vienlaikus esi gan labs vecāks, gan tāds, kuram reizēm pietrūst pacietības, ir pirmais solis uz dziedināšanu. Daudzi vecāki “noraujas” un vēlāk to nožēlo, bet par to nerunā. Kopienas formātā tu vari to pateikt skaļi un saprast, ka neesi viens. Vardarbība pret bērniem ir daļēji visas sabiedrības slimība, kurai vajadzīga rehabilitācija, ne tikai sods. Ir jābūt telpai, kur vari teikt: "Man nesanāca," un dzirdēt: "Tas ir cilvēcīgi."
Kādi ir tavi nevardarbīgās audzināšanas principi?
Man ir bijis ļoti grūti iemācīties, kā būt mīļam, emocionāli pieejamam un vienlaikus konsekventam, noteiktam vecākam. Katru dienu nākas meklēt līdzsvaru starp tuvību un robežu vilkšanu. Esmu impulsīva, tāpēc nācies mācīties elpot, apstāties, nepacelt balsi. Esmu ņēmusi idejas no grāmatām, bet arī tās bieži nestrādā, jo katrs bērns ir citāds. Man svarīgākais princips ir attiecībās ar bērnu saglabāt mīlestību un uzticēšanos. Tu nedrīksti kļūt par “vagaru”, kas tikai kontrolē, citādi bērns vairs negribēs nākt pie tevis pēc tuvuma. Tajā pašā laikā robežām ir jābūt skaidrām. Reizēm šķiet, ka katra diena ar bērniem mērāma svaru kausos – cik daudz esi spējis panākt bez dusmām, un cik daudz vari piedot sev, kad nav izdevies.
Kā tu plāno laiku, lai abi bērnu saņemtu nedalītu uzmanību?
Vecākajam dēlam bija ļoti grūti, kad neilgi pirms viņa trešās dzimšanas dienas piedzima mazā māsa. Redzēju, ka viņš jūtas pamests. Sākotnēji nepratu to risināt, abi ar vīru pieļāvām daudz kļūdu, gaidījām no viņa apzinātāku rīcību, nekā viņš bija spējīgs, bet tagad mēģinu atrast aktivitātes, kas patīk mums abiem ar dēlu – divatā ejam uz kāpšanas sienu, braucam ar riteni. Nodarbēs kopā ar bērniem man ļoti svarīgi šķiet, lai tas ir prieks arī man, ne tikai pienākums. Protams, ir lietas, kas vienkārši jādara, bet brīvajam laikam ar bērniem nevajadzētu būt par slogu – to es uzskatu par pašaprūpes veidu. Ir iespējams atrast veidus, kā labi pavadīt laiku kopā, nekļūt par ēnu, par ietvaru otram, saglabāt savas intereses un identitāti arī tandēmā ar bērnu, ne tikai tajos īsajos brīžos, kad izdodas “izrauties”, ko parasti iesaka mammām (tētiem tas kaut kā sanāk bez teikšanas). Tagad redzu, ka jaunākais bērns ir pašpietiekamāks, bet arī viņai vajag savu individuālo laiku ar vecākiem. Svarīgi atcerēties, ka pat īss brīdis, kurā esam patiesi klātesoši ar bērnu, var mainīt visu dienu – visiem.
Kā tu pati rūpējies par sevi, lai spētu būt nevardarbīga arī pret sevi?
Esmu sapratusi, ka pašaprūpe nav luksuss, bet nepieciešamība. No daudzajām grāmatām par bērnkopības tēmu, kuras esmu lasījusi, no latviešu valodā pieejamām man tiešām palīdzēja Viktorijas Ozolas grāmata “Mierpilnā audzināšana”– tajā ir daudz reālu un patiesi piezemētu padomu. Man droši vien vairāk par visu palīdz kustība – braucu ar riteni, viena vai ar bērniem piekabē, un bērni piekabē parasti aizmieg. Esmu pēc 20 gadu pārtraukuma atsākusi spēlēt vijoli orķestrī, jo man vajadzēja kaut ko, kas pieder tikai man. Bet viss sākas ar darbu dalīšanu ģimenē. Ja māte ir vienīgā, kas visu dara, pašaprūpe kļūst neiespējama. Tēviem jāmācās būt kompetentiem vecākiem, nevis palīgiem. Ja tu esi neaizvietojams, tu drīz vien izdegsi, būsi pamatoti dusmīgs, ieņemsi upura lomu. Līdztiesīga darba dalīšana ar partneri nav ekskluzīva padarīšana, tas ir absolūts iztikas minimums mūsdienu sabiedrībā, kur visi strādājam arī algotu darbu.
Vai ar diviem vecākiem pietiek, lai parūpētos par bērnu?
Nē, nepietiek. Tā pirms bērnu piedzimšanas bija mana lielākā ilūzija – ka tikmēr, kamēr ar vīru bērnu aprūpes pienākumus dalīsim godīgi uz pusēm, viss ies kā pa diedziņu. Mēs ar vīru abi strādājam attālināti un mums ir liela privilēģija savu laiku plānot elastīgi, pielāgojot to gan otra tābrīža noslodzei, gan bērnu vajadzībām, bet pat šādā situācijā ir neiespējami visu izdarīt divatā. Ģimenēm ar bērniem ir vajadzīgs ciems: vecvecāki, draugi, kaimiņi. Esmu redzējusi, kā tad, kad mājā ir vairāk cilvēku, kopīga bērnu aprūpe samazina spriedzi, padara gaisotni mierīgāku. Bērni kļūst patstāvīgāki, vecāki var izelpot, justies brīvāk. Domāju, ka mums kā sabiedrībai vajadzētu runāt par kopienas formātiem, nevis tikai par individuālo ģimeni. Ar diviem cilvēkiem nav pietiekami, un, lai gan zināmā mērā aprūpi, protams, var nopirkt arī par naudu, ir vajadzīgas ļoti lielas summas, lai to varētu atļauties pietiekamā daudzumā.
Un par miegu – tu vienmēr esi teikusi, ka miegs ir svarīgs.
Ar pirmo bērnu biju apsēsta ar režīmu – viss pēc grafika, bet tas noveda pie trauksmes. Tagad esmu relaksētāka. Bērnu miega ritms man joprojām ir svarīgs, bet ne perfekcionisma dēļ. Miega trūkums izraisa depresiju, tāpēc esmu iemācījusies ļaut sev būt elastīgai. Ja bērns neguļ diendusu, tad viņš agrāk iet gulēt – labi. Galvenais ir, lai arī es pati izgulētos. Ja vajag, prasu palīdzību, jo miegs ir veselības, nevis disciplīnas jautājums.
Kas, tavuprāt, šobrīd ir svarīgākais, ko sabiedrībai vajadzētu saprast par nevardarbīgu audzināšanu? Un kāda ir visas sabiedrības atbildība nevardarbīgas audzināšanas kontekstā?
Spēja nevardarbīgi audzināt bērnus sākas ar sevis pieņemšanu. Nevardarbīga bērnu audzināšana nav iespējama, ja esi vardarbīgs pret sevi un ja baidies atzīt neveselīgās iestrādes, pārmantotās metodes, kuras izmanto. Bez to atzīšanas nav iespējams uzsākt pārmaiņu procesu. Mums jāmācās atzīt arī nogurumu, dusmas un bailes, nevis slēpt tās aiz smaida. Un tam ir dziļa saistība arī ar jautājumu par sabiedrības atbildību – indivīda atzīšanās grūtībās un nespējā tikt galā ar vardarbīgām iestrādēm paša izmantotajās audzināšanas metodēs ir iespējama tikai tad, ja pretī ir cilvēki, kas ir gatavi uzklausīt un automātiski nenosodīt. Mums, piemēram, saistībā ar vardarbību ģimenē ļoti bieži medijos atspoguļots formāts ir: milzīgs šoks un sabiedrības nosodījums par traģēdijām, bet absolūta vienaldzība un neiesaistīšanās vardarbības “ikdienišķajās” izpausmēs, kuras, protams, arī akumulējas un ir šo traģēdiju pamatā. “Ģimenes iekšējā lieta”, “viena pagale nedeg” un līdzīgi saukļi mums ir tuvi, tāpat kā mikroagresijas izpausmes citam pret citu sabiedriskos procesos – gan tiešsaistē, gan ikdienā. Protams, ka bailēs balstīta “sociālais vienošanās” – apziņa, ka vardarbīga attieksme pret ģimenes locekļiem, paša bērniem nepaliks nesodīta, ir viens veids, kā tuvoties vēlamajam, bet ticu, ka būtiski ir sabiedrības līmenī domāt arī par rehabilitāciju, sniedzot atbalstu vecākiem, kuri sevī apjautuši destruktīvas iestrādes, bet nezina, kā to pārtraukt. Mērķis nav izšķirt ģimenes, bet iespēju robežās dot vecākiem iespēju piedzīvot veselīgas un mīlestības pilnas attiecības ar bērniem.